Sociālā biznesa kompānijas Mammu līdz šim lielākais panākums ir kolekcija, kas tapusi sadarbībā ar Ņujorkas dizaineru Ernest Alexander.

«Viņam patika mūsu ideja, mums viņa stils – ļoti klasisks, elegants. Viņš ir vīriešu modes aksesuāru dizainers, un mūsu piedāvājumā tieši pietrūka vīrišķīgu produktu. Zinājām, ka kaut kas labs varētu izdoties, un izdevās ar uzviju – viss, ko bijām aizveduši prezentācijas pasākumiem Ernest Alexander studijā un dalībai trīs dienu augstas klases vīriešu modes zīmolu gadatirgū, tika izpārdots. Tas bija ļoti labs rādītājs relatīvam jaunam eksperimentālam produktam, kas ir šīs sadarbības rezultāts,» stāsta Andris Rubīns, Mammu līdzīpašnieks. Viņš uzsver, ka viņa pamatdarbs joprojām ir reklāmas aģentūrā DDB Latvia.

Latviešu radītā filma «Mammu es tevi mīlu» patlaban jau izrādīta vairāk nekā 70 festivālos, ir noslēgti veiksmīgi darījumi Āzijā par kino un DVD izplatīšanu, patlaban notiek pārrunas arī par lielāku televīzijas darījumu, stāstīja studijas Tasse Film producente Alise Ģelze.

«Mammu, es tevi mīlu» pasaulē soļus sper, sadarbojoties ar New Europe Film Sales.

Liela nozīme veiksmīgai sadarbībai ir personīgiem kontaktiem, kas rodas dažādos pasākumos un vietās, kur pulcējas nozares profesionāļi. «Kannas ir ikgadēja tikšanās vieta ar nozares kolēģiem un vienlaikus atskaites punkts – gan uz mūsu studijas paveikto, gan manas paaudzes kolēģu šajā laikā sasniegto,» stāsta studijas Tasse Film producente Alise Ģelze.

Viņa pirmo reizi Kannu tirgū piedalījās 2008. gadā jauno producentu seminārā «Producers on the Move». Producente norāda, ka tas ir bijis sākums profesionālo kontaktu veidošanai. Tieši šādā un līdzīgos semināros iegūtie kontakti bijuši noturīgākie un rezultatīvākie.

Vēlme apvienot skaisto ar praktisko ir bērnu apģērbu zīmola Wuf Kids stūrakmens.

Wuf Kids radītāji un veidotāji Madara un Toms Langes ģimenes uzņēmuma attīstībai pievērsās pirms aptuveni divarpus gadiem, kad radusies vēlme uzšūt kādu skaistu apģērba gabalu savai pirmdzimtajai meitiņai. Madara ir ieguvusi maģistra grādu tiesību zinātnēs, bet Toms Rīgas Tehniskajā universitātē studējis uzņēmējdarbību, līdzšinējā darba pieredze viņam bija saistīta ar tirdzniecības jomu. Abiem līdz šim nav bijis pieredzes apģērbu ražošanā un dizaina veidošanā, bet plecu pie pleca viņi saviem spēkiem attīsta savu uzņēmumu.

«Biznesa ideja radās ļoti spontāni. Kopā ar mammu, kura savulaik bija profesionāla šuvēja, aizbraucām uz auduma veikalu, vēlējāmies uzšūt kādas smukumlietiņas meitiņai. Rezultātā no veikala atbraucām gan ar audumiem, gan ar hobija klases šujmašīnu, lai gan pašām mums mājās jau bija padomju laika «taisnās vīles» šujmašīna. Tā tapa pirmās lietiņas pašu meitiņai, vēlāk nolēmu tās arī nobildēt un parādīt citiem savos facebook un instagram kontos. Uzreiz radās pieprasījums, un nekas cits neatlika kā kopā ar mammu censties to apmierināt. Pavisam drīz jau attapāmies – pieprasījums ir tik liels, ka jau jādomā kaut kas nopietnāks, jāiegādājas profesionāla tehnika un jāpiesaista papildu darba rokas. Patlaban kopā ar mammu ik dienas drēbes šuj vēl divas darbinieces,» stāsta Wuf Kids idejas autore Madara. Viņa atzīst, ka biznesu sāka, jūtu vadīta, neizpētot tirgus situāciju, nerakstot biznesa plānu. Tagad gan viņa jau apzinājusi vietējos ražotājus un to veikumu vērtē kā kvalitatīvu.

Topošās un jaunās māmiņas ir nozīmīga auditorija uzņēmējdarbības uzsākšanai, uzskata bankas Citadele pārstāvji, norādot, ka uz bankas rīkoto meistarklasi māmiņām par uzņēmējdarbības uzsākšanu ieradās vairāk nekā 20 aktīvas mammas.

Konkursa «Mammu bizness» 2011. gada uzvarētāja un uzņēmēja Rita Stikāne min, ka «veiksmīgs bizness var būt tikai tad, ja dari to, kas pašai patīk. Un nekas neizglīto labāk kā sava pieredze» R. Stikāne savu pirmo biznesu – bērnudārza BeBe.lv izveidi – uzsāka līdz ar savas meitas piedzimšanu pirms desmit gadiem. «Pati esmu pedagogs un tajā laikā studēju. Toreiz apkārtējie par manu ideju izteicās ļoti skeptiski, bet rezultāts ir izdevies labs,» viņa stāsta. Nostiprinot vienu uzņēmējdarbības veidu, R. Stikāne vēlējās pamēģināt savus spēkus arī produktu ražošanā, tāpēc uzsāka termoveļas ražošanu ar zīmolu Thermokid. Viņa secina, ka «dievietēm ar bērniem biznesā ir pat savas priekšrocības, jo viņas vislabāk zina, kādus produktus veidot, lai tie būtu draudzīgi bērniem un ērti mammām».

Viņas rīts joprojām sākas ar laikrakstu Diena, lai gan Sarmīte Ēlerte, protams, nekad nebūs šī laikraksta lasītāja tradicionālā izpratnē. Pēc astoņpadsmit Dienā pavadītiem gadiem Sarmīte atzīst, ka arī šobrīd, no rīta šķirstot Dienu, viņa joprojām izvērtē savu bijušo kolēģu profesionālo veikumu. «Es vienkārši nemāku lasīt citādi,» viņa saka, it kā apstiprinot, ka šis paradums nepāries nekad.

Arī šīs sarunas gaitā ne mirkli nepamet sajūta, ka runāju ar profesionāli, jo šim terminam nepastāv pagātnes forma. Intervija ar Sarmīti Ēlerti nenorit pēc man labi zināmās formulas, kad cilvēks sākotnēji ir nedaudz saspringts un neveikls, taču jau pēc pusstundas sāk atraisīties, kā ar vecu paziņu pļāpājot par darbu, ģimeni, bērnību, sliktajiem Latvijas ceļiem un politiku. Nē, viņa gadu desmitiem ir vārījusies šajā katlā un lieliski zina oderi. Viņa runā tikai par lietu, ir taktiska, precīza un diemžēl neielaiž savā privātajā teritorijā. Gandrīz neielaiž. Un pasmaida tikai vienu reizi –, kad stāsta par savu rožu dārzu, kurš viņas prombūtnes laikā ir aizaudzis ar nezālēm. "Biju prom trīs nedēļas. Atbraucu mājās, un visas manas rozes bija sagāzušās čupu čupām. Balandas! Es tādas savā mūžā nebiju redzējusi! Tāda sajūta, ka te ir subtropi!"

«Uz skolas sākumu vienmēr jābūt atpakaļ,» saka Amanda Kreile, kura studē māszinības Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un jau trīs vasaras dodas strādāt uz Lielbritāniju. Viņa nav vienīgā jauniete, kas studē Latvijā, bet vasarā dodas uz ārzemēm, lai strādātu un nopelnītu.

Arī Latvijas Universitātes students Jurģis Kukša jau četras vasaras pavadījis ASV, pārdodot izglītojošas bērnu un jauniešu grāmatas, diskus vai online pakalpojumus amerikāņu ģimenēm. «Man nepatīk tā izvēle - vai nu iet uz skolu vai darbu, viens no tiem ir jāpamet. Es tādu izvēli negribēju veikt, tāpēc jāinvestē vasara savā nākotnē,» pastāsta jaunietis.

Amanda darbu Lielbritānijā meklē pati: «Es nopērku biļeti, aizbraucu, tad eju uz aģentūrām, saku, ka meklēju darbu, pastāstu par savu pieredzi. Viņi skatās, ko var piedāvāt un pēc kāda laika zvana un saka, ka ir jāiet uz interviju.» Vidēji darba atrašanai katru vasaru jāvelta divas nedēļas, saka Amanda.

Savā darba kabinetā Rīgā uzņēmēja, nekustamo īpašumu un projektu attīstītāja miljonāre Irēna Pulkinena uzturas labi ja četrus mēnešus gadā. Viņas bizness ir stabils un sakārtots, tāpēc pārējo laiku Irēna var atļauties dzīvot, kā grib.

Todien, kad esam sarunājušas tikšanos, snieg. Viņa ierodoties notrauš no sejas slapjo sniegu, bet vēl pēc mirkļa, nejauši uzmetusi skatienu rokai, secina, ka pa ceļam gredzenam izkritis akmens. Briljants – 2,3 karāti. Ja kāds to uz ielas pamanīs, visticamāk, tāpat neuzskatīs par vajadzīgu pacelt, aplūkojot tukšo gredzena iedobi, Irēna Pulkinena bezkaislīgi spriež. Jo briljanti jau zem kājām nemētājas. Bet stāsts arī nav par briljantu, bet par viņas attieksmi pret lietām. Viņa varētu nopirkt jaunu gredzenu, taču šim akmentiņam viņas uztverē nav tādas vērtības, lai par tā pazušanu lietu gaužas asaras. Kas cits gan tas ir – tikai akmentiņš.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Stella Lapiņa, SIA Centrālā laboratorija valdes priekšsēdētāja. SIA Centrālā laboratorija ir dibināta 1994. gadā, 20 gadu laikā no 1 darbinieka kolektīvs ir paplašinājies līdz 160 darbiniekiem.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Es jau no mazotnes zināju, ka mans darbs būs saistīts ar medicīnu. Diemžēl bija sarežģīta situācija ģimenē, tāpēc, lai ātrāk varētu kļūt neatkarīga, sāku studijas medicīnas skolā, kurā stājoties, mani pierunāja mācīties par laboranti, un es nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli. Man vienmēr bija vēlēšanās studēt augstskolā, un nākošais likumsakarīgais solis bija studijas bioloģijas fakultātē, kuru absolvējot, ieguvu maģistra grādu dabaszinātnēs.

Pabeigts darbs pie režisora Jāņa Norda jaunās spēlfilmas Ar putām uz lūpām, kas no šā gada 10. novembra būs skatāma Latvijas kinoteātros. Filmas galveno lomu atveidotāji ir aktieri – Vilis Daudziņš un Ieva Puķe, bet radošā kolektīva kodolu veido komanda, kas strādājusi pie filmas Mammu, es Tevi mīlu.

Ar putām uz lūpām ir attiecību trilleris. Tas stāsta par aktiera Viļa Daudziņa atveidoto Didzi - bijušo policistu un kaujas suņu treneri, kurš dažu dienu laikā nonāk neapskaužamā situācijā. Viņš tur aizdomās sievu (aktrise – Ieva Puķe) par neuzticību, kamēr viņa mīļotie suņi inficējas ar kādu bīstamu slimību.

Līdzās labi zināmiem un pieredzējušiem aktieriem, kino debijā sevi piesaka arī jaunā Nacionālā teātra zvaigzne Raimonds Celms.

«Sabiedrībā par mīlu un attiecībām nereti tiek runāts caur rozā brillēm. Taču manā jaunajā filmā Ar Putām un Lūpām mīla un trakums iet roku rokā. Filma sniegs skatītājiem aizraujošu un neparedzamu notikumu virpuli, kurā varoņi, nonākuši mīlas krustcelēs, nereti uzvedas tā, kā saka par trakiem suņiem – «ar putām uz lūpām»,» tā par filmu stāsta režisors Jānis Nords.

Pēdējā programmas Brigāde darbnīcā, kas norisināsies otrdien, 18. decembrī, piedalīsies iepriekšējā gada Brigādes konkursa uzvarētāji.

«Darbnīcā uzstāsies un uz interesentu jautājumiem atbildēs pārstāvji no uzņēmumiem Mammu, ZoFa, Hopp, Buteljons u.c. Vakara gaitā paredzēti arī muzikāli pārsteigumi no Miera ielas,» informē pasākuma orgaizētāji.

Dalība Brigādes darbnīcu cikla noslēguma pasākumā ir bezmaksas, iepriekš piesakoties mājas lapā brigade.lv. Pēdējā programmas darbnīca notiks 18. decembrī, plkst. 19.00, kafejnīcā Taka Miera ielā 10. «Brigadieru vakara» ietvaros būs iespējams uzdot jautājumus arī konkursa organizētājiem.

Programmu Brigāde organizē Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Sorosa fondu – Latvija.

Režisora Jāņa Norda spēlfilma Mammu, es tevi mīlu (2013) atzīta par Eiropas labāko bērnu filmu 2014. gadā. Eiropas Bērnu filmu asociācijas (ECFA) piešķirto balvu filmas producente Alise Ģelze saņēma šonedēļ, Berlīnes kinofestivāla ietvaros rīkotā ceremonijā, informēja Kristīne Matīsa, Nacionālā Kino centra pārstāve.

Eiropas Bērnu filmu asociācija (European Children’s Film Association) šādu balvu piešķir jau ceturto gadu – visa gada laikā ECFA žūrija strādā deviņos dažādos bērnu filmu festivālos dažādās Eiropas valstīs, katrā no šiem festivāliem izvēloties vienu filmu savam nomināciju sarakstam. Gada beigās par žūrijas izveidotā saraksta filmām balso vairāk nekā 80 asociācijas biedri, nosakot gada labāko bērnu filmu. Balvas pasniegšana notiek Berlīnes starptautiskā kinofestivāla laikā.

Eiropas Bērnu filmu asociācija ir dibināta 1988. gadā un šobrīd tajā ietilpst vairāk nekā 80 biedru no 30 valstīm Eiropā un ārpus tās. Asociācija apvieno profesionāļus un organizācijas, kas strādā, veidojot filmas bērniem un jaunatnei.

Pēc vairākiem gadiem Anglijā un ASV Zane Gusta izvēlējusies Latvijas laukus un attīsta ģimenes uzņēmumu , ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

No darba ārzemēs Z. Gusta pierunājusi atgriezties arī savu mammu Gintu Timbru, un abas radījušas zīmolu Lavandertoys – lina auduma dzīvnieciņus, kas pildīti ar lavandas ziediem. Trīs mēnešu laikā jancīgie, smaržīgie zvēriņi iekārtojušies vairāku Latvijas veikaliņu un salonu plauktos, tiem ir sekotāju pulciņš sociālajos tīklos un pat pirmie vairumpircēji. Taču Zanei galvā jau rosās jaunas idejas par daudzveidīgu lavandu saimniecību.

Atgriežas mājās

«Es ļoti agri kļuvu pieaugusi, jo mamma aizbrauca strādāt uz ārzemēm,» saka Z. Gusta. Viņa mācījusies Bulduru dārzkopības vidusskolā, taču nav pabeigusi, jo 17 gadu vecumā aizbrauca uz Angliju strādāt. Vidusskola pabeigta tālmācībā, pēc tam sekoja tūrisma vadības studijas Londonas koledžā. Aptuveni divus gadus viņa nodzīvojusi ASV, Maiami, kur strādājusi grīdas segumu tirdzniecības salonā. «Kad atgriezos Latvijā, mani daudzi nesaprata. Jā, Maiami ir daudz saules, laba alga, arī draugi… Taču es pat lāgā nevarēju sazvanīties ar mammu un tēti, jo man bija nakts, kad viņiem – diena. Tur draugi nesaprot jēdzienu – zelta rudens, kas ir tik izteiksmīgs Latvijā,» lēmumu atgriezties mājās pamato Zane. Jau Londonā viņai nav paticis, ka ceļā uz koledžu jāpavada pusotra stunda turp un tikpat – atpakaļ. Tie visi bija iemesli, lai atgrieztos. Sākumā bijis darbs kādā tūrisma aģentūrā, taču apnicis strādāt citiem. Pirms diviem gadiem kopā ar vīru pārvācās uz laukiem netālu no Liepājas. Pašu spēkiem izremontēja telpas dzīvnieku viesnīcai. Reģistrēja mazkapitāla sabiedrību Zoovilla. «Tas ir tikai hobijs, jo dzīvnieku viesnīcā nav tik daudz, lai to sauktu par biznesu,» viņa atzīst.

Šogad apritēs pieci gadi, kopš Kristīne Baranovska kļuva par Kalvenes kafejnīcas un viesnīcas «Spāres» īpašnieci. Viņas vadītā kafejnīca ne tikai kļuvusi populāra vietējo iedzīvotāju, garāmbraucēju un tūristu vidū, ēdināšanas pakalpojumi pieprasīti arī izbraukumos, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

K. Baranovska par kalvenieci sevi sauc 18 gadus, kad uz Kalveni pārcēlās no Gramzdas. «Nebiju vietējā, bet te ātri visus pieņem,» dzīvesvietu raksturo K. Baranovska. Pēc Kalvenes pamatskolas beigšanas mācījusies par reklāmas speciālisti, tad apguvusi transporta loģistikas zinības, vēl pēc tam izmācījusies par ekonomisti. Pilnīgi ar ēdināšanu nesaistītas jomas, taču tas viss noder uzņēmuma sadzīves organizēšanā. «Pa vasarām Kalvenē vienmēr atradu darbu, lai nopelnītu. Vienu gadu vasarā tiku pastrādāt šajā pašā kafejnīcā, kura tolaik piederēja Ilzei Jansonei, ar ko man bija labi kontakti saglabājušies vēl ilgi pēc tam. Kad mācījos, gāju praksē, man bija Liepājas posms. Arī pēc tās vasaras atgriezos pilsētā, kur pēc mācībām strādāju algotu darbu. Taču, kad mana meitiņa paaugās, sapratu, ka negribu vairs kādam citam naudu pelnīt, bet pati būt sev noteicēja. Atcerējos, ka Ilze jau agrāk man piedāvāja, vai negribu palikt šeit uz vietas par galveno, jo viņai lielākā daļa kolektīva brauca no Liepājas. Pēc gadiem sazinājāmies, un tā arī pārņēmu, vienojoties par sadarbību ilgtermiņā,» nonākšanu uzņēmējdarbības vidē atminas K. Baranovska, kurai tobrīd bija 23 gadi.

Noslēgusies Eiropas Padomes fonda Eurimages kārtējā sesija, kurā EUR 150 000 atbalstu saņēmusi Jāņa Norda spēlfilma Ar putām uz lūpām, kas ar Nacionālā Kino centra atbalstu top studijā Tasse Film, informēja Kristīne Matīsa, Nacionālā Kino centra vecākā referente.

Filmas uzņemšana sākusies 2016. gada februārī, pirmizrāde gaidāma 2017. gadā, galvenajās lomās – Vilis Daudziņš un Ieva Puķe.

Eiropas Padomes fonds Eurimages finansiāli atbalsta filmu projektus, kas top kā kopražojumi starp vairākām Eiropas valstīm, konkursa kārtībā projekti tiek izskatīti četras reizes gadā. Šobrīd fondā apvienojušās 37 dalībvalstis, Latvija tām pievienojās 2001. gadā. Kopš tā laika fondā Eurimages finansējumu izcīnījušas sešas ar Latvijas dalību veidotas pilnmetrāžas spēlfilmas (piemēram, Modris 2012. gadā un Jāņu nakts 2005. gadā), četras pilnmetrāžas animācijas filmas (starp tām Lote no Izgudrotāju ciema un Trīs musketieri, abas atbalstītas 2004. gadā), viena dokumentālā filma (Friči un blondīnes, atbalstīta 2007. gadā). Latvijas pārstāvis fondā Eurimages ir Nacionālā Kino centra vadītājas vietnieks Uldis Dimiševskis.

Bijusī Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Bļodniece kopā ar mammu Parīzē noskatītu ideju īstenojušas Mārupē.

Viņas izveidojušas kopīgu ziedu veikalu.

B.Bļodniece stāsta, ka vairākus gadus gan pati, gan viņas mamma saviem dārziem pasūtījušas puķu stādus un katru pavasari pārvērtušas mājas par dendrārijiem - visas palodzes un stūri bija pilni ar stādiem.

"Pēdējais gads mums abām bija pārdomu laiks. No dzīves aizgāja mans tētis, mamma palika viena, bet vēl ne vecumā, kad būtu jādodas pensijā, vienlaikus man piedzima vēl viena meitiņa, kas nozīmēja, ka esmu mājās ar viņu. Viss tas kopā deva mums iespēju un vienlaikus radīja nepieciešamību pārdomāt nerealizētas ieceres. Atminējāmies, kādu sajūsmu mums radīja ceļojumā uz Parīzi ieraudzītais pavisam necilais ziedu veikaliņš netālu no Sēnas krasta. Tas bija lielā, baltā teltī paslēpies starp kokiem, no malas vispār nepateiktu, ka iekšā ziedu paradīze - ziedi tikai podos, visdažādākie - sākot no orhidejām un beidzot ar neredzētiem dabas brīnumiem," stāsta B.Bļodniece.

Labvakar, Latvijas tauta! Šī ir jau trešā reize, kad es uzrunāju jūs Latvijas valsts grūtajos un izšķirīgajos brīžos. Pirmā reizē bija 2009.gada 31.martā, kad beidzās termiņš manis izvirzītajiem uzdevumiem Saeimai un valdībai. Otrā reize bija pirms Saeimas vēlēšanām, kad aicināju jūs visus līdzdarboties – doties pie vēlēšanu urnām un novēlēt.

Novēlēt par Latvijas nākotni. Un esmu ļoti pateicīgs, ka jūs to izdarījāt – domājāt, izvēlējāties, vilkāt krustiņus, mīnusiņus sarakstos, kas jums bija priekšstatīti, un novēlējāt. Vēlēšanu rezultāts deva gandarījumu visiem – gan jums par savu izvēli, gan politiķiem, kuri tika pārstāvēti jaunajā Saeimā, gan arī mūsu ārvalstu draugiem. Mēs pierādījām to, ka Latvija spēj pārvarēt krīzi, ka Latvijas valdība spēj iegūt tautas uzticību un doties tālāk.

Jaunajā Saeimā bija vairāk nekā 60% jaunu seju. Cilvēki, kas vēlējās būs aizrautīgi un ar degsmi kalpot Latvijai. Daudz kas labs ir paveikts kopš tā brīža. Ir pilnīgi cits uzvedības kods Saeimas plenārsēžu zālē, ir cits pieklājības kods. Saeimas ēka ir kļuvusi atvērtāka sabiedrībai. Tajā viesojas gan nevalstiskās organizācijas, gan arī jaunieši. Taču galvenais uzdevums tomēr bija atmest tos niķus un stiķus, kas bija par pamatu lielajai uzticības plaisai starp sabiedrību un 9.Saeimu. Izravēt to ļaunuma sakni, kas šķir varu no sabiedrības.

Ar viņu ir pārsteidzoši viegli runāt. Ļoti atvērts un pozitīvi noskaņots Jēkabs Nākums ar smaidu un pat tādu kā bērnišķīgu naivumu runā par lietām un situācijām, kas daudzus citus, visticamāk, būtu iedzinušas izmisumā. Un tikko es esmu nonākusi pie šādas atziņas, Jēkabs, it kā nolasījis manas domas, saka: «Zini, es šobrīd esmu atgriezies pie tā, kā pasauli uztvēru bērnībā. Uz visām lietām skatos vienkārši, bez šaubīšanās un domāju tikai labas domas.»

Domāju, ka 2004. gadā par Jēkaba Nākuma lēmumu doties prom no Latvijas bija pārsteigti ne tikai sporta līdzjutēji. Pēc astoņpadsmit biatlonā pavadītiem gadiem viņš pēkšņi, vienā dienā visu pameta un aizbrauca uz Īriju. Viens no Latvijas labākajiem sportistiem, kurš Nagano olimpiskajās spēlēs izcīnīja 5. vietu, bet Pasaules kausa posmā Oberhofā – 4.vietu, izlēma aiziet no aktīvā sporta, lai mazgātu mašīnas un darītu melno darbu. «Latvijā iztikt nav iespējams. Traki. Un es Īrijā darīšu jebkuru darbu, lai būtu paēdis, izgulējies un nopelnījis,» 2004. gadā īsi pēc aizbraukšanas žurnālam Privātā Dzīve teica Jēkabs.

Liepājniece Ilze Šupstika pamet labi atalgotu darbu, lai no sirds nodotos tam, par ko kādreiz teica «nekad», radījusi bērnu apģērbu zīmolu Little lion

Ilze nekad apzināti nav mācījusies šūt, bet vidusskolas laikā apmeklējusi dažādus pulciņos. Kleitas Ilze savai meitai nekad nav pirkusi veikalos, vienmēr šuvusi pati, tomēr nebija iedomājusies, ka šūšana varētu kļūt par pamatnodarbošanos. «Kad man kādreiz teica – tev ir tik skaistas kleitas, vajadzētu ar to nodarboties, man likās – nu nē, negribu būt šuvēja. Valdīja stereotips – ja ir augstākā izglītība, tad taču nestrādā par šuvēju, » viņa stāsta.

Viņa strādājusi algotu darbu, saņēmusi labu atalgojumu, taču kādā brīdī radusies sajuta, ka vairs nejūt piepildījumu, kaut kas ir jāmaina. Arī Ilzes vīrs viņu atbalstīja un mudināja iet prom no darba, nopirka sievai audumus, un viņa sāka darboties. Sākotnēji viņa sprieda, ka varētu strādāt ar trikotāžas audumu, jo tas ir vienkāršāk. «Sāku skatīties, ko dara citi, un darīju pilnīgi pretējo. Tie, kas mājas apstākļos kaut ko šuj, lielā mērā izmanto trikotāžu, taču šis audums nebija īsti manējais. Man ir svarīgi, ka manām kleitām ir kokvilnas oderīte, skaistas podziņas un auduma pogu cilpiņas, lai kleitas ir svinīgas, taču lai ir arī viegli mazgājamas. Citi vecāki saka – galvenais, lai kleitas nebūtu jāgludina, tāpēc cenšos izmantot šādus audumus,» stāsta Ilze. Visbiežāk apģērbu radīšanai tiek izmantota kokvilna, mākslīgais zīds, zīds, samts, bet oderēm pārsvarā tiek izmantota kokvilna.

Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA Gaižēni direktors Alekss Rasmusens (Alex Rasmussen) domā, ka sabiedrībā joprojām valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt sabiedrība tiek mākslīgi tracināta. Pēdējā laikā uzbangojušie nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus, liek izvērtēt situāciju kopumā.

A. Rasmusens, kurš Latvijā darbojas kopš 90. gadu sākuma, domā, ka vainīga arī lēmējvaras neizglītotība, pieņemot lēmumus. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka šeit iespējams taisīt biznesu, taču atgādina, ka konkurence ir milzīga.

Kāpēc atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu plāniem attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?

Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada - faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan mans uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Tas mani jau sāk mazliet personiski aizskart, ka aizvien vairāk tiek teikts «dānis, dānis», piesaukta cūkkopība un piesārņojums - sabiedrība tā ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Šeit ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, ļoti daudz mītu un nepatiesības.

"Lai gan saka – trakiem pieder pasaule, tomēr neviens negrib būt traks, – vismaz es ne," apliecina Viesturs Rudzītis.

Pazīstamais psihoterapeits nule kā klajā laidis savu pēdējo gara darbu, fundamentālo pētījumu Pie tēva, kurā veicis veselu jūru zinātnisku secinājumu par cilvēka psihes darbību, tai skaidrojumu meklējot sengrieķu mitoloģijā. Kā domā Viesturs Rudzītis, tur atspoguļojas cilvēka dzīve un attiecību modeļi, kas darbojas joprojām, arī Latvijas sabiedrībā. Un mums, latviešiem, viss vēl tikai priekšā, uzskata Viesturs Rudzītis: Latvieši baidās nosaukt lietas īstajos vārdospsihoterapeits.

2015. gada investoru balvā Jānis Rancāns ieguva Uzlecošās zvaigznes titulu privāto investīciju sektorā par ieguldījumu darba devēju un meklētāju satikšanās platformā Jobbatical.com. Profesionālajā darbībā viņš ir IT kompānijas Visma Latvia pārdošanas un mārketinga vadītājs, investors biznesa eņģeļa statusā vairākos uzņēmumos. Ārpus tā – arī vēl students, garo distanču skrējējs un pūķotājs.

Fragments no intervijas:

Šīs sarunas iemesls ir jūsu investīcijas Jobbatical. Vai varam ar to sākt?

Varam. Tā nav vienīgā investīcija, ko veicu. Domāju, ka esmu samērā aktīvs, ja salīdzina ar latviešu privātajiem investoriem. Salīdzinot ar igauņiem, esam diezgan neaktīvi. Jobbatical bija mana investīcija, kas radās diezgan tradicionāli: ieraudzīju, iepatikās, nākamajā dienā jau bija sarunas un dažu mēnešu laikā vienojāmies. Ir interesanti, ka tur visas darbojošās personas ir igauņi.

Kā jūs izdomājat kļūt par biznesa eņģeli? Jobbatical nav jūsu pirmais ieguldījums?

Nevaru atcerēties vienu konkrētu rītu, kad būtu pamodies ar domu «gribu investēt», bet pamazām nobrieda apņemšanās, ka mazāk gribu būt darbinieks, vairāk – uzņēmējs.

Iepakojuma ražotāju konkurētspēju gan šogad, gan tuvākajā nākotnē ietekmēs spēja pielāgoties straujajai tirgus dinamikai un elastība klientu prasību apmierināšanā, akcentē Stora Enso Packaging Baltic reģionālā vadītāja Aija Zemribo.

Kādas izmaiņas un vienlaikus tendences iepakojuma tirgū bija vērojamas pagājušajā gadā kopumā gan pasaulē, gan Latvijā un Baltijā?

Uz šo jautājumu var atbildēt, ņemot vērā vairākus aspektus – gan globālās tendences, t.i., stabili augošo pieprasījumu pēc gofrētā kartona un papīra iepakojuma Eiropas un Āzijā tirgos, augošo interesi par videi draudzīgiem risinājumiem, gan arī klientu individuālās vēlmes, piemēram, veselīga dzīvesveida popularizēšana, dzīves kvalitātes uzlabošana, interneta veikalu tīklu aktīva izmantošana. Bet kopumā šīs tirgus tendences es gribētu raksturot ar vienu atslēgvārdu – ātrums. Mūsu uzņēmumā to saprot kā spēju un vēlmi mainīties un nekavējoties pielāgoties situācijai, vienmēr būt gataviem meklēt jaunus risinājumus. Tieši to tirgus un patērētāji no mums pieprasa un novērtē visvairāk. Ātrums, kādā šodien notiek informācijas apmaiņa, nav salīdzināms ar situāciju pat pirms gada, kur nu vēl pieciem. Un varam tikai iedomāties, kas notiks vēl pēc gada vai diviem. Ražotājam ir jābūt tam gatavam un jāpakārto savi ilgtermiņa un arī īstermiņa plāni šai kopējai tendencei – prasībai pēc dinamikas un ātruma gan lēmumu pieņemšanā, gan izpildē. Savā uzņēmumā ātrumu esam definējuši kā galveno vadmotīvu visiem uzņēmuma biznesa procesiem – katram savas atbildības robežās jādomā par to, kā varam strādāt efektīvāk, saīsināt laiku, piemēram, jaunu produktu izstrādei, ražošanai, piegādēm un citiem procesiem, – tas ir nepieciešams mūsu klientiem un ļoti būtiski ietekmē viņu biznesa attīstību.

Priekšroka izlemt, kā tiks sadalīta AS Latvijas gāze, ir 40 miljonu akciju turētājam, nevis 117 akciju turētājam, ceturtdien intervijā laikrakstā Diena uzsver LG vadītājs Aigars Kalvītis, piebilstot - ja tas notiks pret akcionāru gribu, tas var izmaksāt Latvijas valstij milzīgu naudu.

Tuvojas apkures sezona - ar kādām gāzes cenām to sagaidīs iedzīvotāji?

Jau šobrīd dabasgāzes tarifi samazinājušies līdz pat 25% siltumapgādes uzņēmumiem, ja salīdzina ar gadu iepriekš. Tā ir iepriecinoša ziņa Latvijas iedzīvotājiem - šī apkures sezona būs daudz lētāka. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka dabasgāzes cena pasaules tirgū ir kritusies.

Atšķiras valdības un Latvijas gāzes viedoklis par termiņiem, kuros iespējama gāzes tirgus liberalizācija un ar to saistītie pasākumi. Kur ir problēmas sāls?

Vispirms gribu uzsvērt to, ka biznesā un uzņēmējdarbībā visām lietām ir jānotiek loģiskā secībā. Latvijas gāzei 97%-98% akcionāru ir privātuzņēmumi, savukārt valstij pieder tikai 117 no 40 miljoniem akciju. Būtu tikai loģiski, ja šī sadalīšana atbilstoši Eiropas Savienības direktīvām notiktu pēc principa, kas būtu pieņemams vairākumam akcionāru šajā privātajā uzņēmumā. Bet šodien dažas lietas, kas ir iestrādātas Enerģētikas likuma grozījumos, patiesībā ir nepārdomātas. Ir skaidrs, ka 2017. gada 3. aprīlī patērētāji varēs brīvi izvēlēties piegādātāju un ka ir jānodala gāzes glabāšanas un transportēšanas resursi atsevišķi no tirdzniecības. Tas ir pats par sevi saprotams. Bet tas, ka likumā ir prasīta šīs jaunās pārvades un uzglabāšanas kompānijas pārdošana līdz 2018. gadam, tas, manuprāt, nav loģiski. Jo darījums, kurš ir mērāms simtos miljonu eiro, nevar notikt deviņos mēnešos. Tie termiņi, kas nolikti šobrīd, ir neloģiski. Turklāt, ja valsts neizmantos paredzētās pirmpirkuma tiesības, atliks tikai pusgads. Kā mēs no visas jaunāko laiku vēstures zinām, šādi darījumi nenotiek pusgadā. Piemēram, E.ON Ruhrgas akciju pārdošana norit jau ilgāk par gadu. Mums kā uzņēmumam šādi sasteigti termiņi absolūti nav pieņemami. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka 40 miljonu akciju turētājam, nevis 117 akciju turētājam ir priekšroka izlemt, kādā veidā mūsu kompānija tiks sadalīta. Jo, ja tas notiks pret akcionāru gribu, tas var izmaksāt Latvijas valstij milzīgu naudu.

#Pēc trijām tikšanās reizēm es biju pārliecināts, ka varu pievienoties šai padomei.

Vēl viena Latvijas komercbanka nostiprina korporatīvo pārvaldību ar globāla politiskā smagsvara piesaisti

Rezidentu un nerezidentu banku pakalpojumu kombinācijas nepieciešamība Latvijā ir acīmredzama, saka AS Norvik Banka neatkarīgās padomes priekšsēdētāja vietnieks, bijušais NATO ģenerālsekretārs un Dānijas premjers Anderss Fogs Rasmusens (Anders Fogh Rasmussen).

Fragments no intervijas, kas publicēta 29. janvāra laikrakstā Dienas Bizness:

Norvik aicinājums jums pievienoties padomei ierakstās plašākā Latvijas komercbanku tendencē, kad sevišķi bankas ar nerezidentu apkalpošanas portfeļiem mēģina piesaistīt sev slavenus Rietumu vārdus un uzvārdus, kam acīmredzot vajadzētu vairot šo banku uzticamības tēlu. Izņemot jūsu superlielo vārdu, kas ir tā pievienotā vērtība, ko jūs ienesat Norvik?

Šis biznesā bijis izaicinājumiem bagātākais gads, sešu gadu jubilejas un jaunās kolekcijas prezentācijas priekšvakarā atzīst Soulstones zīmola radītāja Agnese Zeltiņa

Taču viņa nesūdzas, tā vietā meklējot aizvien jaunus risinājumus. Nākamo gadu plānots veltīt, lai uzlabotu savu darbu digitālajā platformā, kā arī piedāvātu jaunus produktus, neaprobežojoties tikai ar rotām.

Fragments no intervijas, kas publicēta 31. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:

Kā populāra aktrise nonāca līdz idejai par savu rotu kolekciju?

Gluži tāpat, kā populāra aktrise 2011. gadā nonāca līdz lēmumam aizbraukt no Latvijas mācīties itāļu valodu. Ja runājam par visu pēc kārtas, jāsāk ar to, ka jau 2008., 2009. gadā kritiski izpaudās valsts krīzes laiks. Proti, iepriekš noslēgtie līgumi tika atcelti, jauni netika parakstīti. Darba kļuva arvien mazāk. Tikko biju atgriezusies no ASV pēc pasaules prezentācijas filmai Es gribu tavu meiču!.