Domājams, ka viens no skaļākajiem paziņojumiem ekonomikā pērn bija publisks atzinums, ka cukura ražošanai Latvijā nav ekonomiska izdevīguma, kam sekoja paziņojumi par lēmumu slēgt veselu tautsaimniecības nozari.
Pagrieziena punkts bija cukura reformas otrajā gadā tapis pētījums, kur secināts - cukura ražošana Latvijā nav izdevīga, un katru gadu šīs nozares turpmāka pastāvēšana valstij rada zaudējumus vairāku miljonu latu apmērā.
Atsevišķi uzņēmēji Lietuvā secinājuši, ka cukura ražošana nebūt nav nīkuļojoša nozare, šīs valsts speciālisti secinājuši, ka tā var pat dot peļņu, ja paralēli cukuram tiek ražots arī bioetanols. Vai tad tiešām abu valstu cukura nozares ir tik atšķirīgas, lai nonāktu pie radikāli pretējiem pieņēmumiem par attīstības perspektīvām?
Šķiet, ka viena no iespējām, kāpēc cukura ražošanai Latvijā ir pielikts punkts, ir fabriku turētāju vienkāršs biznesa aprēķins. Proti, saņemt kompensāciju no ES par fabriku slēgšanu varētu šķist daudz izdevīgāk un drošāk nekā nodarboties ar cukura ražošanu un konkurēt ar lētākiem produktiem. Daudzinātais "restrukturizācijas atbalsts" reāli ir bēru nauda, ar ko apmaksāt fabrikas ēku nojaukšanu līdz ar zemi. Nav arī skaidrs, kāpēc Jelgavas cukurfabrika piekrita slēgt ražošanu, ja tās pārstāvji skandē, ka pēc restrukturizācijas pasākumu veikšanas uzņēmumam no "bagātīgā" ES atbalsta nepaliks nekas, bet sociālās sekas gulsies uz valsts un pašvaldību pleciem.
Tomēr kuluāros tiek minēts, ka Liepājas cukurfabrikas akcionāri izjutuši spiedienu, lai tiktu pieņemts lēmums slēgt ražotni. Varam tikai iztēloties, kādas iespējas pavērtos jebkurai no šīm fabrikām, ja vienīgais tās vietējais konkurents aizietu no tirgus, it īpaši atceroties, ka ES ļauj kvotu pārdali "palicēju" labā.
Īpaši nepatīkami ir tas, ka valdības pārstāvji ne reizi vien izteikušies, ka valstī ražošana ir īpaši atbalstāma un veicināma, bet aizejot vēlēšanām, vārdi ar darbiem nesaskan. Kur palikusi degsme zemkopības ministram M. Rozem, aizstāvot cukura nozares pastāvēšanu? Arī premjers A. Kalvītis ir nekonsekvents savos izteikumos par cukura nozares perspektīvām.
Kuluāros mēļo, ka dažiem Jelgavas cukurfabrikas akciju turētājiem esot cieša saikne ar kādu ietekmīgu ierindas biedru no valdošo partiju loka, kas atspoguļojas arī cukura reformas norisē Latvijā. Ja nu tā izrādītos taisnība, vai tas nebūtu nedaudz ironiski, ka politikas smagsvari ir gatavi gremdēt veselas nozares, lai pārstāvētu dažu indivīdus.