Eksistence smaržo pēc dūmiem

Ārsts Pēteris Kļava uzskata, ka saturīgi pavadīt Ziemassvētku brīvdienas var, ļaujot prātam ieskatīties pašam savā esībā – tā ir kā portāls, kur gūt spēku, mieru un radošumu nākamajam gadam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 21. decembra laikrakstā Dienas Bizness:

Kristīgajā mācībā Ziemassvētkos piedzimst Jēzus bērns. Tavs ikdienas darbs gan ir vairāk saistīts ar bērnu nāvi, nevis dzimšanu. Kā tu domā, vai Latvijas sabiedrībai vajadzētu uztraukties par demogrāfijas jautājumiem, kā to paģēr sabiedriskā doma?

Mūsu saruna ir tikai mans viedoklis. Lielais eksistences redzējums nevienam no mums nav pieejams. Balstāmies pieņēmumos un spriedumos no zināšanu summas, kas mums ir pieejama, un no personīgā skatījuma. Domāju, ka 4018. gadā Ziemassvētkos cilvēki Latvijā domās un uztvers citādi. Vēstures stundās, ja skolas vēl būs, mācīs par šiem notikumiem ar līdzjūtību – cik grūti gāja tām Baltijas valstīm, cik viņi bija neattīstīti, cik mežonīga bija viņu sociālā iekārta, cik vardarbīga bija sabiedrība. Par mūsu civilizāciju runās ar visdziļāko līdzjūtību. Vienmēr cenšos balansēt starp humoru un viedumu, liekot kopā savu dzīvi. Pliks humors nozīmē, ka esi plānprātīgs, bet viens pats viedums var novest dziļā depresijā. Pa vidu ir jānotur kaut kāds līdzsvars. Zemeslode, kuru uzskatām par savu no globāli kosmiska viedokļa, ir nekas vairāk kā psihiatrijas slimnīca brīvā lidojumā. Katra valsts ir nodaļa, kur cilvēki ārstējas. Latvijā ārstējas ar dziesmu un deju terapiju, Vācijā – ar darba terapiju. Katrā no valstīm var kaut ko iemācīties, gūt noteiktas atziņas. Domāju, ka Latvija ir viena no beigu nodaļām, kur dzimst jau visai veseli cilvēki, kam vairs nav smagi jāstrādā, bet var vairāk nodarboties ar mākslu, domāt brīvi. Jā, mums ir smaga vēsture, okupācijas. Taču tieši šis ārprātīgais 800 gadu ilgais pārdzīvojums Latvijas tautai jeb cilvēkiem, kas piedzimst latviešu ķermeņos, ir milzīga iespēja kaut ko saprast, bet jautājums – ko saprast? Augstas lietas. Manuprāt, Latvija tam ir ideāla zeme, par ko liecina arī mūsu sabiedrība. Tik daudz mīļu, viedu, tīru cilvēku ar lielu potenciālu un dziļi integrālu apzināšanos man grūti iedomāties citā zemē, lai gan esmu mazliet ceļojis pa pasauli. Tik koncentrēti mazā valstiņā! Varētu teikt, ka mūsu Latvija ir iespēja katram piedzemdēt Jēzu Kristu sirdī. Nevis kā vēsturisku personu, bet kā apskaidrības potenciālu. Šeit pasaulē nāk savā ziņā izredzētie – te ir iespēja izdzīvot ļoti augstas kosmiskas vērtības, kā tīrība, atturība, nevardarbība, klusums, tīra daba, šī zeme ir kā kosmisks portāls, kas dod iespēju kaut ko dziļi saprast. Tāpēc domāju, ka šeit nevar piedzimt ļoti daudz cilvēku. Un vienlaikus šeit ir grūti no sociālekonomiskā viedokļa. Taču neviens apskaidrots cilvēks nav bijis bagāts. Bagātība kā vērtība ir palikusi pagātnē, tā ir cita vērtību sistēma, cita prāta gultne.

Jau 30 gadu tu strādā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimācijas nodaļā. Kā tu domā, vai arī mūsu valsts jaundzimušajai politiskajai vadībai uzreiz nevajag reanimāciju, ņemot vērā ilgstošo nespēju salāgoties, veidojot valdību?

Labs jautājums. 30 gadu strādāju par ārstu un vēl trīs pirms tam – par brālīti. Kopā 33 – simbolisks skaitlis. Runājot par valdību – manam ķermenim novecojot, kļūstu tolerantāks. Domāju, ka varam pieiet mūsu mīļajai valstij, valdībai un eksistencei racionāli un iracionāli. Domājot racionāli, gribētos, lai pie mums ir kā Somijā, kā Šveicē – tādu saprātīgu sakārtotību. Taču Latvija ir ļoti iracionāla zeme. Domāju, ka arī pie mums tikai pieaugs eksistenciāls haoss, kā to jau redzam citur Eiropā, Amerikā, Āzijā. Arī mūsu valsts struktūras, pat mazākās, uzrāda šo nenoteiktību, jo, attīstoties demokrātijai un katra cilvēka tiesībām, pieaug arī haoss, un tas ir jākontrolē. Tajā pašā laikā demokrātija dara visu iespējamo, lai haosu padarītu nekontrolējamu. Tas ir paradokss. Šie ir ļoti uzmanīgi teikumi. Attīstība pieaug tik ārprātīgi strauji. Datoru, robotu un mašīnu attīstība ir tik ātra, kā nekontrolējama lavīna tā ved uz pašiznīcināšanos. Zinātnieki to skaidro kā tehnisko singularitāti. Ļoti grūti atšķirt, kur beidzas inteliģentas un demokrātiskas sabiedrības attīstība un sākas zemapziņas ateja ar varas kāri, alkām un kompleksiem. Līdz ar to haoss barojas, jo katrs grib kļūt karalis, katrs grib būt miljardieris, pats galvenais uz planētas. Ja paskatāmies vēsturiski, tad šīs pēc skaita 25. civilizācijas (kas arī ies bojā un – sāksies viss no jauna kā dziesmā – tā ir lielā kosmiskā ieelpa un izelpa) vēsture un pasaules valstu attīstība ir atbildusi tam, kāda ir bijusi vīriešu kolektīvā psihopatoloģija. Faktiski nekas īpaši nav mainījies kopš pirmatnējās iekārtas, kur spalvaini tēviņi mēģina aizsargāt savas teritorijas, apsēklot mātītes un radīt sev armiju. Arhetipiskais princips nav mainījies – tur tēviņiem bija rungas, te ir raķetes. Prāta attīstība vīriešu androīdajos ķermeņos nenotiek tik ātri. Nekur tālu no tā neesam aizgājuši, bet tā saucamās viedierīces gan ir tikušas tālu. Viedierīce ir uzlikta uz altāra – tas tāpēc, ka šī mazā kastīte apmierina zemapziņas potencialitāti, tikai cilvēks jau nesaprot, ka viss, ko piedāvā šāda ierīce, ir virtuāli, iluzori un bezvērtīgi. Tas ir globāli bīstami. Mūsu valsts vadībā ir maz cilvēku, kas var pieņemt nopietnus kolektīvus lēmumus. Vērtību sistēma ir ļoti sadrumstalota – kur divi latvieši, tur trīs partijas, un tas ir traki. Vīrietim vienmēr gribas noliegt otru vīrieti, bet tas ir bīstami. Šīs problēmas gan nav tikai mūsu valstī, paskatieties, kādas ārprātīgas klanu cīņas notiek Amerikā starp demokrātiem un republikāņiem, bet no šīm cīņām cieš visa pasaule. To pat nevar saukt par patoloģiju – tas vienkārši ir neizbēgami vēstures plūsmā.

Vai tev pašam nekad nav bijusi vēlme darboties politikā, varbūt esi aicināts stāties kādā partijā?

Pasarg’ Dievs! Daudzās partijās zinu ļoti mīļus, gudrus, viedus un augsti motivētus cilvēkus. Un bieži vien tās ir opozīcijas partijas – tas ir paradoksāli. Šie cilvēki ir īstajās vietās, bet viņi politikā nav vienīgie. Es vispār aizliegtu partijas, jo daudzās partijas it kā ir nepieciešamas demokrātijai, bet tas tomēr nav efektīvi. Redzēsiet, pēc daudziem desmitiem gadu partiju sistēma valsts pārvaldē vairs nepastāvēs. Tas ir atavisms, kas nāk no Spartaka laikiem. Daudzpartiju sistēma ir pat antihumāna. Atšķirīgās intereses liecina tikai par to, ka dažādi ierobežoti intelekti katrs rada savu patiesības folderi un mēģina to piedāvāt kā valsts struktūru. Skatoties nākotnē un uz to, kā ir attīstījušās citas civilizācijas, par kurām mums ir ļoti ierobežota informācija, jāsecina, ka tur ir notikusi sinhronizācija – tur nav partiju kā tītaru sētā, kas cīnās par to, kurš sēdēs uz augstākās laktas. Tā ir nultā tipa civilizācijas domāšana. Domāju, ka tie dziļi vertikāli inteliģentie cilvēki varbūt nemaz nespētu vadīt institūcijas, jo viņi ir tik tālu attīstījušies iekšējā brīvībā, ka viņi tādu nevar piedāvāt pārvaldes sistēmā, jo tā sabruks. Automātiski tādus nemaz nelaiž pie šprices, un tādi arī neiet pie šprices. Pie špricēm stāv cilvēki ar ambīcijām.

Pieminēji terminu «attīstība». Tas ir kļuvis par modes vārdu. Sevišķi valsts simtgades kontekstā, kad visi vēlēja straujāku ekonomisko attīstību. Vai valsts un sabiedrības mēraukla ir attīstības straujums? Tā ir valstiskās laimes atslēga, ja?

Kā pasaules laimes rādītājs tiek uzdots nacionālais ienākums, visi nemitīgi runā par ekonomikas stimulāciju. Un tā arī ir psihopatoloģija – kolektīva globālo tēviņu patoloģija, jo attīstība asociējas ar vēl lielāku naudas daudzumu un vēl lielāku labklājību. Tā pieaug, bet vienlaikus pasaulē bada nāvē mirst desmitiem tūkstošu bērnu. Tie ir bīstami apziņas arhetipi, ar kuriem pasaule manipulē ar sabiedrību. Kas ir attīstība? Katru mēnesi izgatavot jaunu telefona modeli vai automašīnām taisīt citādus priekšējos lukturus? Tehniskā singularitāte nosaka to, ka palikuši 40–70 gadi, lai šī sabiedrība pašiznīcinātos. Un to runā ļoti gudri institūti. Tuvojas apogejs, bet cilvēka psihe 40 tūkstošu gadu laikā ir pilnīgi neattīstījusies. Vīrietis, kas nosaka pasaules iznākumu, šajā laikā nav daudz attīstījies. Viņa arhetipiskie enkuri ir tie paši. Tāpēc šī ekonomiskā it kā attīstība ir tik dziļi iesēdusies kolektīvajā akadēmiskumā, ka to pat neviens neapšauba, uzskatot, ka tā ir eksistences jēga. Jo vairāk mašīnu un jahtu tev ir – tā ir attīstība. Un ja visiem ir mašīnas un jahtas, tad tā ir leiputrija uz Zemes. Pašlaik nav opozīcijas, kas kapitālismu attīstītu gudrākā gultnē. Jau senajā Ēģiptē bija izpratne par to, ka valsts attīstība ir ļoti sarežģīts jēdziens. Tur radās pozīcija un opozīcija – 11 priesteri vienā pilsētā kā evolūcija un 11 priesteri otrā pilsētā kā revolūcija. Un bumba pa vidu. Tādējādi šie gudrie priesteri radīja pārvaldes principu, kas ir kosmiski vieds, un tā radās arī futbola spēle. Mūsdienās pietrūkst šī evolūcijas un revolūcijas līdzsvaru regulējošā mehānisma. Varbūt vecais Kisindžers to mazliet saprata, bet tagad šo viedo politiķi vairs neviens neklausās. Jaunie nav tik izglītoti, viņi neizprot šo principu līdzsvaru. Tāpēc pašreizējais haoss ir kā sekas disbalansam starp vadības principiem. Iespējams, tas vēl sakārtosies caur milzīgu karu, kas varbūt atrisinās šo haosu. Tomēr neviens to negrib, tāpēc par to pat nedomā, bet eksistence ļoti smaržo pēc dūmiem.

Kalendārā ir daži sarkani datumi, dodot sabiedrībai iespēju pāris dienu gada beigās pavadīt ārpus birojiem, prom katram no saviem individuālajiem konveijeriem. Vai dažās dienās var salāgoties ar sevi pēc 12 mēnešu paranoiskā skrējiena pēc peļņas un algas?

Novēlu Ziemassvētkos nevis reliģiozi, bet ļoti praktiski ļaut prātam ieskatīties pašam savā esībā un atrast ļoti dziļu realitātes struktūru, savu pirmatnējo pašapzināšanos, kas ir augstākā pašpietiekamība cilvēkam. Tas ir neredzams portāls, kur gūt spēku, mieru, radošumu, un tur tiek sinhronizēta gudra, pareiza izvēle uz attīstību. Sinhrona doma ir spējīga mainīt Visumu, bet Visums jau neeksistē ārpus prāta.

Savulaik tautām visi svētki bija ļoti vertikāli, kosmiski, tie nebija ekonomiski vērsti svētki. Anglijā nupat kādā skolā aizliedza bērniem svinēt Ziemassvētkus – tā ir opozīcijas balss tam, par ko tie ir kļuvuši. Tāpat kā Jāņi, tie ir pārēšanās, piedzeršanās un izklaides atelpa. Latvijā ir gana daudz arī tādu ģimeņu, kas šos svētkus gaida, svin tos ļoti kristīgi un mīļi, tiek ne tikai ēsts un dāvināts, bet arī veltīts laiks pārdomām. Mans novēlējums šajos svētkos ir tas viss, ko mēs redzam simboliskajos gaismas vārtos pie Ministru kabineta. Tur kādreiz stāvēja Ļeņins, bet tagad šie vārti man asociējas ar portālu, no monitoriem izstarotais vēstījums, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs. Tas ir fantastisks projekts...

Visu interviju Eksistence smaržo pēc dūmiem lasiet 21. decembra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!