Latvijas mode piedzīvo krīzi, mainoties patēriņa paradumiem; labus signālus uzrāda bērnu mode
Dažādi tirdziņi nereti ir pirmais solis, lai jaunais dizainers kļūtu par šīs nozares sistēmas komponentu. Daļa spēlētāju paliek šajā līmenī un savas nezināšanas dēļ var negatīvi ietekmēt visu nozari. Ja kāds no sistēmas dalībniekiem preci savā darbnīcā vai tirdziņā pārdod par krietni zemāku cenu nekā citur vai arī bez čeka, pēc kāda laika cietīs visa joma. Tā uzskata Dita Danosa, kurai pieder vietējās modes daudzzīmolu veikals Taste Latvia.
Ilgus gadus viņa ir Latvijas Modes palātas prezidente un tagad arī jaundibinātā Latvijas Dizaina centra vadītāja.
Fragments no intervijas, kas publicēta 22. februāra laikrakstā Dienas Bizness:
Kad iepriekš rakstīju par modes biznesu un vietējo apģērbu zīmolu tirdzniecību Latvijā, pieminējāt, ka situācija ir kritiska. Kas īsti notiek un kāpēc?
Jā, situācija ir tiešām kritiska.
Kopš 2009. gada viss veidojās un attīstījās – parādījās vairāk tirdzniecības vietu, kur nopērkama Latvijas mode, un radās arvien jauni zīmoli. Bija cerība, ka tie turpinās attīstīties un mēs visi kopā veicināsim Latvijas modes pieprasījuma palielināšanos. Bija indikācijas, ka cilvēki Latvijas modi pirks vairāk.
Taču pēdējos divus trīs gadus bija novērojama pieprasījuma augšanas tempa mazināšanās un pat stagnēšana. Protams, tas saistīts arī ar to, ka palielinās spēlētāju skaits, ir citi veikali. Tas ir loģiski. Cilvēku izvēles mainās, tāpat dramatiski mainās modes industrija, piemēram, internets dod iespēju iepirkties digitāli, lielie pasaules zīmoli maina savus modes dizainerus uz krietni jaunākiem, lai kolekcijas būtu jauneklīgākas. Michael Kors nopirka Versace. Vēsturiski Michael Kors nav uzņemts Amerikas modes asociācijā, jo tika pārmests, ka kompānija nodarbojas ar kopēšanu. Tagad piedzīvojam to, ka tas apēda Versace. Tas ir apliecinājums lielajām izmaiņām.
Šobrīd saplūst visi stili, arī es pati to novēroju veikalā. Sākumā bija izteikta robeža starp smalkākiem izejamo tērpu un ielas modes zīmoliem, bet tagad redzam to saplūšanu. Pat lietišķo tērpu piekritējiem un biznesa segmenta pārstāvjiem, kam vajadzēja kostīmus un žaketītes, tā vairs nav obligāta lietišķās etiķetes sastāvdaļa. Cilvēki pērk mazāk, staigā ikdienišķāk vai dažādām dzīves situācijām pielāgo vienu un to pašu tērpu, kas ietekmē apgrozījumu. Tāpat vērojama tendence, ka jaunākā paaudze arvien vairāk dod priekšroku vienkāršākam apģērbam, kur vairs nedominē tik liela piederība zīmolam. Agrāk bija ārkārtīgi liela lojalitāte ietekmīgākajiem pasaules modes zīmoliem, cilvēki stāvēja un krita par tiem, bet šādas tendences vairs nav. Jā, cilvēki turpina pirkt apģērbu, bet jauc dažādus zīmolus. Tūkstošgades paaudzei zīmols vairs nav tik būtisks.
Vēl šodien pircējiem parādās jautājums – vai man to vajag. Es esmu par atbildīgu un ilgtspējīgu modi, un gribētos ticēt, ka daļēji apgrozījuma kritums ir balstīts uz negausības samazināšanos, taču man īsti nav nekādu pierādījumu, ka tas Latvijā tā būtu.
Nozīmīgs ir jautājums par modes sistēmu. Tās dalībniekiem – modes dizaineriem, zīmoliem, tirgotājiem – ir jābūt izpratnei un sajūtai, kas notiek industrijā. Svarīgs aspekts – ir jāspēj par to stāstīt. Ja pats neesi sev atbildējis uz jautājumu, kāpēc tava lieta varētu kādu interesēt arī par 500, 600 un 700 eiro, un nevari pastāstīt to citiem, tad nevar gaidīt rezultātu.
Jārēķinās, ka ir aizstājējpreces – gan citi Latvijas zīmoli, gan visos tirdzniecības centros pieejamie ārzemju zīmoli, kam ir daudz agresīvāka mārketinga komunikācija, jo šīm kompānijām ir citi budžeti. Tātad mūsu zīmoliem pretī jāliek fokusēts piedāvājums konkrētai mērķa grupai!
Nereti dizaineri savus apģērbus tirgo arī savās darbnīcās, piedāvājot lielas atlaides. Negribu apgalvot, ka kāds no viņiem pircējam nedod čeku, taču tādu pieņēmumu varētu izteikt. Cik liela ir šī faktora nozīme nozares stagnācijā?
Es šo liktu kā vienu no galvenajām problēmām. Pelēkā ekonomika pēdējos gados modes jomā ir pieaugusi, visticamāk, nodokļu sistēmas sloga vai citu iemeslu dēļ. Pelēki apgrozītās naudas daudzums ir pieaudzis, un uz tā rēķina ir samazinājies apgrozījums tirdzniecības vietās.
Viens no galvenajiem iemesliem šādā situācijā ir izglītības trūkums. Cilvēki nezina, ko nozīmē savu vaļasprieku pārvērst uzņēmējdarbībā, kādus ceļus tie var iet un ko katrs nozīmē sistēmā.
Nereti dzirdēts, ka Latvijas zīmoli nemaz negrib tikt tālāk par Kalnciema ielas tirdziņu. Es tam lielā mērā varu piekrist, jo mums ir lielas gadatirgu tradīcijas, mums patīk tirdziņi. Pircēji uz tiem iet, kaut ko nopērk, notiek preču aprite, taču bez lielākiem uzņēmumiem un noieta vietējā tirgū mēs Latvijas ekonomiku neuzsildīsim.
Tas ir cieši saistīts ar izglītību, un cilvēki varbūt nesaprot, ka tad, ja vienreiz pārdod kādam pircējam preci ar lielu atlaidi darbnīcā, informācija par to aizplūst, un rezultātā uzņēmums pats sevi sadedzina.
Pilnībā piekrītu. Tāpēc vērojama situācija, ka tad, ja kāda sieviete sev uzšuj kleitu un trīs draudzenes arī tādu grib, viņas dodas uz tirdziņu. Varbūt tiek pieskaitīti 10 vai 15 eiro, bet netiek rēķināts laiks, piedaloties tirdziņā, turklāt zināšanu trūkuma dēļ tiek aizmirsts par daudzām citām izdevumu pozīcijām. Tiesa, ir tādi, kuri ierēķina visu līdz pēdējam sīkumam. Ir modes dizaineri, kas sauc sevi par modes māksliniekiem, un viņu cenas ir astronomiskas. Un tad pircējs nesaprot, kādu vērtību viņš iegūst no nezināma zīmola kleitas, kas maksā 700 eiro, ja globālajā tīmeklī var atrast daudzus zināmus augsta līmeņa zīmolus lētāk, turklāt viņu gadījumā ir pārbaudīts solījums par kvalitāti, materiāliem. Piedzīvojam divas galējības – vieniem šķiet, ka viss, ko viņš rada, ir ar lielu pievienoto vērtību, bet otriem pietiek ar būšanu tirdziņā.
Viss būtu kārtībā, ja tas būtu tikai zināšanu trūkums. Tā ir arī korporatīvā necieņa, jo ekonomiskā sistēma nenozīmē tikai to, ka pircējs no pārdevēja kaut ko nopērk. Pasaule balstās uz partnerībām, un tikai tā iespējama ilgtspēja. Dizaineram ir jāveido partnerība ar audumu piegādātāju, lai nav tā, ka viņš katru reizi skrien uz citu veikalu pēc auduma. Tāpat jāveido sadarbība ar šuvējiem, pārdevējiem. Ja nav sazobes un neejam vienā virzienā, nevaram plānot nākotni. Ja dizaineram – jaunajam censonim – visu gribas darīt pašam, vērojama situācija, ka rodas dažādas problēmas, piemēram, kolekcijas ir par vēlu. Ja cilvēks vēlas nopirkt mēteli un konkrētajā veikalā tā nav, viņš to nopirks citur. Mode ir sarežģīta industrija, un ikviena kļūda atspoguļojas rezultātos.
Šī industrija ir daudz sarežģītāka nekā citu dizaina preču aprite, piemēram, krēslam dzīvescikls ir daudz ilgāks. Tas savu uzlēcienu sasniegs, piemēram, pēc pāris gadiem, kad būs uzvarējis kādā dizaina konkursā, būs zināms, piemēram, ar Red Dot Award uzlīmīti, kā tas ir Rīgas Krēslu fabrikai. Savukārt modē uzreiz jābūt nākamajai kolekcijai.
Kādas ir jūsu domas par dažādiem biznesa iesācēju atbalsta instrumentiem? Tas modes sistēmai palīdz vai traucē?
Varbūt ekonomika ir jāsilda, un ir jābūt atbalsta instrumentiem, bet varbūt arī nav jābūt. Ir zīmoli, kas saņēmuši dažādu atbalsta instrumentu finansējumu, bet neviens no tiem nav guvis lielus panākumus. Tādā gadījumā rodas pieņēmums, ka šī iemesla dēļ pašattīrīšanās nenotiek tik ātri un atbalsta instrumenti ļauj šķietami ilgāk izdzīvot tam, kam nav potenciāla. Tas arī nav labi. Dažādi ekonomisti spriež par to, kā, vai un kurš ir jāatbalsta.
Visu rakstu lasiet 22. februāra laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/6
#2/6
#3/6
#4/6
#5/6
