Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA Gaižēni direktors Alekss Rasmusens (Alex Rasmussen) domā, ka sabiedrībā joprojām valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt sabiedrība tiek mākslīgi tracināta. Pēdējā laikā uzbangojušie nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus, liek izvērtēt situāciju kopumā.
A. Rasmusens, kurš Latvijā darbojas kopš 90. gadu sākuma, domā, ka vainīga arī lēmējvaras neizglītotība, pieņemot lēmumus. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka šeit iespējams taisīt biznesu, taču atgādina, ka konkurence ir milzīga.
Kāpēc atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu plāniem attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?
Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada - faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan mans uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Tas mani jau sāk mazliet personiski aizskart, ka aizvien vairāk tiek teikts «dānis, dānis», piesaukta cūkkopība un piesārņojums - sabiedrība tā ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Šeit ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, ļoti daudz mītu un nepatiesības.
Vai tas notiek apzināti?
Vai laikā, kad sākāt darbu Latvijā, šī skaidrība bija definēta?
Toreiz nebija. A kategorijas atļauja nozīmē, ka cūku un jebkādai citai ražotnei jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) - apjomīgs darbs, kurā tiek veikta izpēte, modelēšana, - un ražotājam jāizpilda virkne nosacījumu.
Manuprāt, tas ir ļoti profesionāls darbs.
Daudz nepatiesu apgalvojumi un mīti bieži vien sabiedrībā tiek pasniegti kā fakti, un tas notiek mērķtiecīgi. Un tad mēs kā cūku ražotāji gribam klusēt un nerādīt savu ražotni, un neinformēt sabiedrību, kā īstenībā šeit it. Tas ir problemātiski. Ja sabiedrībā reizi pa reizei tiek pasniegta virspusēja informācija, tad tā uztver to kā patiesību.
Gribu teikt, ka diemžēl mūsu lēmējvara ir diezgan pavāja - ja daļa sabiedrības ir pret kādu lietu, vara uzreiz sabīstas un uzskata - labāk noraidīt, jo negribam, lai cilvēki ir neapmierināti. Tajā pašā laikā daudzviet laukos nekas nenotiek, investīcijas ir niecīgas, lauki aizaug. Ja uzņēmumam ir A kategorija, ja ir IVN, politiķi to var lasīt un iepazīties. Protams, vienmēr būs tie, kuri ir par un kuri pret, bet politiķiem jāatrod līdzsvars. Vienmēr jau visi nebūs apmierināti. Bet tiek pasniegts - ārzemes, ārzemes, dānis, dānis. Ja tas nav mūsu, tad to nevajag. Daudzi politiķi bāž galvu smiltīs. Bet ir pierādīts, ka katrs strādnieks pārtikas pārstrādes industrijā nodrošina darbu vēl 8-10 cilvēkiem.
Kādi ir izplatītākie mīti?
Veicot aprēķinus, uz katru Latvijas iedzīvotāju ir 0,4 nobarojamas cūkas. Pēc oficiālās statistikas, varam nodrošināt tikai pusi no vajadzīgās cūkgaļas. Bet Latvijā ir tik daudz zemes, un mēs nevaram saražot pietiekami daudz gaļas sev, tas iet kontekstā ar apgalvojumiem, ka viss tiek pieblīvēts, vairs nebūs kur dzīvot, bērni tiks ietekmēti utt. Gribu teikt, ka Latvijā vairs nevar būt mazāka lopkopība vai cūkkopība. Jautājums - ko Latvija vispār grib?
Pēc statistikas, Latvijā reģistrēti 2100 ganāmpulku, un 93% gadījumu ir viens līdz deviņi dzīvnieki, tās ir piemājas saimniecības, un tas nav saistīts ar cūku ražošanu. Pārējie ir ap 20 cūku ražošanas uzņēmumu, kam ir lieli rūpnieciskie apjomi. Ja paši nespēsim saražot gaļu, to ievedīs no Polijas, kur izmanto dažādas metodes.
Vēl viens mīts ir tāds, ka Dānijas valsts maksā papildu subsīdijas, lai mēs nāktu uz šejieni un audzētu cūkas. Tā nav, varu teikt, liekot roku uz sirds, ka Dānijas valdība neko nedod. Esam Latvijā dibināts uzņēmums, kurš saņem tieši tāpat kā Jānis, Pēteris un citi. Diemžēl arī cūku audzēšanas nozarē ir šāds mīts - ir ērti uzturēt to, ka vilks nāks un ārzemnieks vainīgs.
Vai kontrolējošās institūcijas jūs pārbauda vairāk?
Nosacījumi mums ir stingrāki nekā vietējiem, un PVD mūs kontrolē vairāk. Ir daļa vietējo cūku ražotāju, kas vēl nav uzbūvējuši mēslu krātuves, bet tām ir jābūt. Tas mazliet tiek noklusēts, bet vienreiz tas mani sāks kaitināt. Arī starp lielākajiem ražotājiem redzams, ka lielākā daļa ir vietējo. No 18 lielākajiem uzņēmumiem, kas ražo cūkas, pieci ir dāņi un viens norvēģis, bet lielākais īpatsvars ir vietējiem ražotājiem. Arī subsīdijas ir mazas.
Ar ko jūs skaidrojat tos iebildumus, kas sabiedrībā rodas pret dāņu cūkaudzētājiem?
Protams, es apzinos, ka vienmēr būšu iebraucējs, vienalga, cik gadu šeit dzīvoju, un vienmēr mūs uzmanīs vairāk nekā vietējos. Tā ir arī citās valstīs. Mēs nekad nevarēsim darīt tāpat, ko varbūt atļaujas vietējie. Bet, atrodoties Eiropas Kopienā, jājautā, kā vispār Latvijas sabiedrība grib, ja runā par investīcijām, eksportu, nodarbinātību. No vienas puses, oficiālās iestādes uzsver, ka vajag attīstīt uzņēmējdarbību un eksportu, no otras puses - vajag pamatot nepatiesu informāciju un mītus. Tas ir tas, kas man nav pieņemams. Ja lēmējvara nemainīs attieksmi un nebūs pietiekami profesionāla, no tās bedres ārā netiksim. Ja noraida kādu lietu, tad jābūt skaidram pamatojumam.
Cik liels ir jūsu bizness?
Ražotnē Smurģi tiek saražoti 10 tūkstoši nobarojumu gadā, vēl ir atsevišķs komplekss sivēnmātēm netālu no Cēsīm, kur ir 450 sivēnmāšu. Bauskas rajona Īslīces pagastā ir 1500 sivēnmāšu, un tur saražojam 45 tūkstošus sivēnu līdz 30 kg. Puse no tiem nonāk vietējā uzņēmumā,otru pusi eksportējam uz Poliju. Nodarbinām 20 cilvēku. Augkopības nozarē 780 ha audzējam graudus, no kā ražojam barību.
Cik tas ir nozīmīgi? Vai ļauj samazināt pašizmaksu?
Tas ir svarīgi. Lai būtu konkurētspējīgs, jāstrādā pietiekami efektīvi un jābūt pēc iespējas zemākai pašizmaksai. Jāņem vērā, ka barības izmaksas ir ap 70% no gaļas ražošanas izmaksām. Neesmu rēķinājis pēdējā laikā, bet aptuveni par 10-15 % izdodas samazināt pašizmaksu.
Kā krīze ietekmējusi cūkkopības biznesu?
Protams, pie mums jūt - gaļas cena krītas un cilvēku pirktspēja ir mazāka, nekā bija iepriekš. Jūtams, ka no Polijas ienāk lētāka gaļa. Arī bankas uz lauksaimniecisko ražošanu vairs neskatās tik labvēlīgi.
Bet lauksaimniecība un pārtika šobrīd silda tautsaimniecību un vairo eksporta apjomu...
Jā, bet, cik saprotu no kolēģiem, trūkst apgrozāmo līdzekļu. Tas ir vēl viens mīts - šķita: ja ir kaudze naudas, mums jāsēž un nauda nāks mums pakaļ. Arī ārzemniekiem ir kredīti, no kā daļa ņemta šeit un daļa savā dzimtenē, un arī ārzemēs bankas ir ļoti piesardzīgas. Maksāju tādus pašus procentus kā šeit - 6-7 %.
Cik daudz esat investējuši pēdējos gados?
Lielākās investīcijas ir Bauskas ražotnē - pieci miljoni latu. To iegādājāmies 2007. gadā, līdz tam darbojāmies Cēsu pusē.
Vai tas atmaksājās?
Jāsaka, lauksaimniecība nav tā nozare, kur var pelnīt milzīgu naudu. Šī nozare prasa lielus kapitālieguldījumus, kas nāks atpakaļ ļoti lēni. Ja izdodas gūt 5-7% peļņu, jau ir labi. Ieguldījumi varētu nākt atpakaļ tikai 20 gadu laikā. Tiem ārvalstu investoriem, kas šeit strādā, ir tādi paši nosacījumi kā vietējiem. Faktiski augkopībā vislabākās un efektīvākās ražotnes ir vietējiem, jo ārzemnieks tik labi nepārzina visus apstākļus. Nav jau tā, ka visu zemi ir nopirkuši ārzemnieki. Skatieties paši - dīvānzemnieks Latgalē vai kur citur ir nopircis tūkstoš hektāru un domā par Eiropas subsīdijām. Mums jau neviens neaizliedz braukt uz ārzemēm un darīt tāpat, jo esam Eiropas Kopienā.
Vai joprojām arvien vairāk dāņu nāk uz Latviju?
Cūkkopībā ir ap 20 lielu uzņēmumu, no tiem ir seši ārzemnieki. Vai tas ir daudz - mans pretjautājums. Par zemēm runājot, pazīstu ap 15 uzņēmumu, kas iegādājas zemi, bet tiem viegli neiet. Domāju, ka dāņu zemniekiem pašlaik ir ļoti lielas, nepatīkamas finanšu grūtības, jo zemes vērtība ļoti krītas. Ārzemniekiem ir ļoti lielas kredītsaistības - pat līdz 80% no akciju vērtības. Ja zemes vērtība labajos laikos Dānijā bija 20 tūkstoši Ls/ha, kas ir milzīga cena, bet patlaban tā ir 10 tūkstoši latu. Rodas jautājums - kāda izskatās bilance? Daļa, kas ieguldīja Latvijā, tagad labprāt pārdotu zemi, jo viņiem mājās trūkst līdzekļu. Bet šobrīd ir grūti to izdarīt, jo tirgus ir apstājies.
Vēl ir otrs moments - ja atver ražotni, jābūt uz vietas cilvēkam, kas labi pārzina nozari, tu nevari sēdēt Dānijas un Vācijas ofisā un nodrošināt visus procesus. Zinu ārzemniekus, kam katru gadu jāliek klāt nauda šeit, Latvijā.
Ar ko Latvija ir pievilcīga dāņu uzņēmēju acīs?
Kad Latvija iestājās Eiropas Kopienā, zeme šeit bija pietiekami lēta. Vēl bija apstāklis, ka Latvija nespēja pilnībā nodrošināt sevi ar cūkgaļu.
Pēdējos gados starptautiskā līmenī ir daudz negatīvas informācijas, kas Latvijai nāk par sliktu. Protams, ir grūti, bet man ir ticība, ka šeit ir iespējams taisīt biznesu. Bet tikpat labi šādas iespējas ir arī jebkurā citā valstī. Latvija nav unikāla. Ja Latvija grib piesaistīt investīcijas ražošanā, ir jācīnās.
Runājot par valsti, patlaban Latvijas pārvaldes sistēma ir ļoti vāja. Kopš šeit dzīvoju, man ir trīs lietas, ko neesmu varējis saprast: ētika, morāle un godprātība, kā trūkst politiskajai elitei. Sabiedrībai ir bieza āda, ka pieļauj kaut ko tādu un nespiež politiskajai elitei aiziet. Politiķiem jāstrādā sabiedrības un tautas labā. Patiesībā nav īstenotas pamatreformas.
Ko darīt? Kur saskatāt izeju no šīs situācijas?
Jāsāk ar sevi, ko varu darīt, lai sevi mainītu. Tas ir sabiedrībā kopumā - neakceptēt korupciju, pašam nepiedalīties. Jābūt prasīgiem, lai nodokļu nauda būtu efektīvi administrēta. Nodokļu reformas jau sen vajadzīgas. Pieskaitu sevi pie turīgākiem cilvēkiem, un man nekas nebūtu pretim, ja būtu jāmaksā lielāks progresīvais nodoklis. Raugoties no ārzemnieka viedokļa, ja esi bagāts un turīgs, Latvija ir ļoti laba valsts, kur dzīvot, jo nodoklis ir mazs. Skandināvijā varbūt ir par daudz liela izlīdzināšanas sistēma, taču uz to pusi vajadzētu. Trūcīgo skaits Latvijā ir ļoti liels, bet jābūt līdzsvaram. Ir jābūt efektīvai pārvaldes sistēmai, godprātīgiem politiķiem, izglītotai sabiedrībai, un - uz priekšu! Gribu cerēt, ka 10. Saeimas vēlēšanas dos jaunas vadlīnijas. Slikti, ka mums ir starptautisks kredīts, bet, ja pats neproti tikt galā, labi, ka kāds mūs noliek rāmī un saka, ka tā jābūt.
Kāda ir biznesa vide Latvijā, kas mainījies pa šiem gadiem?
Man ir bieza āda, jo tik daudz gadu šeit strādāju un varu saprast, kāpēc ir viena, otra vai trešā lieta. Bet pēdējā gadā biznesa vidē ir daudz neskaidrību, kas nepatīk biznesam. Biznesa investīcijas paredzētas 10-20 gadiem - ja tu nezini spēles noteikumus, tas ļoti traucē biznesam. Spekulatīvo darījumu ēra ir beigusies un neatgriezīsies. Ir tikai ražošana un darbaspēks, un smags darbs, lai mēs varētu atrast savu vietu Eiropā, cita varianta nav. Neskaidrības ir kopumā, arī lauksaimniecībā. Ja gribu investēt vienu miljonu latu, man jāzina, kādi būs nosacījumi.
Vai stratēģija ir jūtama? Lielie ražotāji jau pārmet, ka lauksaimniecībā nav ilgtermiņa stratēģijas...
Šo jautājumu palīdz risināt Eiropas nauda. Mans uzņēmums gan vēl nav pretendējis uz to, bet tas varētu būt labs moments, un nosacījumi ir labvēlīgi. Patlaban nodokļu slogs vairāk gulstas uz iedzīvotājiem, nevis uz ražotājiem. Domāju, vajag samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli un ieviest kapitāla nodokli. Politiķiem jābūt drosmīgiem.
Kādi ir Gaižēnu turpmākie plāni? Vai varētu iegādāties vēl kādu uzņēmumu?
Vienmēr jābūt mērķim, attīstībai un kustībai uz priekšu. Ja tā nav, konkurenti būs priekšā. Arī cūkkopībā, tāpat kā jebkurā citā lauksaimniecības nozarē, jābūt lielai vienībai, lai būtu konkurētspējīgs, citādi Polija var izkonkurēt.
Vai Polija to jau nedara?
Dara, bet pats esi vainīgs, jo zeme, graudi ir, kāpēc pats to nevari darīt. Jābūt paškritiskam, jo iespējas ir.
Mēs pēdējos gados esam ieguldījuši lielu naudu. Bet es nesaku, ka mēs lauksaimniecībā vairs nepaplašināsimies, tas būs atkarīgs arī no banku attieksmes, kas patlaban ir ļoti piesardzīga.
Daudzi pievēršas biogāzes ražošanai. Vai jūs to neplānojat darīt?
Zaļo enerģiju vajag ražot, un tas ir apsveicami, bet mēs visi kā patērētāji un nodokļu maksātāji par to maksājam, jo ir paaugstināti tarifi. Nākotnē neizslēdzu šādu iespēju, bet tas mums nav pašmērķis. Jāsaprot, ka biogāzes ražošanā nevar izmantot tikai šķidros mēslus, vajadzīga arī kukurūza vai kas cits.
Dažiem citiem gaļas nozarē izveidots pilns ražošanas cikls, ieskaitot gaļas pārstrādi. Vai neesat domājuši par šādu iespēju?
Nē. Latvijā ir daudz kautuvju, visi nevar izdzīvot. Piemēram, Ruks strādā, neizmantojot visu jaudu. Starp lielveikaliem ir nežēlīga konkurence, kas diktē savus noteikumus. Šī nozare ir jāpārzina. Es esmu lauksaimnieks, man ir augkopība un cūkkopība. Lai nodrošinātu konkurētspēju un strādātu pietiekami efektīvi, visa uzmanība jāvelta tam. Visu es nevaru.
Teicāt, ka eksportējat uz Poliju. Cik tas ir izdevīgi?
Pēdējā pusgadā cena ir diezgan zema - kopumā Eiropā situācija ir diezgan pagrūta krītošo cenu dēļ. Mēs nestrādājam zem pašizmaksas, bet tuvu tai. Ir kolēģi, kas darbojas zem pašizmaksas. Bet tas ir tirgus, tur neko nevar darīt.
Pērn pavasarī naturālajās saimniecībās bija liels pieprasījums pēc sivēniem. Vai šogad atkārtosies līdzīga situācija?
Jā, varētu tā būt, cilvēki domā, kā izdzīvot, un grib nodrošināties. Ja ir lauku mājas un ir graudi, ko dot, kāpēc ne?! Mēs gan to pagājušajā gadā nejutām, jo strādājam ar sadarbības partneri un piegādājam kravas.
Sabiedrībai jāsaprot: ja tā grib lētus un kvalitatīvus sivēnus, tos var iegādāties tikai rūpnīcā, kur ir visas labturības prasības un noteikumi.
Vai jutāt cūku gripas ietekmi?
Nē, noteikti nē. Tas jau vairāk tikai nosaukums - tam nav nekāda sakara ar cūkām. Cilvēki Latvijā cūkgaļu ēd vairāk nekā liellopu gaļu - tā arī turpināsies.
Ja varētu atgriezties pagātnē, vai izvēlētos darīt to pašu?
Kad atbraucu uz Latviju, sāku tūrisma biznesu, bet tagad esmu to pārdevis. Tagad daru to, kas atbilst manai izglītībai - strādāju lauksaimniecības nozarē. Man patīk to darīt - strādāt ar dzīvniekiem -, turpināšu to darīt. Nauda nenāk viegli, bet jāstrādā. Ja nauda viegli nāk, tā viegli aiziet. Jāsaprot: ja smagi strādā, kaut kas var iznākt.
Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka neviens santīms šo gadu laikā nav izvests no Latvijas.
Vai jūs gribētu, lai bērni turpina iesākto biznesu?
Man ir trīs bērni, un vēl ir laiks, lai par to domātu. Galvenais, lai mēs kā vecāki nodrošinātu viņiem labu izglītību. Nebūtu slikti, ja kāds turpinātu šo biznesu, bet labāk pārāk daudz nesapņot, jo viņi paši izvēlēsies.
Biznesa fakti
SIA Gaižēni
▶ Atrašanās vieta: Cēsis
▶ Realizācijas ieņēmumi: 2,3 miljoni latu (2009)
▶ Bruto peļņa: 900 tūkstoši latu (2009)
▶ Investīcijas: 800 tūkstoši latu (2009), pēdējos piecos gados: 6,2 miljoni latu
▶ Darbinieku skaits: 20
Avots: SIA Gaižēni
CV
Alekss Skovgords-Rasmusens
▶ Dzimis 1966. gadā Dānijā
▶ Izglītība: 2. līmeņa speciālā lauksaimniecības izglītība, specialitāte – agroekonomists
▶ Darba pieredze
▶ 1982.–1984. gads – starptautiskā prakse lauksaimniecības uzņēmumos Anglijā, Austrālijā
▶ 1984.–1991. gads – vadītājs lopkopības uzņēmumā Dānijā
▶ 1992.–2005. gads – viesnīcas Cēsis īpašnieks Latvijā
▶ Kopš 1995. gada lauksaimniecības un lauku tūrisma uzņēmuma Ezersētas īpašnieks
Latvijā
▶ Kopš 2000. gada lauksaimniecības uzņēmuma Gaižēni vadītājs Latvijā
▶ Ģimene stāvoklis: precējies, trīs bērni
Avots: SIA Gaižēni