(Papildināta ar SM un PV komentāru.)

Situācija, kādā patlaban ir AS Pasažieru vilciens (PV), ir Satiksmes ministrijas (SM) ilgstošas bezdarbības rezultāts - SM bezatbildīgi akceptējusi šā uzņēmuma nemākulīgo darbošanos pašplūsmā un ļāvusi dzīvot pāri līdzekļiem, norāda Valsts kontrole (VK).

Valsts kontrole revīzijā nav guvusi pārliecību par to, ka 41,6 miljoni eiro ir iztērēti iespējami efektīvākajā veidā. Revidenti ir pārliecinājušies, ka daudzos gadījumos naudu varēja izlietot daudz racionālāk un mērķtiecīgāk. Tas būtu iespējams, ja SM, kas ir 100% AS Pasažieru vilciens kapitāla daļu turētāja un arī nozares politikas veidotāja, rīkotos kā prasmīgs un, galvenais, ieinteresēts pārraugs, norāda VK.

Atceros, kad pirms vairāk nekā desmit gadiem sāku aktīvi strādāt ar digitālā satura autoriem Baltijā, cenšoties uzņēmumus pārliecināt, ka tas ir jaunais “must” [noteikti vajag], lai izceltu savu zīmolu un produktu, daudzi uz to skatījās ar skepsi, sakot, ka tas tikai īslaicīgi, te būs un te vairs nav ne miņas.

Ir pagājuši desmit gadi, un tie, kas noticēja, šo mārketinga veidu ir atkoduši un veiksmīgi izmanto, savukārt pārējie cenšas tikai “apostīt gaisu” vai ieskrieties. Bet, kā saka – labāk vēlu nekā nekad! Turklāt pirmsākumos bija grūti iedomāties, ka zīmoli cīnīsies savā starpā un pārvilinās digitālā satura autorus cits no cita.

Influenceru mārketings turpina aug

Lasot katru nākamo pasaules vai Eiropas digitālā satura autoru tirgus apskatu, var redzēt, ka šis efektīvais mārketinga rīks tikai aug un aug, un uzņēmumi arvien vairāk līdzekļu no mārketinga budžeta iegulda tieši sadarbībā ar influenceriem. Ne velti 2024. gadā globālā influenceru mārketinga tirgus vērtība būs sasniegusi vairāk nekā 24 miljardus dolāru. Gadu no gada pamainās uzsvars uz dažādiem sociālajiem tīkliem (Instagram, Tik Tik, Youtube u. c.). Tomēr jāsaprot būtiskākais: viena lieta ir ielēkt šajā mārketinga laukā, bet otra ir strādāt efektīvi, lai no šī mārketinga veida iegūtu maksimālu labumu – jaunus klientus, pārdošanas pieaugumu, zīmola atpazīstamību u. c. lietas. Tas pats attiecas uz niansēm šajā tirgū, kas citās nozarēs ir pašsaprotamas, piemēram, uz Ziemassvētkiem ir ļoti grūti atrast brīvas telpas korporatīvajiem pasākumiem, turklāt īres maksa vienmēr ir augstāka, un tieši tas pats notiek arī ar digitālā satura autoriem – viņi vienkārši ir aizņemti ar citu sadarbību un pakalpojumi ir dārgāki šajā laikā.

Latvijas piena fiasko ir rūgta mācība piensaimniecības nozarei, bet rūpnīcas elpas atgūšanai nepieciešami miljoni un inovācijas

Trauksmes zvani par to, ka rūpnīcas projekts ir vāji dzīvotspējīgs jau saknē, noklusa toreizējā eiforijas vatē, 2012. gadā sākot darbināt ar Eiropas miljoniem un valsts garantijām pastutēto jaunuzbūvēto Latvijas piena rūpnīcu Jelgavas pievārtē. Jāpiekrīt Latvijas piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētāja Jāņa Šolka sacītajam – ja vietējās piensaimniecības ziedu laikos pirms Krievijas embargo uzņēmums nevarēja stabili nostāties uz kājām, tad pašlaik runāt par pozitīviem scenārijiem nozīmētu tukši dzesēt muti. Bez daudzmiljonu investīcijām, un nozares eksperti rēķina, ka vajadzīgi būs aptuveni 5–10 miljoni, rūpnīcai no grūtībām neizkļūt. Sākotnējais lēmums ražot piena koncentrātu tagad cērt pa rūpnīcas vaigu, bet rētu aizzieķēšana ar sieru tās tomēr nedziedē. Turklāt industriālo produktu ražošanas bloks – rūpnīcas mugurkauls – ar tā modernajām iekārtām tagad palicis bez darba. Globālie piena plūdi, kvotu atcelšana, kā arī industriālo produktu un svaigpiena cenu lejupslīde novedusi pie tā, ka pārstrādātājiem visizdevīgāk ir strādāt ar pienu, nevis iepirkt koncentrātu, kurš kļuvis lēts un maz pieprasīts. Galvenā produkta godā tagad ieceltais siers diemžēl arī nav labākais plāksteris, jo siera ražošana pašlaik pārstrādātājiem nes zaudējumus. Kilograms siera prasa 8 – 14 litru piena, turklāt produkts ir darbietilpīgs un tehnoloģiski pietiekami sarežģīts. Ņemot vērā cenas, siers pašlaik nav produkts, ar ko nopelnīt un varbūt pat ne izdzīvot. Tādējādi knapā Latvijas piena produktu grozs, kas aprobežojas ar sieru, neļaus ilgi veģetēt bez papildu investīcijām. Nav tik svarīgi – pārdot iekšējā tirgū vai eksportā, bet ar pliku sieru pārstrāde neizdzīvos, izņemot mājražošanu.

Īpašs papildu nodoklis turīgajiem cilvēkiem, kādu plānots ieviest Latvijā no 2025. gada, pašlaik ir tikai Francijā, Zviedrijā un Portugālē.

To liecina AS BDO Latvia pētījums. “Lai arī arvien vairāk pasaulē pieņemas spēkā viedoklis par to, ka turīgajiem cilvēkiem valsts — sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu – finansēšanā ir jāmaksā lielākas summas nekā vidusmēra — vidējās - algas vai vēl jo vairāk minimālās algas saņēmējam, tomēr līdz šim šādi speciāli papildu nodokļi ir ieviesti vien dažās valstīs,” pētījuma datus analizē AS BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis. Viņš norāda, ka arī šā gada G 20 valstu samitā, kas notika Riodežaneiro (Brazīlijā), bija mēģinājums panākt risinājumu, kurš ļautu ļoti bagātajiem cilvēkiem, vairojot savu turīgumu, arī samaksāt proporcionāli lielākus nodokļus, nekā tie maksā līdz šim, vai pat vēl vairāk, sekmīgi mainot savu nodokļu rezidenci, tos maksā ļoti niecīgos apmēros. Proti, ideja par minimālā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanu bagātniekiem, pēc J. Zelmeņa sacītā, nav gan nekas ļoti jauns un revolucionārs, jo viņiem ir nauda, ir aktīvi, kuri ģenerē naudu un tā vairo bagātību.

Meklējot atbilstošu mākoņpakalpojumu sniedzēju, speciālisti uzņēmumiem iesaka ņemt vērā vairākus būtiskus kritērijus.

Turpinoties nemitīgai, stabilai tendencei uzņēmumiem pāriet uz mākoņpakalpojumu lietošanu, ik nedēļu kādā vadības sapulcē tiek iztirzāts jautājums par pareizā pakalpojumu sniedzēja izvēli. Biznesiem tas patiešām ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem – ar pirmo piegājienu atrast uzticamāko un prasībām atbilstošāko mākoņpakalpojumu.

Eksperimentēšana un vairākkārtēja pakalpojumu sniedzēja mainīšana draud ar nevajadzīgām izmaksām un lieku biznesa traucēšanu. Ja mākoņpakalpojumu ēras rītausmā pirmajiem entuziastiem patiešām nācās nopūlēties labākā piedāvājuma meklējumos, tad tagad viss ir krietni vienkāršāk. Jau pieejamas citu lietotāju atsauksmes, ir profesionālu apskatnieku sagatavots vērtējums, pat reitingi, un ir gatavas speciālistu receptes, kā izvēlēties atbilstošāko tieši konkrētā uzņēmuma prasībām.

Saskaroties ar arvien lielāku risku neatgūt aizdoto naudu Latvijas tiesību sistēmas labirintu dēļ, komercbankas varētu krasi ierobežot kredītu pieejamību, kas valsts amatpersonu bezdarbības gadījumā nozīmētu ekonomikas stagnāciju un kārtējo emigrācijas vilni

To apliecina Dienas Biznesa rīkotā apaļā galda diskusija, kurā piedalījās Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) Tautsaimniecības kreditēšanas komitejas vadītājs un a/s SEB banka valdes loceklis un finanšu direktors Kārlis Danēvičs, a/s Norvik banka valdes priekšsēdētājs Olivers Bramvels un valdes locekle Marija Stepiņa, a/s Reverta valdes priekšsēdētāja Solvita Deglava, Ārvalstu investoru padomes Latvijā Tiesu sistēmas efektivitātes darba grupas vadītājs Māris Vainovskis, kā arī Deloitte Legal vadošais jurists un maksātnespējas eksperts Helmuts Jauja. Pieminētā problēma skar ne tikai kādu atsevišķu banku (Norvik banka), bet arī citas lielas tautsaimniecības kreditētājbankas un valstij piederošo a/s Reverta, kas nodarbojas ar parādu atgūšanu no Parex bankas savulaik aizdotiem kredītiem un šīs bankas glābšanā veiktā valsts ieguldījuma atmaksu.

Finanšu ministrija (FM) ideju par mikrouzņēmuma nodokļa likmes atgriešanu 9% apmērā nevērtē no uzņēmējdarbības vides viedokļa, sacīja ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola.

«Mēs no savas puses esam vērsti uz kompromisiem. Mēs ņemam vērā gan FM, gan Labklājības ministrijas viedokļus. Priekšlikums mikrouzņēmuma nodokli saglabāt 9% apmērā trīs gadus un pēc tam to palielināt līdz 12%, manuprāt, jau ir kompromisa priekšlikums. Tādēļ gribētos, lai arī FM vairāk ieklausās un palīdz risināt tās problēmas, kuras viņi no savas puses redz, nevis tikai mēģina bombardēt Ekonomikas ministrijas argumentus ar pretargumentiem. Pagaidām tā saruna īsti nevedas, jo viņi runā tikai budžeta ieņēmumu valodā, nedomājot par uzņēmējdarbības vidi kopumā,» klāstīja Reizniece-Ozola.

Viņa atzīmēja, ka mikrouzņēmuma nodokļa režīms Latvijā tika ieviests, lai krīzes laikā iesaistītu uzņēmējdarbībā cilvēkus, kuri palika bez darba, un lai mazināta ēnu ekonomikas īpatsvaru. «Tagad turklāt ir interesanta sakritība – kopš ir spēkā lēmums par mikrouzņēmumu nodokļa likmes palielināšanu, ēnu ekonomikas īpatsvars atkal pieaug. FM saka, ka krīzes risinājums ir jābeidz, jo no mikrouzņēmuma nodokļa varētu būt liela slodze budžetam. Mēs tiešām redzam, ka šī nodokļa maksātāju skaits strauji pieaug, jo cilvēki redz, ka tas ir izdevīgs režīms. No otras puses, mums ir svarīgi, lai būtu vismaz kāds tiešs valsts atbalsta instruments uzņēmējdarbības sākšanai. Šīs abas puses – ieņēmumi šodien un ieņēmumi vidējā termiņā – ir jāsabalansē. Es esmu pārliecināta, ja mēs strauji samazināsim iespēju maksāt mikrouzņēmuma nodokli, daudzi cilvēki atgriezīsies ēnu ekonomikā,» stāstīja ministre.

Jo tuvāk nāk jaunā Eiropas Savienības daudzgadu budžeta pieņemšana, jo vairāk ir jautājumu dažādās nozarēs. Saruks Kohēzijas līdzekļi, maksājumi lauksaimniekiem, noteikti mainīsies atbalsts arī citās nozarēs, jo viena no trim lielajām donorvalstīm savienībā ir pateikusi: «Paldies par sadarbību!»

Starp citu, tieši Lielbritānijā dzīvo vismaz 200 tūkstoši latviešu. Skarbi, bet tieši Lielbritānija izstājoties ir likusi Eiropai palūkoties uz vērtīgāko resursu – cilvēku!

Eiropa pēkšņi ir attapusies, ka ilgstošā laika periodā ir notikusi iedzīvotāju aizplūšana no lauku teritorijām uz pilsētām. Vecās Eiropas valstis apjēgušas, ka, izrādās, ilgtermiņā to ekonomiskais mugurkauls ir laukos.

Laikrakstā jau publicējām Zemkopības ministrijas, Zemnieku saeimas, Zemnieku federācijas viedokļus par to, ka briest izmaiņas lauksaimniecības atbalsta politikā. Proti, lielajiem zemniekiem dot mazāk, lai mazajiem tiktu vairāk. Tad, raugi, laukos iedzīvotāji radīsies! Vai patiešām tā uzreiz būs? Šis jautājums nav provokācija, lai aizstāvētu lielsaimniekus. Nē! Ir jautājums, ko īsti vēlas visa Eiropa un Latvija tostarp. Galvenais stāsts nav par to, ka trūkst sīkzemnieku, bet par to, ka laukos vispār trūkst cilvēku.

#Tuvāko gadu laikā Latvijas ekonomika, visdrīzāk, turpinās vienmērīgu izaugsmi,

Jāveicina investīcijas un eksporta pieaugums

Tuvāko gadu laikā Latvijas ekonomika, visdrīzāk, turpinās vienmērīgu izaugsmi, un bažīgi piesaukto 2020.gadu, kad noslēdzas Eiropas Savienības (ES) fondu plānošanas periods, līdz ar to arī fondu finansējums, nevajadzētu uztvert kā melnu svītru valsts tautsaimniecības attīstībai – izaugsmi var gaidīt arī pēc tam. Protams, nākotnes perspektīvas ietekmēs arī ārējie faktori, kurus dažkārt nav iespējams prognozēt.

Pēdējos gados iekšzemes kopprodukts Latvijā piedzīvo kāpumu un tautsaimniecība attīstās, taču ik pa laikam tiek uzsvērts, ka jādomā par 2020.gadu, kad beigsies fondu finansējums, kad daudzi var attapties pie sasistas siles bez naudas. Ekonomisti skaidro, ka izaugsmi veicina vairāku faktoru kopums, tādēļ nebūtu pārmērīgi jāsatraucas par fondu naudas izbeigšanos – jā, tas varētu ietekmēt izaugsmi, taču recesijas risks, visdrīzāk, nepastāv. Tiesa gan, paralēli vajadzētu gatavoties šim periodam, investējot jaunu iekārtu iegādē, uzkrājumu veidošanā, kā arī veicot citus pasākumus. Latvijas Bankas (LB) ekonomiste Līva Zorgenfreija uzsver, ka pērn izaugsme bija straujāka, nekā pēdējos gados pierasts redzēt, un to veicināja gan iekšējie, gan ārējie faktori, arī Eiropā pagājušajā gadā beidzot sākās straujāka ekonomiskā izaugsme, kas palīdzēja mūsmāju preču un pakalpojumu eksportētājiem kāpināt apjomus. SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis gan piebilst: lai arī eksports pērn turpināja augt, temps bija salīdzinoši viduvējs, kas norāda, ka nepieciešamība stiprināt konkurētspēju ir ļoti augsta. Pieaugums sagaidāms arī šogad, bet tas, kā šobrīd esošo situāciju pratīs izmantot uzņēmēji, arī demonstrēs panākumus ilgtermiņā.

Dažu aktīvu vērtība līdz ar pandēmiju piedzīvojusi gluži vai kosmisku pieaugumu. Šajā sarakstā pēdējo dienu laikā jāmin virtuālā valūta Dogecoin, kuras cena kopš aprīļa pirmās puses palēkusies teju par 500% un sasniegusi 40 ASV dolāru centu atzīmi.

Jāpiebilst, ka vēl pagājušā gada beigās šī virtuālā veidojuma vērtība tās tirdzniecības vietnēs internetā bija nepilns pus ASV dolāra cents. Tas nozīmē, ka kopš tā brīža cenas pieaugums mērāms jau gandrīz 10 tūkst. procentu apmērā.

Faktiski virtuālajai valūtai, kas sākotnēji tika radīta kā joks un satīra par esošo situāciju virtuālo valūtu frontē (pamatā par to pašu bitkoinu), nu pavisam reāli tiek piešķirta arvien lielāka vērtība. Šī veidojuma mīšanā iesaistoties arvien plašākai cilvēku masai, manāmas prognozēs, ka tā cena jau drīz vien aizsniegsies līdz vesela ASV dolāra un pēc tam – 10 ASV dolāru atzīmei. Jau tagad Dogecoin kapitalizācija pārsniedz, piemēram, autoražošanas leģendas – uzņēmuma Ford – kapitalizāciju.

Satrauc izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces (Konservatīvie) paustais LTV raidījumā Rīta panorāma par fizikas mācīšanu jeb patiesībā tā īsti nemācīšanu skolās.

Tas, ka tuvākajā laikā, beidzot skolu, eksāmens fizikā netiks noteikts kā obligāts, bija jau sagaidāms, taču šajā gadījumā, var teikt, pat šokēja tas, ar kādu attieksmi nozares augstākā politiskā vadītāja par to runāja.

Negribīgi, tā teikt, aizfutbolējot risinājumus kaut kad tālā nākotnē. Esot citas svarīgākas lietas, un nevarot jau tā, ka, “kamēr mēs turpināsim uz tik tikko iesāktām reformām krāmēt jaunas izmaiņas (..), tikmēr šajā valstī tie skolotāji tā arī jutīsies... Tikko ir viena lieta iesākta, ir apstiprināts standarts, ir vēl kaut kas, ir vajadzīgi jauni eksāmeni – neviens tam nav gatavs”. Un vēl: “Vispirms vajag mācību materiālus nodrošināt, to mēs redzam, ka varam izdarīt gada laikā. Mums ir jānodrošina, ja mēs gribam runāt par obligātu fizikas eksāmenu, ka pilnīgi katrā Latvijas skolā ir iekārtoti dabaszinību kabineti, tur mums ir fondu līdzekļi pieejami no 2024. gada. Tikai tad mēs runāsim par obligāto eksāmenu [fizikā],” pauda Muižniece.

Kur slēpjas zemkopības ministra un citu politiķu cildinātās bioloģiskās lauksaimniecības brīnumnūjiņa?

Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis pirms kāda laika intervijā DB skaļi noformulēja daudzu lauksaimnieku atziņu, ka mūsu valsts zaļa ir tikai politiķu mutēs, un pat aicināja sekot Somijas piemēram, pārtraucot valsts atbalstu industriālajai lauksaimniecībai. Līdz šim vēl neviens nozares ministrs nav saņēmis dūšu un nosaucis bioloģisko lauksaimniecību par valsts prioritāti, un arī aizejošās valdības pārstāvja Jāņa Dūklava apgalvojums (04.01.2016. DB), ka «bioloģiskā lauksaimniecība ir perspektīva» ir vārdi bez politiska seguma.

Kamēr Latvijā nav īpašas atbalsta politikas biozemniekiem, mūsu resurss – tīrā zeme – tiek gandēts ar ķīmiju, kuras patērētie apjomi laukos arvien pieaug. Kā zināms, ar raundapu vai citiem nezāļu nāvēkli glifosātu saturošiem līdzekļiem tiek apstrādāti ne tikai lauki, bet arī graudi žāvēšanas nolūkā – īsu brīdi pirms kulšanas. Govis pēc to baudīšanas sāk slimot ar caureju, bet sivēnmātēm palielinās abortu skaits. Protams, Latviju nevar izraut no globālā tirgus konteksta, izņēmuma kārtā ieviešot tos vai citus ierobežojumus, bet beigās paliekot pie sasistas tirgus siles. Taču mūsu vilciens vēl nav aizvēris durvis, kā tas ir, piemēram, Nīderlandei un citām konvencionālās lauksaimniecības superzvaigznēm. Pārlieku nepiesārņotā Latvijas zeme pati aicina ielikt viņas klēpī bioloģisku sēklu, bet pesticīdus un minerālmēslus uz savām zemenēm un gurķiem lai kaisa lētas preces lielformāta ražotāji. Daudzviet pasaulē termins «neraža» ir izzudis, jo dabas ritmu regulējumu aizstājis mākslīgo mēslu un pesticīdu, Latvijā lepni sauktu par augu aizsardzības līdzekļiem, lietošanas skrupulozs plāns. To, ka lauksaimniecība globāli staigā arī maldu ceļus, labi ilustrē dārzeņu šķirņu skaita sarukums. Tā kāpostu daudzveidība no 544 komerciāli audzētām šķirnēm 20. gadsimta sākumā sanīkusi līdz 28 pašlaik, ejot monokultūru pavadā.

Patlaban saistībā ar gaidāmo Brexit vērojama divu veidu rīcība no uzņēmumu puses – daļa gatavojas sliktākajam scenārijam, bet daļai nav konkrēta rīcības plāna, taču tāds būtu jāizveido, lai uzņēmums neattaptos pie sasistas siles.

Tā intervijā iesaka BDO Nīderlandes Starptautisko nodokļu partneris Nīks de Hāns (Niek De Haan).

Fragments no intervijas

Vai novērojat satraukumu uzņēmumu vidū saistībā ar Brexit? Kā norit gatavošanās tam?

Daudzas Eiropas valstu kompānijas šobrīd gatavojas sliktākajam scenārijam, un es uzskatu, ka šis ir labākais veids, kā rīkoties, jo, pat ja situācija nebūs tik slikta, tad kompānijas būs gatavas. Daudzi mūsu klienti, kas strādā Lielbritānijā, jau pārvieto daļu biznesa vai centrālo mītni uz Eiropas valstu lielpilsētām– pārsvarā uz Amsterdamu, Frankfurti vai Parīzi. Kā zināms, Latvija ievērojamu apjomu kokmateriālu eksportē uz Lielbritāniju, tas ir galvenais partneris, līdz ar to tā ir ļoti nopietna problēma. Ja tiks piemērots muitas nodoklis, tas ievērojami paaugstinās izmaksas, un rodas jautājums, vai Latvija joprojām, neskatoties uz šo izmaksu pieaugumu, spēs eksportēt uz Lielbritāniju kokmateriālu, vai arī tas kļūs pārāk dārgi. Vērojam, ka daudzas kompānijas patlaban cenšas aizvest uz Lielbritāniju pēc iespējas vairāk produkcijas, līdz ar to visas noliktavas ir pārpildītas. Savukārt Lielbritānijas kompānijas pašlaik izvērtē, vai Eiropas struktūrvienību galveno mītni nepārcelt uz citām Eiropas valstīm. Tiesa gan, aizvien pastāv liela nenoteiktība un daudzas kompānijas vēl nav izveidojušas konkrētu rīcības plānu. Tās domā par potenciālajiem scenārijiem, kas varētu notikt, taču lēmumi vēl nav pieņemti. Mans ieteikums tomēr būtu sagatavoties ļaunākajam un izstrādāt stratēģiju, kā rīkoties no likumdošanas, struktūras un nodokļu perspektīvas.

Pret virtuālo aktīvu shēmām šis gads ir bijis ļoti nežēlīgs. Tāpat vēl nevar teikt, ka sliktākais šeit jau ir aiz muguras.

Šis gads nav tas pats labākais veselam lērumam pasaulē vispopulārāko ieguldījumu. Iespējams, esam ceļā uz to, lai akcijām šis gads būtu vājākais kopš 2008. gada. Savukārt obligāciju tirgus ir saņēmis pamatīgāko belzienu pa galvu 40 gados. Attiecīgi var pavērot arī to, kā šādos laikos, kad fenomenālā apmērā sadeg nauda, klājas, piemēram, virtuālajiem aktīviem, kuru popularitātes virsotne tika sasniegta vēl samērā nesen – pandēmijas laikā. Te gan, domājams, daudziem, kuri lielas naudas summas virzīja dažādu šādu kripto aktīvu virzienā, uz kādiem jokiem prāts varētu arī nenesties.

Šis gads šajā digitālo aktīvu pasaulē jau iegājis ar nosaukumu kripto ziema. Piemēram, virtuālo aktīvu vispopulārākā veidojuma – bitkoina – vērtība pagājušā gada rudenī teju sasniedza 70 tūkst. ASV dolāru atzīmi. Pēc tam šī cena sabruka, un tagad tā atrodas zem 20 tūkst. ASV dolāru atzīmes. Tas ir kritums aptuveni par 70% (līdzīgs kritums ir visu šādu virtuālo it kā valūtu tirgum kopumā). Turklāt nekur nav teikts, ka arī šī brīža nepilnie 20 tūkst. ASV dolāru bitkoinam būtu atbilstoša cena. Ja atkal, investoru riska apetītei zūdot, jūtamāk sašķobīsies akciju tirgi, tad šī veidojuma vērtība var planēt vēl būtiski zemāk. Jeb var piepildīties tas, ko daudzi šādu digitālo aktīvu skeptiķi sludina jau gadiem – pie patiešām ievērojamām problēmām šādu aktīvu cena var krist līdz pašai zemei.

Brangu daļu no laukiem paredzētā Eiropas papildu finansējuma varētu nodalīt lauku ceļu attīstībai – šāda informācija publiskajā telpā nu ir izskanējusi, un tagad jāgaida, ar ko tas viss rezultēsies.

Protams, ir jāapzinās, ka vispār jau šī nauda ir paredzēta tiešmaksājumu izlīdzināšanai, un tādējādi jāsagaida Briseles atzinums, vai tiks pieļauts, ka nauda tiek novirzīta citam mērķis. Respektīvi, ka tā tiks ieguldīta valsts un pašvaldību līdzšinējo neizdarību novēršanā. Turklāt vismaz daļa lauksaimnieku, domājams, varētu būtiski iebilst pret iespēju, ka viņiem paredzētā nauda tiks ieguldīta ceļos. Redz, saņemot šo finansējumu tiešmaksājumu veidā, nauda tiktu katram, savukārt ceļus pie katras saimniecības par tādu pašu summu sataisīt nekādi neizdosies.

Taisnības labad jāteic, ka iecere tiešām ir laba un pareiza, un ļoti cerams, ka, to realizējot, tiks kārtīgi salaboti daži ceļi, nevis pa stūrītim katrā pagastā vai, kas vēl sliktāk, – veikta vērienīga bedrīšu lāpīšanas akcija. Citiem vārdiem sakot, ir svarīgi, lai no šādā veidā izlietotas naudas būtu kāds ilgtermiņa labums un jau nākamajā gadā mums nebūtu jāsūkstās, ka finansējums ir iztērēts, zemniekiem lielāki maksājumi nav tikuši un tādējādi viņu konkurētspēja Eiropas kontekstā nav augusi, un arī kaut viena normāla lauku ceļa nav. Vienkārši sakot, jāpārstāj piekopt nepārtraukto sasistās siles politiku. Pieejamo līdzekļu sadrumstalošana gan nav vienīgais risks, kam būtu jāpievērš uzmanība, šādi izlietojot lauksaimniekiem paredzēto naudu. Ne mazāk svarīgs ir ceļu kvalitātes jautājums. Ir labi zināms, ka Latvijā daudzus gadus izšķirošs ir bijis zemākās cenas faktors. Proti, lai dabūtu pasūtījumu, uzņēmumi nereti izšķiras par cenas nospiešanu uz leju tik lielā mērā, ka veikt darbu kvalitatīvi pat teorētiski vairs nav iespējams. Tad arī rodas «risinājumi», kad divu ceļa joslu salaiduma vietas vairāk atgādina tramplīnus.

Neskaidrības plīvuram par dažādiem procesiem pasaulē esot paaugstinātam, šā gada pirmajā pusē viens no izteiktākajiem uzvarētājiem ir bijis zelts.

Dzeltenā dārgmetāla cena ASV preču biržā kopš gada sākuma ir pieaugusi par 16% un šobrīd pietuvojusies apaļajai 1800 ASV dolāru par Trojas unci atzīmei. Kopumā šobrīd zelts preču biržā ir aptuveni par 250 ASV dolāriem dārgāks nekā tas bija decembra beigās. Zelta vērtībai augt palīdzējuši arī centrālo banku un valdību pēdējā laika "jaunie" bezprecedenta ekonomikas stimulēšanās pasākumi. Vērojamas spekulācijas, ka kādā brīdī tie varētu atdzīvināt pamatīgu inflāciju, kas krājējus var atstāt pie gluži vai pavisam sasistas siles.

Attiecīgi - daļa investoru jau tagad domā par to, kādas pozīcijas ieņemt finanšu tirgū, lai apdrošinātos pret potenciāli nepatīkamāku inflāciju.

Latvijas iedzīvotāju pensija veidojas no veiktajām sociālajām iemaksām, tāpēc, ja visi maksātu normālu sociālo nodokli, tad spētu uzturēt gan vecākus, gan arī paši saņemtu pensiju tad, kad kļūs par pensionāriem, šorīt intervijā LNT rīta ziņu raidījumam 900 sekundes sacīja labklājības ministrs Jānis Reirs (V).

Viņš skaidroja, ka pensiju fonds veidojas no sociālajām iemaksām un tagad strādājošie maksā pensijas saviem vecākiem, bet pašlaik strādājošiem pensijas maksās viņu bērni. Tāpēc jāmaksā sociālais nodoklis, jo tas aiziet pensijās, skaidroja ministrs. Ja sociālais nodoklis maksāts netiek, tad neveidojas uzkrājums un pensijas vecumā var nonākt pie sasistas siles, brīdināja Reirs.

Politiķis vērsa uzmanību, ka Latvijas pensiju sistēma no ilgtspējas viedokļa novērtēta kā devītā labākā sistēma, tā izveidota pamatīga un laba. Sistēma spēs nodrošināt pensijas arī pēc desmit un 20 gadiem, taču jāmaksā sociālais nodoklis.

Ar akcīzes nodokļa palielināšanu degvielai valdība pieteikusi šahu un matu Latvijas transporta nozarei un tranzītam. Cerētā nodokļu ieņēmumu kompensācijas vietā Latvija var ievērojami samazināt tās nozares konkurētspēju, kura gadā mūsu ekonomikā ienes vienu miljardu eiro.

Ņemot vērā, ka dīzeļdegvielas cena veido ļoti būtisku dzelzceļa pārvadājumu izmaksu komponenti, līdz pat 30% no cenas, palielināt izmaksas, kas sadārdzina Latvijas transporta un tranzīta koridoru ir pilnīgs neprāts. Apstākļos, kad kravu apjoms no Krievijas jau tā strauji sarūk, tranzīta koridora izmaksu jebkāda sadārdzināšana var katastrofāli ietekmēt mūsu ostu un arī Latvijas dzelzceļa konkurētspēju globālajā pārvadājumu tirgū.

Pieņemot lēmumu par akcīzes nodokļa palielināšanu degvielai valdībai bija jāizvērtē visi iespējamie riski, ko tas var nest valsts ekonomikai kopumā un jāveic konsultācijas ar nozaru pārstāvjiem. Diemžēl rodas iespaids, ka lēmums pieņemts sasteigti un bezatbildīgi. Vai valdība maz ir aprēķinājusi, kāda būs šī sadārdzinājuma ietekme uz dzelzceļa pārvadājumu izmaksām, cik daudz mēs zaudēsim no tā rezultātā iespējamā kravu zuduma, un kā mēs šo zudumu kompensēsim? Tirdzniecības ceļi veidojas gadu desmitiem, taču ar šādiem lēmumiem valdība riskē pārvilkt treknu svītru kā uzņēmēju iepriekšējos gados paveiktajam tranzīta kravu piesaistē, tā arī paša Dieva dotajai priekšrocībai – mūsu valsts izdevīgajam ģeogrāfiskajam novietojumam tranzīta ceļu kartē.

Lielbritānijā valdība cīnās par mājokļu pietiekamību tirgū; pagaidām aizvien vairāk burbulis briest Londonā , otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Katru gadu Lielbritānijā top krietni virs 100 tūkstošiem jaunu mājokļu, tomēr tas nespēj apmierināt augošo pieprasījumu, kas savukārt dzen augšup pašu mājokļu un arī īres cenas. Augošais britu būvniecības tirgus, kura veicināšana ir viena no valdības prioritātēm, ir iespēja arī piegādātājiem, Latvijas ražotājus ieskaitot.

Tirgus stabils

AS Latvijas finieris valdes loceklis un tirdzniecības un loģistikas sektora vadītājs Mārtiņš Lācis DB saka, ka šogad saplākšņa eksports uz Lielbritāniju ir pat krities, un tas ir pērnās nelaimes – decembrī notikušā ugunsgrēka dēļ kompānijas ražotnē Lignums. Lielbritānijai domātā produkcija pamatā tiek ražota tur, un šā eksporta virziena apmērs šogad ir sarucis apmēram par 10%, bet naudas izteiksmē – par apmēram 6%. Attiecības atšķirība «lielā mērā tas ir tāpēc, ka mums ir tendence saviem produktiem aizvien vairot jaunu pievienoto vērtību».

Globālajai pandēmijai potenciāli ieejot savā noslēguma fāzē, jau tagad pasaules nozīmīgākajās tautsaimniecībās saasinās darbaspēka pieejamības jautājums.

Skaidrs ir tas, ka tā ekonomika, kas atvērsies ātrāk, ātrāk arī varēs risināt šos jautājumus. Savukārt iepalicējiem var nākties attapties pie gluži vai sasistas siles, kas faktiski nozīmēs, ka vairs nav palicis to, kas strādā un tādējādi salipina kopā tautsaimniecību, un ved to uz bieži vien kādu apsolīto saulaino nākotni.

Daudz ir spekulāciju, ka līdz ar šo krīzi inflāciju vismaz kādu brīdi baros algu pieaugums. Arī tas ekonomikām var radīt ievērojamus izaicinājumus, ja šajā ziņā būs grūtības konkurēt ar tuvāku vai nedaudz tālāku kaimiņu piedāvājumu. Lai kompensētu augstākas darbaspēka izmaksas, kompānijas var palielināt savu produktu pakalpojumu cenu. Vēl ir variants samierināties ar zemāku peļņu. Kādas plašākas problēmas var veidoties arī tad, ja algas kāps straujāk nekā produktivitāte.

Turpmākajos gados Latvijā izaicinājumu netrūks – ja šobrīd nerisināsim jautājumus, kas saistīti ar globalizāciju, izglītību, urbanizāciju un cilvēku darba gaitām uz ārvalstīm, aina rādās visai drūma, pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Pēc 30 gadiem Latvija būs ļoti integrēta Eiropas Savienības (ES) sistēmās, procesos. Būtiski būs pieaugusi tehnoloģiju loma, būs augstāka automatizācija, DB intervijā sacīja Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidents, ilggadējais a/s Latvijas finieris un Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Juris Biķis. Savukārt daudzi no jautājumiem, par kuriem šodien notiek asas diskusijas, būs pagātnē. Piemēram, strīds par lauksaimniecības un meža zemēm, kur ainavu bojā «peldošās» lauksaimniecības zemes un pašlaik realitātē ir mežaudze. Zeme kā ražošanas līdzeklis tiks maksimāli izmantota. «Būtiski pieaugs cilvēku mobilitāte, respektīvi, ļaudis dzīvos vienā vietā, bet darbā dosies uz reģiona centru. Nevaru prognozēt migrācijas procesus un līdz ar to arī iedzīvotāju skaitu Latvijā. Pašā Eiropā ir pretrunas migrācijas dēļ – Lielbritānija vēlas apturēt ne tikai trešo valstu, bet pat ES cilvēku došanos uz šo valsti, savukārt citas aiz humāniem apsvērumiem vēlas turpināt imigrantu uzņemšanu,» turpināja J. Biķis. Eiropā daudzās valstīs ir vērojama depopulācija un šo iedzīvotāju nevēlēšanās strādāt vienkāršus darbus, piemēram, sētnieka, oficianta, šofera un celtnieka, kuros labprāt strādā imigranti.

AS "Latvenergo" apgrozījums šā gada pirmajā ceturksnī bija 249,9 miljoni eiro, kas ir par 13,7% vairāk nekā attiecīgajā periodā pērn, informē uzņēmums.

"Latvenergo" koncerns šogad trīs mēnešos saražojis par 2% vairāk elektrības un 37% siltumenerģijas nekā attiecīgajā periodā pērn. Tāpat pārskata periodā pieaudzis arī mazumtirdzniecībā pārdotās elektroenerģijas un dabasgāzes apjoms attiecīgi par 9% un 120%.

2021. gada pirmajā ceturksnī koncerna darbību ietekmēja elektroenerģijas pieprasījuma pieaugums aukstāku laikapstākļu dēl, kā arī vispārējs energoresursu cenu pieaugums, tādēļ ievērojami pieauga elektroenerģijas vidējā cena visā Nord Pool reģionā. Izaugsmi "Latvenergo" 2021. gadā sasniedzis visos jaunajos biznesa virzienos.

2021. gada pirmajā ceturksnī "Latvenergo" koncerna ieņēmumi ir 249,9 milj. eiro jeb par 14 % vairāk nekā attiecīgajā periodā pērn. Zemāka elektroenerģijas izstrāde Daugavas HES savukārt negatīvi ir ietekmējusi koncerna EBITDA1, kas ir 80,7 milj. eiro, un tas ir par 18 % mazāk nekā 2020. gada pirmajā ceturksnī.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

2017. gads noslēdzies ar Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, kur svarīgu lomu ieņem investīciju aktivitātes pieaugums. Kādēļ līdzšinējos gados investīciju aktivitāte ir bijusi zema?

Vai šis ir īstermiņa uzrāviens, vai arī sākums straujākai attīstībai ilgtermiņā? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, apskatīsim investīciju struktūru un tendenci, noteiksim galvenos uzņēmumu investīciju ietekmējošos faktorus, t.sk. Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu lomu investīciju dinamikā.

1. Pamatfakti par investīcijāmInvestīciju dinamika Latvijā atgādina amerikāņu kalniņus - strauju izaugsmi pirmskrīzes periodā nomainīja vēl straujāks kritums recesijas periodā. Tam sekoja palēciens 2011. gadā, mērens kritums 2013.-2016. gadu periodā un atkal uzrāviens pagājušajā gadā (1. attēls).

Lai saprastu šo izmaiņu cēloņus, pētīsim investīciju struktūru. Vispirms pirmskrīzes mājokļu burbuļa dēļ bruto pamatkapitāla veidošanā [1] no pārējām investīcijām nodalīsim investīcijas mājokļos. Redzam, ka investīcijas mājokļos svārstās vidēji 2-3% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), izņemot mājokļu burbuļa periodu, kad šis īpatsvars trīskāršojās (2. attēls). Pēckrīzes periodā mājokļu investīciju īpatsvars ir bijis stabils; pieprasījumu pēc mājokļiem daļēji uzturēja valdības atbalsta programmas (atbalsts ģimenēm ar bērniem [2] un iespēja ārvalstniekiem iegūt uzturēšanās atļauju par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā [3]).

Vajadzētu valsts pārvaldei atvērt logus, izvēdināt telpu, izslaucīt tumšos stūrus un notīrīt pelējumu un zirnekļu tīklus no sienām. Ar dažu ministriju apvienošanu vai likvidēšanu, kur nu vēl ar valsts ministru izveidošanu te nekas nebūs līdzēts.

Tā intervijā Dienas Biznesam pauž Tiesību zinātņu institūta vadītājs, bijušais Saeimas deputāts, bijušais Reliģisko lietu pārvaldes vadītājs, bijušais Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs Ringolds Balodis.

Dienas Bizness ir sācis publicēt rakstu sēriju par valsts iestāžu otrajām personām, kas daudzos gadījumos ir reālie vadītāji, kamēr priekšnieki amatos tiek regulāri nomainīti un arī pilda galvenokārt reprezentatīvu funkciju. Kāds ir cēlonis tam, ka tā ir?

Ja raugās no valsts interesēm, tad būtu nepieciešama valsts pārvaldes reforma. Varbūt pat būtu nepieciešama Reformu ministrija, kāda savulaik darbojās 5. Saeimas laikā Māra Gaiļa valdībā. No tādām darba grupām, kas ir darbojošās pie Valsts prezidentiem (piemēram, Andra Bērziņa vai Raimonda Vējoņa), liela efekta nav, jo to priekšlikumi lietišķi noder Juridiskās fakultātes studentiem, rakstot akadēmiskos darbus, taču Saeimas frakciju vadītājiem neliek īkšķiem uz augšu slieties.