Savilkto jostu laikmetā varētu šķist, ka valstij jāatvieglo un jāpalētina procedūras, kā uzņēmumiem veikt reformas un darbības pārstrukturizāciju. Viens no reformu, kā arī izmaksu taupīšanas veidiem var būt apvienošanās ar citu uzņēmumu vai uzņēmuma daļas pārdošana kādam citam. Taču jaunie Konkurences likuma grozījumi šo procesu atmet pagātnē, apvienošanās procesu sarežģījot un praktiski padarot ilgāku un dārgāku.
Jūnijā pieņemtie grozījumi Konkurences likumā jau to izskatīšanas stadijā tikuši kritizēti db.lv blogos. Pamatota kritika tika vērsta uz to aizliegumu paplašināšanu, kas attiecas uz dominējošā stāvoklī mazumtirdzniecībā esošajiem mazumtirgotājiem. Par laimi, pateicoties gan kritikai, gan vairāku aktīvu advokātu iesniegumiem Saeimā, šie grozījumi netika pieņemti visā pilnībā.
Taču tika pieņemts grozījums, kas paredz, ka uzņēmumiem, kuri nolēmuši apvienoties, pirms apvienošanās jāiesniedz Konkurences padomei ziņojums (un jāsaņem Konkurences padomes piekrišana plānotajam darījumam), ja pastāv viens no šādiem nosacījumiem: (1) apvienošanās dalībnieku kopējais apgrozījums iepriekšējā finanšu gadā Latvijā ir bijis vismaz 25 miljoni latu; vai (2) apvienošanā iesaistīto dalībnieku kopējā tirgus daļa konkrētajā tirgū pārsniedz 40 procentus.
Jauninājums ir šis otrais nosacījums - uzņēmumu kopējā tirgus daļa pārsniedz 40 procentus. Pareizāk sakot, tas nav nekas jauns, bet gan atkārtoti ieviests nosacījums, kas no Konkurences likuma tika izslēgts tikai nedaudz senāk kā pirms gada - ar 2008.gada marta grozījumiem. Tādējādi, kopš 2008.gada 16.aprīļa uzņēmumi, kas vēlējās apvienoties, tika atbrīvoti no apgrūtinošās nepieciešamības rēķināt savu tirgus daļu, kā arī bieži vien algot juristus un ekonomistus, lai saprastu, vai tirgus daļa aprēķināta pareizi. Pietika aplūkot iepriekšējā finanšu gada apgrozījumu un pārliecināties, ka abu apvienošanās dalībnieku apgrozījums Latvijas teritorijā nepārsniedz 25 miljonus latu.
Taču no 2009.gada 1.septembra, kas stājas spēkā jaunie Konkurences likuma grozījumi, prasība pēc tirgus daļas rēķināšanas ir atgriezusies. Uzņēmumiem, kas vēlas apvienoties, jāaprēķina sava tirgus daļa konkrētajā tirgū un, ja abiem kopā tā pārsniedz 40 procentus, tad par plānoto apvienošanos jāziņo. Grozījumu anotācijā skaidrots, ka šī norma tiek ieviesta atpakaļ, jo līdzšinējā prasība (ziņojums tikai tad, ja apgrozījums virs 25 miljoniem) neizslēdzot dominējoša stāvokļa izveidošanos vai nostiprināšanos Latvijas tautsaimniecības nozarēs, kurās sastopami mazi apgrozījumi.
Šis skaidrojums ir nepilnīgs un nedod atbildes uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Pirmkārt, vai 2008.gada pavasarī, kad šī norma no likuma tika izslēgta, Latvijas tautsaimniecībā nemaz nepastāvēja nozares ar maziem apgrozījumiem, kuras tomēr vajadzētu kontrolēt no konkurences tiesību viedokļa? Otrkārt, ja situācija ar maziem apgrozījumiem bija līdzīga, tad kāpēc norma, kas uz vairāk kā gadu no likuma bija izslēgta (tātad atzīta par nevajadzīgu!) tiek atkal tik pēkšņi ieviesta? Treškārt, vai šāda prasību mešana ārā no likuma un tad atkal sviešana iekšā neliecina par likumdevēja nekonsekvenci un nerada šaubas par kompetenci? Ceturtkārt, vai tiešām ir tik nepieciešams kontrolēt dominējošā stāvokļa izveidošanos nozarēs ar mazu apgrozījumu? Piektkārt, vai Latvijas tautsaimniecība ir tik radikāli atšķirīga no Lietuvas un Igaunijas, ka mums jākontrolē arī apvienošanās, piemērojot tirgus daļas apmēra kritēriju? Ne Lietuvā, ne Igaunijā līdzīgas konkurences tiesību normas nav: Igaunijā paziņojums par apvienošanos jāiesniedz, ja visu uzņēmumu kopējais apgrozījums pārsniedz ap 4,5 miljonus latu, un vismaz divu iesaistīto dalībnieku atsevišķais apgrozījums 1.4 miljonus latus; Lietuvā paziņojums jāiesniedz, ja visu uzņēmumu kopējais apgrozījums pārsniedz ap 6 miljonus latu, un vismaz divu iesaistīto dalībnieku atsevišķais apgrozījums 1 miljonu latu. Arī Eiropas līmeņa apvienošanās regula paredz tikai apgrozījuma, nevis arī tirgus daļas kritērijus.
Uz minētajiem jautājumiem skaidras atbildes nav. Labi, ka Konkurences likumā arī pēc grozījumiem ir atstāta norma, kas atļauj nesniegt ziņojumu, ja viena no diviem apvienošanās dalībniekiem apgrozījums iepriekšējā finanšu gadā Latvijā nepārsniedza 1.5 miljonus latu. Taču, ja kopējais abu uzņēmumu apgrozījums ir kaut vai tikai 4 miljoni un katram atsevišķi tikai 2 miljoni, tad šiem uzņēmumiem jāsāk lauzīt galva, vai tikai viņu daļa konkrētajā tirgū nepārsniedz 40 procentus.
Nav saprotams, kāpēc šajā daudziem finansiāli grūtajā situācijā jārada uzņēmumiem papildus šķēršļi, lai izlemtu par apvienošanos, jāpaildzina apvienošanās process (gan tirgus daļas analīzei, gan paziņojuma iesniegšanai Konkurences padomei) un jāpadara tas dārgāks: vajadzīgi konsultanti, bez kuriem nereti ir grūti pareizi saprast, kas īsti ir uzņēmuma konkrētais tirgus un kā rēķināt tirgus daļu. Tāpat, ja uzņēmums darbojas vairākos tirgos, tad papildus jāanalizē, kuru no tirgiem apvienošanās ietekmēs un kā šie tirgi savstarpēji nodalāmi. Jāievēro, ka papildus slogs tiek radīts arī valsts pārvaldei - Konkurences padome būs spiesta saņemt un izvērtēt daudz vairāk apvienošanās ziņojumus nekā iepriekšējā gada laikā, kā arī sniegt apjukušiem tirgus dalībniekiem konsultācijas, kā tad īsti noteikt savu konkrēto tirgu un tirgus daļu.
Rezumējot, ir vēlreiz uzkāpts uz tā paša grābekļa. Jācer, ka sitiens pa pieri (diemžēl, ieskaitot uzņēmēju pieres) arī šoreiz lēnām liks saprast, ka tirgus daļas kritērijs apvienošanās kontrolei ir smagnēja un grūti piemērojama norma. Apgrozījuma kritēriju izmantošana apvienošanās kontrolei ir precīzāka, saprotamāka un praksē daudz vieglāk piemērojama.