Nu jau vairākus gadus Latvijas valdība domā dažādus variantus, kā konsolidēt valsts budžetu, nereti šā mērķa sasniegšanai izvēloties absurdus, neefektīvus vai pat tautsaimniecībai nelabvēlīgus pasākumus. Tajā pašā laikā neizprotamu iemeslu dēļ faktiski tiek ignorēta iespēja mēģināt paņemt teju vai zemē gulošu naudu. Runa ir par bēdīgi slvenajā tā saucamajā Ventspils naftas cauruļvadā esošo bufernaftu, kuras izsūknēšanu nu ir sākusi kompānijas LatRosTrans.
Pirmkārt, īsti nav skaidrs, vai šis cauruļvads nesāks strauji bojāties brīdī, kad bufernafta būs izsūknēta. Protams, var teikt, ka Ventspils cauruļvads netiek izmantots jau vairākus pēdējos gadus, tomēr tas nenozīmē, ka tā izmantošanu nebūtu iespējams veikt kaut kad nākotnē. Jāatgādina vien tas, ka tieši Polocka - Ventspils cauruļvada iespējamā izmantošana ir tikusi apsvērta saistībā ar Venecuēlas naftas transportēšanas iespējām caur Ventspili uz Baltkrieviju.
Otrkārt, kaut kādā mērā fascinējoša ir Latvijas valdības attieksme pret šobrīd notiekošo procesu. Proti… LatRosTrans ir sācis bufernaftas izsūknēšanu, lai gan savā finanšu pārskatā šim produktam ir piešķīris apzīmējumu «iespējamais aktīvs». Tas nozīmē, ka šī nafta varbūt arī pieder LatRosTrans. Taču tikpat labi tā minētajam uzņēmumam var piederēt tikai daļēji vai nepiederēt nemaz. To pašu varētu teikt arī par Balkrieviju vai Latvijas valsti.
Šīs savdabīgās īpatnības ir pamanījusi Baltkrievija, kas pat ir iesniegusi notu Latvijai, paužot savu neapmierinātību ar bufernaftas izsūknēšanas faktu, taču no mūsu valdības puses nekādas reakcijas nav. Labākajā gadījumā šāda čammāšanās var beigties ar to, ka faktiski Latvijai no deguna priekšas tiks aiznesta tai piederoša nauda. Savukārt sliktākajā gadījumā mēs varam sagaidīt, ka Baltkrievija ne tikai neveiks Venecuēlas naftas tranzītu caur Ventspili, bet arī uzsāks starptautisko tiesvedību pret Latviju, jo uzskatīs, ka mūsu valsts bezdarbības rezultātā tā ir zaudējusi savu naudu. Vēl tikai jāpiebilst, ka šajā cauruļvadā esošās bufernaftas vērtējumiem gan ir visnotaļ plašs diapazons, taču mazākais no tiem ir 50 milj., bet lielākais - 180 milj. ASV dolāru.
Varam tikai minēt, ar ko ir izskaidrojama šāda Latvijas valdības pasivitāte, it īpaši ņemot vērā, ka mūsu valsts finansiālā situācija joprojām ir neapskaužama. Iespējams, šeit runa kārtējo reizi ir par to, ka mūsu valstsvīriem vienkāršāk ir izdomāt, kā palielināt nodokļu slogu, nevis papūlēties, lai atrastu finansējumu uzņēmējdarbībai un sabiedrībai kopumā mazāk sāpīgā veidā. Tajā pašā laikā ļoti gribētos ticēt, ka šāda Latvijas valsts klusēšana nav saistīta, piemēram, ar kādu slepenu vienošanos ar kompānijas LatRosTrans kontrolpaketes īpašnieci Ventspils naftu, kur lielākā teikšana ir kompānija Vitol, kas savukārt šā mēneša sākumā ir pamanījusies izteikt brīdinājumu premjeram Valdim Dombrovskim par iespēju vērsties tiesā it kā par Latvijas un Šveices investīciju aizsardzības līguma neievērošanu, prasot no valsts 130 milj. dolāru.