Teiciens «ne viss ir zelts, kas spīd» attiecas arī uz daudzu valstu publisko tēlu, taču Latvijā mēs sevi pārāk bieži paši aplejam ar dubļiem

Sevis salīdzināšana ar citiem – īpaši ar līdzīgajiem un kaimiņos esošajiem – varētu būt normāla izaugsmes sastāvdaļa, kas kalpo atskaites punkta iegūšanai. Taču ar priekšnoteikumu, ka šim procesam pieejam ar veselīgu pašapziņu. Diemžēl Latvijas gadījumā mums tas parasti neizdodas, un līdz ar to mēs konstanti jūtamies sliktāki un atpalikušāki, piemēram, par igauņiem. Vienalga, vai runa būtu par nodokļu sistēmu, valsts institūcijām, inovācijām vai ēnu ekonomiku, Latvijas iedzīvotājiem ir teju vai nesatricināma pārliecība, ka pie mums viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt, savukārt Igaunijas gaišais un tīrais tēls vīd pie horizonta gaismas gados mērāma progresa attālumā. Šāds deformēts priekšstats nereti noved pie uzskata, ka viss, kas ir Igaunijā, pie mums arī obligāti ir jāievieš, tomēr te būtu ļoti rūpīgi jāatsijā graudi no pelavām. Jāpaskatās ar vēsu prātu, piemēram, izvērtējot Igaunijā esošās reinvestētās peļņas neaplikšanu ar peļņas nodokli, lai Latvijas uzņēmēji cerētā ieguvuma vietā tomēr neizrādītos zaudētāji salīdzinājumā ar pašreizējo Latvijas režīmu.

Salīdzinoties ar Igauniju, der paturēt prātā, ka mums ir atšķirīgas tautsaimniecības struktūras kaut vai tāpēc, ka Igaunija jau vēsturiski funkcionē ciešā sazobē ar Somiju. Abas valstis pat tirdzniecības misijās nereti dodas kopā, un Igaunija kalpo kā somu investīciju tranzītvalsts, t.sk. virzienā uz Latviju. Igauņiem jau drīz pēc neatkarības atgūšanas parādījās iespējas strādāt Somijā. Tas savukārt lika Igaunijas politiķiem dažādu reformu ieviešanā darboties daudz veicīgāk, lai pilnībā nezaudētu savu darbaspēku. Šī iemesla dēļ arī šobrīd Igaunijā darbaspēks caurmērā izmaksā dārgāk nekā Latvijā un minimālā alga ir lielāka. Tomēr, piemēram, bērnu pabalstu politika pie mums jau no pirmā bērna ir draudzīgāka nekā Igaunijā. Mūsu ziemeļu kaimiņvalstī citādi skatās arī uz ārvalstu investoriem – piemēram, ja divu gadu laikā solītās investīcijas nenotiek, īpašums tiek atsavināts un tirgots tālāk, tāpēc tur ir mazāk ainavisku izkropļojumu mūsu Ķemeru sanatorijas stilā. Kamēr mēs te agonējam ap termiņuzturēšanās atļauju režīmu, Igaunijā ir iespējams iegūt tā saucamo e-rezidentūru un, izmantojot elektronisko reģistrāciju, ātri un vienkārši kārtot lietas.

Šādu uzskaitījumu varētu teju vai bezgalīgi turpināt, un savstarpējo plusu un mīnusu netrūktu. Tomēr vienu lietu igauņi gan, atšķirībā no mums, strikti ievēro – vņi nenodarbojas ar publisko mazohismu, stāstot, cik pie viņiem viss slikti, – cik augsts ēnu ekonomikas līmenis, kāda korupcija un politiskā mazspēja. Igaunijas valstiskais pozicionējums kā digitālo tehnoloģiju lielvalstij ir nesatricināms, un tas nekas, ka, piemēram, pēc mobilā interneta patēriņa tieši Latvija atrodas otrajā vietā pasaulē, kamēr Igaunija – tikai desmitajā.