Šis biznesā bijis izaicinājumiem bagātākais gads, sešu gadu jubilejas un jaunās kolekcijas prezentācijas priekšvakarā atzīst Soulstones zīmola radītāja Agnese Zeltiņa
Taču viņa nesūdzas, tā vietā meklējot aizvien jaunus risinājumus. Nākamo gadu plānots veltīt, lai uzlabotu savu darbu digitālajā platformā, kā arī piedāvātu jaunus produktus, neaprobežojoties tikai ar rotām.
Fragments no intervijas, kas publicēta 31. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:
Kā populāra aktrise nonāca līdz idejai par savu rotu kolekciju?
Gluži tāpat, kā populāra aktrise 2011. gadā nonāca līdz lēmumam aizbraukt no Latvijas mācīties itāļu valodu. Ja runājam par visu pēc kārtas, jāsāk ar to, ka jau 2008., 2009. gadā kritiski izpaudās valsts krīzes laiks. Proti, iepriekš noslēgtie līgumi tika atcelti, jauni netika parakstīti. Darba kļuva arvien mazāk. Tikko biju atgriezusies no ASV pēc pasaules prezentācijas filmai Es gribu tavu meiču!.
Vēlāk negaidītu apstākļu dēļ tika atcelta pirmizrāde jauniestudējumam Vientulība tīmeklī Gaļinas Poliščukas Teātra observatorijā, ko es producēju un kurā man vajadzēja spēlēt galveno lomu kopā ar aktieri Andri Buli. 2011. bija ļoti smags gads. Viss kļuva drūmi un slikti. Sāku meklēt izeju, jo nekad tā īsti neesmu paļāvusies uz kādu citu, kā vien uz sevi. Bija arī gadījuma darbi. Piemēram, bērniem un jauniešiem pasniedzu aktiermeistarību. Tomēr bija skaidrs, ka kaut kas jāmaina. Un tad negaidīti man piedāvāja padzīvot Itālijā, iemācīties itāļu valodu. Piekritu, ņemot vērā tā brīža kritisko situāciju. Faktiski no pirmās dienas Itālijā sāku strādāt, vēl nezinot attiecīgo svešvalodu. Itāļu televīzijā QVC tiešraidē reklamēju dažādus produktus – juvelierizstrādājumus, apģērbu, kosmētiku. Tā nopelnīju iztikai un vēl izdevās sakrāt pamatkapitālu Soulstones, kas iemirdzējās pēc diviem gadiem. Tiesa, iedīglis šai biznesa idejai bija vēl cits. Proti, man Itālijā nozaga visas rotas, kas nebija bižutērija. No šīs mīnusa zīmes radās ideja veidot rotas pašai. Tomēr nozagtajām rotām bija arī emocionāla vērtība, jo tās pārsvarā bija tēta roku darbs. Es izdarīju kļūdu, tās neapdrošinot un neglabājot seifā. Policijas izmeklēšana beidzās bez rezultāta.
Tātad drīzāk aktrises profesija un karjera bijusi jūsu bērnības sapņu portfelī?
Nē. Mana sapņu profesija allaž bija tērpu modelētāja. Nekad nebiju domājusi kļūt par aktrisi. Taču mamma bija teātra kritiķe. 1989. gadā viņa brauca stažēties uz ASV. Lai mani nodarbinātu, pieteica pie Māras Ķimeles sagatavošanas kursos. Mammai bija savi iemesli tā rīkoties. Siguldā dzīvojot, biju priekšzīmīga teicamniece, bet, pārbraucot uz Rīgu un nomainot skolas, kļuvu par nevaldāmu pusaudzi. 15–17 gadu vecumā mani pirmie identitātes, mīlestības meklējumi un vidusskolas bohēma mammu nobiedēja.
Tai pašā laikā vienmēr tiku stāvējusi kā mammas, tā tēva gēna krustcelēs. Tētis cerēja, ka došos pa citu ceļu un nokļūšu tuvāk viņa – juveliera – arodam. Savukārt es pati cerēju augstskolā apgūt tērpu modelētāja profesiju. Ar savām atzīmēm būtu tikusi jebkurā citā nodaļā, taču pašlepnums lika aprobežoties ar ieceri par vislabāko. Tolaik tērpu modelēšana šķita prestižākais, kas vien var būt. Tātad vispirms gāju savu ceļu, nevis mammas izloloto sapni, kas beigās tomēr likumsakarīgi aizveda līdz aktieriem.
Savukārt Itālijas situācija un tas, ka atgriezos Latvijā ar naudas iekrājumu, deva iespēju izveidot savu pirmo rotu kolekciju. Pati zīmēju skices, un man bija ļoti laba meistare, kas tās palīdzēja realizēt. Viss sākās 2013. gada septembrī, bet pirmo kolekciju prezentējām decembrī. Šogad svinēsim uzņēmuma sešu gadu jubileju.
Tātad tagad savā uzvaras gājienā devies tēva gēns!
Impulss noteikti ir no tēta. Diemžēl viņa jau 15 gadu vairs nav ar mums, bet domāju, ka viņš zina par mani visu, kas viņam jāzina. Tētis gan strādāja citā tehnikā. Pirms sākt savu biznesu, pētīju tirgu. Sapratu, ka juvelierizstrādājumu Latvijā ir pietiekami daudz. Ja būtu vēlējusies turpināt tēta darba gaitas, vajadzētu nolīgt juvelierus un strādāt ar zeltu un sudrabu, kas jau ir pilnīgi cits stāsts. Produkcija ir dārga, ražošana –daudz komplicētāka, sasaiste ar citām institūcijām paģēr lielu atbildību, kam nebiju gatava. Par to pat neaizdomājos. Tomēr kaut kāda līdzība ar tēta arodu, protams, ir.
Laikā, kad attīstīju ideju par savu biznesu, nebija aizpildīts konkrētais segments ar labi veidotām rotām no dabīgiem akmeņiem par pieņemamām cenām. Nebija kvalitatīva roku darba atšķirībā no briljantu un zelta piedāvājuma. Tagad gan visiem māksla rokā. Lai kur aizbrauktu, pa labi un pa kreisi ir daudz stendu ar rotām no dabīgiem akmeņiem.
Vai aktrises gēnam vēl pietiek laika un vietas, kur izpausties?
Trīs sezonas Dailes teātrī nospēlēju Martu slavenās lugas Kam no Vilka kundzes bail? iestudējumā, un arī tagad filmējos. Kinolentes pirmizrāde paredzēta nākamā gada sākumā, bet nosaukumu vēl neminēšu. Tāpat kā jaunajam Marijas Linartes projektam teātrī, kur aktieru trupas mēģinājumi sāksies aprīlī.
Vienā savdabīgā ziņā kā aktiera, tā rotu veidotāja profesijās var vilkt paralēles. Proti, abas sfēras ir «greizsirdīgas». Nevarēju nepamanīt, cik ļoti nepieciešama mana klātbūtne rotu biznesā bija tajos mēnešos, kad vairāk veltīju uzmanību Vilka kundzes iestudējumam teātrī. Patlaban esmu atgriezusies Soulstones studijā uz pilnu slodzi un pat vairāk. Ja gribi kaut ko sasniegt, jāstrādā daudz. Varbūt ne gluži kā sākumā – 16 stundas diennaktī –, bet atslābt nevar.
Visu interviju lasiet 31. oktobra laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/3
#2/3
