«Uz skolas sākumu vienmēr jābūt atpakaļ,» saka Amanda Kreile, kura studē māszinības Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un jau trīs vasaras dodas strādāt uz Lielbritāniju. Viņa nav vienīgā jauniete, kas studē Latvijā, bet vasarā dodas uz ārzemēm, lai strādātu un nopelnītu.
Arī Latvijas Universitātes students Jurģis Kukša jau četras vasaras pavadījis ASV, pārdodot izglītojošas bērnu un jauniešu grāmatas, diskus vai online pakalpojumus amerikāņu ģimenēm. «Man nepatīk tā izvēle - vai nu iet uz skolu vai darbu, viens no tiem ir jāpamet. Es tādu izvēli negribēju veikt, tāpēc jāinvestē vasara savā nākotnē,» pastāsta jaunietis.
Amanda darbu Lielbritānijā meklē pati: «Es nopērku biļeti, aizbraucu, tad eju uz aģentūrām, saku, ka meklēju darbu, pastāstu par savu pieredzi. Viņi skatās, ko var piedāvāt un pēc kāda laika zvana un saka, ka ir jāiet uz interviju.» Vidēji darba atrašanai katru vasaru jāvelta divas nedēļas, saka Amanda.
Savukārt Jurģis darbojas kompānijā South Western, kas piedāvā studentiem veidot savu franšīzes uzņēmumu: «Kompānija māca mums vadīt pašiem savu uzņēmumu, iedod plānu, apmāca no A līdz Z kā precīzi to darīt, maksā mums 40% no pārdotā, kas ir, es teiktu, daudz vairāk nekā lielākajā daļā kompāniju, kas maksā procentus saviem darbiniekiem.»
Iemesli, kāpēc jaunieši nolēmuši vasaras pavadīt strādājot ārzemēs, ir dažādi. Jurģis stāsta: «Ja mana mamma, kad viņai bija 21 gads, varēja parūpēties par mani, mācīties par ārsti un strādāt par medmāsu, ja viņa to visu viena pati varēja pavilkt, tad man ir jāparāda viņai, ka arī es to savā vecumā varu izdarīt. Man ir divas mazākas māsas, es gribu arī viņām rādīt labu piemēru, ka tu pats vari darīt kaut ko un ka tev nav vajadzīgs vecāku atbalsts. Es vairs negribu prasīt naudu vecākiem, es gribu pabeigt gan skolu, gan arī strādāt.»
Par nopelnīto Jurģis var atlikušos deviņus mēnešus pievērsties studijām, nedomājot par citu darbu, arī paceļot. Amanda var nopirkt apģērbu, nodrošināt māsu ar skolai nepieciešamo, palīdzēt vecākiem un atlicināt ceļojumiem un izklaidei.
Jurģis studē, lai kļūtu par angļu valodas un sporta skolotāju, tomēr atzīst: «Es negribu, lai izklausās kā kaut kāda lielīšanās, bet es varu nopelnīt vairāk pieklauvējot pie dažām durvīm ASV, nekā mācot visu gadu Latvijā bērnus...»
Amandas darba pieredze ir bijusi ļoti dažāda. Pirmajā gadā viņa strādājusi šokolādes fabrikā: «Izklausās ļoti forši un skaisti, bet tur bija vienkārši briesmīgi. Attieksme kā pret.. bezmaz vai suni, ja tu izdari kaut ko ne tā, tad atlaiž.» Viņa strādājusi arī fabrikā, kas ražo pusfabrikātus, noliktavā, kur līmējusi marķējumu alkohola pudelēm un apģērbu zīmola SuperDry noliktavā, kur šķirojusi un krāmējusi kastes ar drēbēm. Darba diena nereti sākusies sešos no rīta un ilgusi 12 stundas.
«Es strādāju 6 dienas nedēļā no deviņiem rītā līdz kamēr paliek tumšs,» saka Jurģis. Viņš vasarā vidēji dienā apstaigā 50 ģimenes, kurām mēģina pārdot dažādas preces: «Atveras durvis kādām 50 mājām, tad 20 uzreiz arī aizveras, tad tie 30 manī paklausās un ar 15 mēs izejam tam visam cauri - es iepazīstinu ar sevi, pastāstu par Latviju, noskaidroju, ko viņi dara, kādos vecumos bērni, kādi priekšmeti skolā viņiem patīk, kādi nepatīk. Tad es piedāvāju tāda veida programmas, kas varētu palīdzēt viņiem un viņu bērniem iegūt labākas atzīmes vai ietaupīt laiku mājas darbiem. Ja uz manu jautājumu - vai jūs būtu ieinteresēti - atbilde ir apstiprinoša, ņemu ārā savu produktu prezentēju to. Ja vņi tomēr nav ieinteresēti, tad savācu savas mantas un eju pie nākamās ģimenes. Pastāstu joku par Čaku Norisu un eju tālāk,» par savu vasaras darbu stāsta Jurģis.
«Tā ir kompānijas stratēģija, kas ir 160 gadus veca. Es tur savus jokus varbūt iemetu iekšā, bet principā vadlīnijas man ir iedotas, pašam nekas nav jāizdomā, tikai ej un dari to, ko tev teica, tas ir franšīzes uzņēmums,» norāda Jurģis.
«Cilvēka smadzenes ir uzbūvētas tā, ka tās mēģina pasargāt no visa, kas ir neērts, kas ir ārpus komforta zonas, tās saka - nē taču, paliec, te būs viss labi, aizbrauc uz festivāliem, paliksi ar draugiem, vecākiem, te ir droši. Tas, ko tev galva saka ir - nebrauc, nedari un nespied sevi, ja nu nesanāk. Pārvarēt sevi un izkāpt ārā no savas komforta zonas. Tās bija pirmās grūtības,» saka Jurģis.
«Kas man sākumā bija grūti - es to ņēmu personīgi. Man šķita - vai tad es kaut ko sliktu daru, kāpēc man visu laiku saka - nē? Vai es esmu slikts cilvēks, slikti izskatos vai slikti runāju? Lielāko dienas daļu mēs dzirdam «nē» vai «atnāc vēlāk», «es gribu parunāt sākumā ar vīru», «mums tagad nav naudas» vai «mums kaut kas tāds jau ir». Sanāk dzirdēt ļoti daudz tādus atraidījumus, kas nav vērsti uz tevi, bet tas tā var šķist. Saprast to, ka viņi saka «nē» produktam, ne tev - tas man bija grūtākais. Tā ir tikai varbūtības teorija. Jo vairāk cilvēku satiec, jo vairāk vari atrast kādu ģimeni, kam vari palīdzēt un kura nopirks produktu,» par grūtāko savā darbā stāsta Jurģis.
Amanda kā grūtāko savā vasaras darbā min fizisko slodzi, ilgās darba stundas un sastrādāšanos ar kolēģiem. «Angļi pret angļiem izturas ar cieņu, respektē. Tā kā mēs esam iebraucēji, mums kliedza virsū, lamāja,» viņa stāsta, bet piebilst, ka tas atkarīgs no darba vietas, ne vienmēr attieksme ir slikta.
Jurģis drīzāk saskāries ar interesi par Latviju: «Pirmajā gadā man bija problēma, ka es tiešām nevarēju saprast, vai viņi ir ieinteresēti produktā un grib palīdzēt sev un saviem bērniem, vai viņi vienkārši grib ar mani parunāties. Es ļoti daudz laika pavadīju ar tādām ģimenēm, kas vienkārši gribēja ar mani runāties, kas varbūt nav slikti, bet kas man diži par labu nenāca. Viņi vienkārši prasīja, no kurienes es esmu, kur ir tāda Latvija. Tad es rādīju karti, rekur ir Latvija, maza tāda valstiņa, mums ir divi miljoni iedzīvotāju.»
Amanda doties uz Lielbritāniju un pati meklēt darbu izvēlējusies, jo tur viņai palīdz draugi un paziņas: «Ļoti daudz palīdzējuši draugi, piemēram, labākā draudzene, kas tur strādā un dzīvo - viņa aizdod to naudas summiņu vai citreiz izpērk biļeti, draugu būšana. Atpakaļceļam jau es pati varu sapelnīt, par to man nav jāprasa nevienam.»
Savukārt Jurģis ticis uzrunāts no South Western puses. «Man skolā pienāca klāt viens igauņu zēns un paprasīja, ko es darīju pagājušajā vasarā un ko es plānoju darīt nākošvasar. Es teicu, ka man īsti vēl plānu nav, iepriekšējā vasara bija pagājusi septiņos rokfestivālos. Domāju, ka kaut kas varbūt ir jāpamaina. Tad es aizgāju uz prezentāciju, viņš man stundas laikā izstāstīja galveno ideju. Man tā ideja patika, es pieteicos atlasei, trīs atlases kārtās viņš mani paņēma savā komandā. Tā es aizbraucu ar 14 igauņiem uz Floridu.» Katru vasaru Jurģis bijis citā štatā - Floridā, Misisipi, Alabamā un Ilinoisā.
«Es esmu sapratusi, ka es gribu strādāt medicīnā, ka es gribu būt māsa, ka es gribu veikt aprūpi,» saka Amanda, tomēr atzīst, ka nav pārliecināta vai paliks Latvijā. Pagaidām viņa vēlas pabeigt studijas.
«Tās domas mainās katru gadu, tas varbūt izklausās diezgan interesanti, bet es otrajā gadā iemācījos vairāk nekā pirmajā, trešajā gadā vairāk nekā otrajā un ceturtajā vairāk nekā trešajā. Tas vairs nav par grāmatu pārdošanu vai par izglītību, tas ir par sevis attīstīšanu, par citu cilvēku apmācīšanu, tas ir par komandas darbu, par organizāciju. Jo vairāk tu tur esi, jo vairāk tu saproti, ka tu īsti neko nesaproti. Jo vairāk tu zini, jo vairāk tu saproti, ka tu neko nezini,» stāsta Jurģis, kurš plāno uz ASV doties vēl četras vasaras. Tāpat viņš apsver domu par vēl vienu bakalauru, varbūt psiholoģijā.
«Man patīk Latvija, tā doma, ka tā ir tāda maza valstiņa, tas ir interesantāk, tas ir kā tāds underdog story, ka es esmu no Latvijas un es esmu kaut ko sasniedzu, nevis no Amerikas. Amerikā varbūt vieglāk ir kaut ko sasniegt,» nosaka jaunietis un piebilst, «tā tas pasaulē ir iekārtots, ka liekas - mana valsts ir tā labākā un man viņa ir jāprezentē.»
Amanda saka: «Man nevajag, lai man visu atnes uz paplātes.» Darba pieredze ārzemēs devusi gan rūgtu mācību, ka viss dzīvē nenotiek godīgi, gan labākas angļu valodas zināšanas un pieredzi dzīvei prom no dzimtenes, norāda studente.
