Seju nomaiņa Eiropas Komisijā (EK) ienesīs jaunas vēsmas, taču nemainīs svarīgākos mērķus un darba uzdevumus, kā arī problēmjautājumus
Eiroparlamenta vairākuma «jā» jaunajam EK sastāvam ir sava veida starta šāviens darba sākšanai un vienlaikus smagas nastas pārņemšanai no līdzšinējiem komisāriem.
Eirokomisāru vidū ir pamatīgas pārmaiņas, raugoties gan pēc personālijām, gan atbildības sfēru sadalījuma, tomēr problēmjautājumi būs iepriekšējie. Vispirms pārmaiņas ir skārušas EK vadītāju, jo divus termiņus EK vadījušo portugāli Žozē Manuelu Barrozu nomainīs luksemburdzietis Žans Klods Junkers.
Protams, daudzu jautājumu lemšanai bija, ir un būs vajadzīgs dalībvalstu verdikts, tomēr tas nebūt neatbrīvo jauno EK no tādiem jautājumiem kā Eiropas Savienības (ES) un ASV brīvās tirdzniecības līguma sarunas, ES un Krievijas attiecības, ko vēl jo vairāk sarežģīja notikumi Austrum- ukrainā un kam savu pipariņu piešauj enerģētika, īpaši saistībā ar dabasgāzes piegāžu apjomiem. Tāpat dienaskārtībā būs turpmākās ES un Āzijas, sevišķi ekonomisko varenību arvien audzējošās Ķīnas, attiecības. Neievērots nevarēs būt jautājums par mieru Tuvo Austrumu reģionā, un kur tad vēl ES un Āfrikas turpmākā sadarbība.
Nevar noliegt, ka ES vairākās valstīs tiek uzskatīta par izredzēto klubiņu, kurā būtu jāiestājas, tāpēc aktuāla būs iespējamā ES paplašināšanās. Viens no jautājumiem būs par Turciju. Savukārt Lielbritānija tā kā domā par atdalīšanos no ES.
EK būs jārisina valstu, maigi izsakoties, atšķirīgās pozīcijas dažādu problēmu risināšanā, jo, kas vieniem būs labi, tas otriem – slikti. Savstarpējā sāncensība un bloku veidošana konkrētu jomu lobēšanai vai – tieši pretēji – torpedēšanai nav pagātne, tā būs arī nākotnē. Piemēram, ES donorvalstis nevēlas maksāt vairāk, savukārt saņēmējvalstis vēlas saņemt lielāku atbalstu no ES. Visiem izpatikt nevarēs un tas nozīmē, ka kompromisi būs neizbēgami. Galu galā ES nav vienots monolīts ne pēc ekonomiskās attīstības stāvokļa, ne pēc mentalitātes, tāpēc EK sastāvs ir kompromisu kompromiss, kurā ietverta paritāte starp ziemeļiem un dienvidiem, sievietēm un vīriešiem.
Interesanti, ka jauno EK vada ļoti pieredzējis politiķis, kurš Luksemburgas premjerministra amatā bijis teju vai tik, cik dažam jaunajam komisāram gadu, tomēr visi prezidentu amati, izņemot Nīderlandes un Somijas pārstāvjus, ir tikuši ES jaunpienācējvalstu – Latvijas, Igaunijas, Bulgārijas un Slovākijas – izvirzītajiem komisāriem. Kā darbosies šis modelis, to parādīs laiks, jo ES dzinējspēku – Vācijas un Francijas – pārstāvji saņēma «smagos» portfeļus digitālās ekonomikas un finanšu, nodokļu un muitas jomā. Piemēram, jautājumā, kā veicināt ekonomisko izaug- smi Eiropā, saduras divas viena otru savstarpēji izslēdzošas nostājas. Bezdarba un reģionālās nevienlīdzības mazināšana, bēgļu problēma – tā ir tikai maza daļa no tiem jautājumiem, uz kuriem eiropieši gaida atbildes – risinājumus. Briselei bieži vien tiek pārmesta pārmērīgu sīkumu regulācija, kas veicina birokratizāciju, vai – pilnīgi pretēji – gumijas stiepšana citos jautājumos, kas daudziem šķiet vitāli svarīgi.
Komisāru uzdevums ir strādāt ES, nevis atsevišķas valsts interesēs, tomēr nav izslēgts, ka ar savas valsts komisāra palīdzību var atvērt durvis uz citiem Briseles kabinetiem. Vai šos kabinetus Briselē ar Latvijas pārstāvja EK viceprezidenta Valda Dombrovska ieteikumiem, konsultācijām un laba vārda aizlikšanu atvērs Latvijas uzņēmēji savu problēmu risināšanai, parādīs laiks.
Jaunajai Eiropas komisijai jārēķinās arī ar dalībvalstu, konkrētu biznesa jomu vai arī lielo uzņēmumu spiedienu, jo ieinteresēto pušu daudz un arī lobistu nebūt nav maz. Tas pats enerģētikas jautājums, kurā risinājumi, kas der vieniem, ir nepieņemami citiem. Kā labs piemērs ilustrācijai ir pašreizējā ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska atklāsme, ka Eiropas Komisijas piedāvātais klimata un enerģētikas politikas ietvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam ir tik apjomīgs, ka ne vien negatīvi ietekmēs mūsu valsts un uzņēmēju konkurētspēju, bet var prasīt arī visai absurdus lēmumus. Piemēram, lai sasniegtu iezīmēto emisiju samazinājumu, Latvijai varētu nākties aizliegt degvielas automašīnu izmantošanu, pārejot pilnībā uz velosipēdiem un elektromobiļiem. Tos pašus rādītājus var sasniegt, piemēram, pilnībā aizliedzot jebkuru mājlopu turēšanu un likvidējot attiecīgo lauksaimniecības nozari. Ir arī trešais variants – pilnībā aizliegt dabas gāzes izmantošanu mazajā enerģētikā, aizliegt gāzes apkuri mājokļos un pāriet uz biomasas kurināmo absolūti visos dzīvokļos un mājās valstī.
