Satrauc izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces (Konservatīvie) paustais LTV raidījumā Rīta panorāma par fizikas mācīšanu jeb patiesībā tā īsti nemācīšanu skolās.

Tas, ka tuvākajā laikā, beidzot skolu, eksāmens fizikā netiks noteikts kā obligāts, bija jau sagaidāms, taču šajā gadījumā, var teikt, pat šokēja tas, ar kādu attieksmi nozares augstākā politiskā vadītāja par to runāja.

Negribīgi, tā teikt, aizfutbolējot risinājumus kaut kad tālā nākotnē. Esot citas svarīgākas lietas, un nevarot jau tā, ka, “kamēr mēs turpināsim uz tik tikko iesāktām reformām krāmēt jaunas izmaiņas (..), tikmēr šajā valstī tie skolotāji tā arī jutīsies... Tikko ir viena lieta iesākta, ir apstiprināts standarts, ir vēl kaut kas, ir vajadzīgi jauni eksāmeni – neviens tam nav gatavs”. Un vēl: “Vispirms vajag mācību materiālus nodrošināt, to mēs redzam, ka varam izdarīt gada laikā. Mums ir jānodrošina, ja mēs gribam runāt par obligātu fizikas eksāmenu, ka pilnīgi katrā Latvijas skolā ir iekārtoti dabaszinību kabineti, tur mums ir fondu līdzekļi pieejami no 2024. gada. Tikai tad mēs runāsim par obligāto eksāmenu [fizikā],” pauda Muižniece.

Mācību materiālu tātad nav, kabinetu nav, un, kā vēsta skolas, arī skolotāju pietiekamā daudzumā nav. Kā pie sasistas siles... It kā mēs būtu atjēgušies pēc kara, kad viss nopostīts. Nav arī redzējuma par to, ka nākotnē būtu gaidāmi kādi uzlabojumi. Ir vien signāls skolēniem: jums to nevajag, varat īpaši nemācīties, valsti jūsu zināšanu līmenis īpaši neinteresē. Tad nu sekas ir tādas, ka mūsu izglītības sistēma gatavo darba grupās ilgi spriedelēt kvalificētus ierēdņus, bet ne valsts ekonomiku bagātinošus produktu ar augstu pievienoto vērtību radītājus.

Kāda ir izeja no situācijas? Apmācīt menedžerus, bet inženierus piepirkt no attīstības valstīm? Tā varētu, ja vien dzīves līmenis pie mums būtu augstāks, taču arī šajā ziņā esam atpalicējos.

Uzņēmēji, dažādas valsti uzturošas nozares jau gadiem nestāj atkārtot, ka dabaszinību un matemātikas apguve skolās ir dramatiski sliktā līmenī, tas atstāj graujošu iespaidu uz augstāko izglītību un tālāk uz darba tirgu, taču tā vien šķiet, ka situācija nevis tiek uzlabota, bet vēl vairāk pasliktināta. Rīcības vietā ir atrunas gluži kā sliktam meistaram par instrumentu un izejmateriālu trūkumu vai zemo kvalitāti, proti, tiek allaž vainoti ārējie apstākļi pie pašu nekā nedarīšanas. Ir jau saprotams, ka tuvojas vēlēšanas, ir bīstami lieki satraukt vēlētājus (skolēnu vecākus, vecvecākus) ar vēstījumiem par savulaik atceltiem, bet nu atjaunojamiem eksāmeniem.

Bet, kā jau teikts, ne jau šodien tā problēma radusies. Un maz ticams, ka tiks risināta arī tad, kad vēlēšanas būs jau aiz muguras. Izglītībā reforma reformas galā, bet zināšanu līmenis krīt. Trūkst skolotāju, īpaši tādu, kas prastu apmācīt tā, kā reformatori iedomājušies. Tās arī ir šo reformu sekas.

Vai problēma būs atrisināta jau ar to, ka kaut kad pēc 2024. gada, kad būs pieejami fondu līdzekļi, tiks iekārtoti dabaszinību kabineti skolās? Diez vai. Jo nebūs skolotāju, kas šajos modernajos kabinetos strādā. Potenciālo skolotāju vervēšanai un apmācībai maksimālas pūles jāvelta jau tagad – pirms tie fondu miljoni apgūti. Ja visās skolās nav mācību kabinetu, varbūt plašāk jāizmanto dažādas interaktīvās iespējas, ko nodrošina mūsdienu tehnoloģijas, kaut vai iepērkot no citām valstīm videofilmas par dažādiem ķīmijas, fizikas u.tml. eksperimentiem.

Un galu galā tad, kad galvenā atruna nekā nedarīšanai ir moderno kabinetu trūkums, loģisks ir jautājums: kā aprīkotos kabinetos tad fiziku, ķīmiju, matemātiku apguvuši pašreizējie profesori un akadēmiķi? Vai tiešām ar tām jaunajām pieejām izglītošanā tiktāl aizgājuši, ka bez palīglīdzekļiem vispār nespēj par mācību priekšmetu ieinteresēt un kaut ko iemācīt? Kāda nākotne šādā situācijā mūs sagaida?

Ministru prezidents mīl lietot saukli par viedo reindustrializāciju, bet, jo tālāk rit laiks, jo mazāka ticība tam, ka izglītības sistēma spēj sagatavot speciālistus, kas šo viedo reindustrializāciju var īstenot. Mēs dažādu nozaru uzņēmējiem bieži jautājam par speciālistu pieejamību darba tirgū, un tā tendence, ko pēdējā laikā aizvien izteiktāk redzam, atklājas visai īsā, bet tipiskā atbildē: mēs paši apmācām sev nepieciešamos darbiniekus.

Daudzos gadījumos uzņēmumi piešķir stipendijas arī sev nepieciešamo speciālistu apmācībai ārzemēs. Jo augsti kvalificētie speciālisti vajadzīgi jau tūlīt, uzņēmēji nevar gaidīt n-tos gadus, kad izglītības iestādes būs apguvušas fondus, ierīkojušas sev ērtus darba apstākļus, nokomplektējušas štatu vietas utt.