Šobrīd atbalsta modeļi Covid-19 seku mazināšanai Latvijā ir kļuvuši ievērojami labāk un precīzāk mērķēti nekā pavasarī, bet vēl arvien atbalsta sistēmā ir vairāki neatrisināti jautājumi, uzskata sociālās drošības eksperts Pēteris Leiškalns.
Leiškalns uzsvēra, ka pašlaik ir ļoti būtiski, ka atbalsts tiek sniegts arī tiem, kuri turpina darbu, tomēr, pēc viņa domām, joprojām nav izstrādāti un ieviesti skaidri un iepriekš zināmi algoritmi - kas un pie kādiem apstākļiem mainās un kā katrai no iesaistītajām personām ir jārīkojas.
"Rezultātā lēmumi ir pēkšņi, iepriekš neparedzami un gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem tie rada veselu virkni neskaidrību gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem. Piemēram, plkst.21 vakarā aptaujas veidā tiek pieņemts ierobežojums, kas stājas spēkā nākamajā rītā un attiecas uz simtiem darbinieku," sacīja eksperts.
Viņš teica, ka nereti pēc lēmumu pieņemšanas nav iespējams pietiekami ātri saņemt nepieciešamo informāciju, proti, pēc kārtējiem ierobežojumiem, kas skāra vairākas nozares. Kā piemēru eksperts minēja Ministru kabineta 10.novembra sēdē pieņemtos normatīvos aktus, kad "uzņēmējiem veselu nedēļu nebija pieejamas apstiprinātās noteikumu versijas, līdz ar to viņiem nebija skaidrs, vai uz viņiem attieksies jaunie noteikumi, vai arī ir jāpieņem lēmums atlaist darbiniekus". "Tāda situācija bija pilnībā attaisnojama martā, tomēr šobrīd labā prakse būtu tāda, ka ir iepriekš zināmi atbalsta nosacījumi, kas stājas spēkā vienlaikus ar konkrētajai nozarei noteiktiem ierobežojumiem," sacīja Leiškalns.
Eksperts uzsvēra, ka arī sociālajā jomā ir pieņemti vairāki krīzes situācijā nepieciešami, iedzīvotājiem labvēlīgi normatīvie akti. Piemēram, pagājušajā nedēļā tika izdarīti grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu", kas paredz iespēju vienam no bērna vecākiem saņemt slimības palīdzības pabalstu par 14 kalendāra dienām, ja bērns vecumā līdz desmit gadiem ar infekciju saistīto apstākļu dēļ nedrīkst apmeklēt izglītības iestādi.
"Šobrīd parlamentā steidzamības kārtībā tiek virzīts vēl viens likumprojekts, kas paredz personām, kurām vecāku pabalsta periods beidzas laikā, kad sakarā ar Covid-19 infekciju izsludinātās ārkārtējās situācijas apstākļu dēļ nevar atgriezties darbā, turpināt vecāku pabalsta izmaksu iepriekš piešķirtā apmērā, bet ne vairāk kā 700 eiro mēnesī. Sociāli labvēlīga ir arī dīkstāves pabalsta minimālā apmēra ieviešana 330 eiro apmērā. Tomēr arī šajos labvēlīgajos normatīvajos aktos ir viena diezgan būtiska problēma - atbalsta lieluma maksimālais apmērs, kas dažos gadījumos ir noteikts 700 eiro, citos 1000 eiro mēnesī bieži vien ir nepietiekams," pauda eksperts.
Leiškalns pauda, ka tas nozīmē, ka arī gadījumos, kad personas ienākumi ir bijuši lielāki un attiecīgi ir maksāti lielāki nodokļi, atbalsts tomēr ir relatīvi mazāks, nekā pienāktos pēc iepriekš maksātajiem nodokļiem, jo šo ierobežojumu pamats ir pieņēmums par sociālo pietiekamību.
Pēc viņa domām, 700 eiro vienai personai var tikt uzskatīts par sociālās pietiekamības mēru, bet, ja personas apgādībā ir, piemēram, viens vai divi bērni, tad situācija krasi mainās. "Pēc Demogrāfijas lietu centra iejaukšanās ir noteikta piemaksa 50 eiro par katru bērnu, kas personai ar diviem bērniem dod papildus 100 eiro mēnesī, tomēr tā nekādā veidā neatbilst sociālās pietiekamības līmenim šādai mājsaimniecībai," sacīja eksperts.
"Ja vērtējam pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas ekvivalences skalas, tad, lai situācijas novērtētu kā līdzvērtīgas, katram bērnam līdz 14 gadu vecumam būtu jānodrošina no 30% līdz 50% no pirmās mājsaimniecības personas ienākumu līmeņa, savukārt 14 gadu un vecākiem bērniem - no 50% līdz 70% no pirmās mājsaimniecības personas ienākumu līmeņa, uzsvēra Leiškalns, norādot, ka Latvijā pašlaik sanāk savādāk, "ja pieņemam, ka 700 eiro ir pirmajai personai mājsaimniecībā, tad katram bērnam paliek 65 eiro, kas ir tikai 9% no pirmajai personai nodrošinātā atbalsta līmeņa.
Eksperts uzsvēra, ka šajos gadījumos vecāks savām vajadzībām netērēs sev, kā pirmajai personai piekrītošos 700 eiro, bet dalīs tos ģimenē pēc nepieciešamības, bet kopumā tas nozīmē, ka arī šajā gadījumā valsts vislabāk ir parūpējusies par personām bez apgādājamajiem, savukārt vecāki ar bērniem ir tādā kā pabērnu lomā.
