Pēdējā laikā Zviedrijas un Baltkrievijas attiecību epopeja varētu pat šķist smieklīga un varētu kalpot par visai paradoksālu piemēru tam, kā no mušas laika gaitā izaug zilonis, ja vien perspektīvā tas viss nedraudētu radīt visnotaļ negatīvas sekas trešajai pusei - mums. Proti...
Vispirms kāda zviedru privātkompānija, visticamāk, lai popularizētu savu darbību pašas Zviedrijas tirgū, ar lidmašīnu nelikumīgi šķērsojusi Baltkrievijas robežu, lai tur pilnīgi netraucēti varētu izkaisīt vairākus simtus plīša lācīšu. Principā tā ir rīcība, kas kvalificējama kā aviohuligānisms,un attiecīgajiem zviedru asprāšiem vien varētu ieteikt nākamajā reizē izvēlēties kādu cienīgāku pretinieku, piemēram, Krieviju vai Ziemeļkoreju, kur arī ar cilvēktiesībām viss īsti labi nav. Tad šie lidotāji gan uzmanību sev lielāku pievērstu, gan arī pie viena vēl dabūtu to, ko parasti mēdz apzīmēt ar jēdzienu «asas izjūtas». Ar to viss nebūt nebeidzās, jo Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko, būdams pazīstams kā neadekvātu lēmumu pieņēmējs, turklāt vēl līdz sirds dziļumiem apvainots, ka nav ielaists Londonā, kur norisinās Olimpiskās spēles, nolēma spert totāli radikālu soli - izraidīt Zviedrijas vēstnieku. Formāli, protams, skaitās, ka zviedru vēstnieks Minskā ticies ar «nepareizajiem» aktīvistiem, taču izraidīšanas fakts kaut kā ļoti sakrita ar minēto lācīšu epopeju.
Jāatzīst, ka vēstnieka izraidīšana nav adekvāts atbildes solis notikušajam precedentam ar plīša rotaļlietām un vairāk atgādina šaušanu ar lielgabaliem uz zvirbuļiem, un, iespējams, tāpēc kuluāros atkal pamazām tie atdzīvināta doma par to, ka ES vajadzētu īstenot ekonomiskās sankcijas pret Lukašenko režīmu Baltkrievijā. Teorētiski, protams, smuki skan. Realitātē gan tas nozīmē, ka šādu sankciju ieviešanas gadījumā ciestu uzņēmēji pašā Baltkrievijā, kā arī Latvijā, bet konkrēti Lukašenko un lielajam vairumam pārējo ES valstu, ieskaitot Zviedriju, no šādām sankcijām būtu ne silts, ne auksts. Tādējādi šajā situācijā mūsu ārlietu resora teju svēts uzdevums ir intensīvi strādāt ar lēmumu pieņēmējiem dažādos līmeņos gan Briselē, gan arī Stokholmā, lai nekādas sankcijas nepieļautu, jo pretējā gadījumā pat mutvārdos tā dēvētais Latvijas veiksmes stāsts fiksi vien izbeigsies. Nav jau šaubu par to, ka dažādas Lukašenko izdarības, viņa realizētā politika ir stipri tālu no vismaz kaut kādām demokrātiskām normām. Tomēr šeit jāņem vērā pāris būtiskas lietas.
Pirmkārt, ieviešot sankcijas, ciestu nevis režīms, bet gan konkrēti ar to nesaistīti cilvēki.
Otrkārt, ja jau ES vēlas cīnīties par cilvēktiesībām pasaulē, varbūt vajadzētu ieviest sankcijas arī pret Krieviju, Ķīnu un vēl vienu otru ekonomikas lielvaru?! Vai varbūt to ir pārāk bailīgi darīt, jo tādā gadījumā ciestu ne tikai ES valstis, kas robežojas ar Baltkrieviju un kam tādējādi ir visai ciešas ekonomiskās attiecības ar šo zemi, bet arī pārējā ES? Citiem vārdiem sakot, ir jādara viss iespējamais, lai nesanāktu, ka zviedru aviohuligāni ir paplosījušies Baltkrievijā, baltkrievu līderis - pieņēmis kārtējo neadekvāto lēmumu, bet ciestu Latvija.