Komentāri sociālajās vietnēs pēc Eiropas līmeņa pētījuma par sabiedrības attieksmi pret lobijiem (Mediju tilts/Burson-Marsteller) liek satraukties. Cerams, ka tie ir vien izņēmumi, jo pētījums kopumā uzrāda itin saprātīgu Latvijas iedzīvotāju izpratni par lobismu jeb likumu ietvaros īstenotu savu (arī grupu) interešu aizstāvību sociālpolitisku, ideoloģisku vai ekonomisku mērķu sasniegšanai. Tomēr publiskajā telpā izskanējis jautājums, vai lobisms no korupcijas atšķiras tāpat kā erotika no pornogrāfijas, retoriski ir gana skanīgs, lai rezonētu kādu prātos un tiktu tiražēts. Palaista «pīle» darbojas savā spēkā. Šai gadījumā par postu visiem.
Latvijā ar lobisma kā peļņas un kompetentu argumentu avota ielikšanu likumdošanas rāmī nevedas. Neesam tādi vienīgie – līdzīga likumdošana ir «uzkārusies» arī citviet Austrumeiropā. Galvenokārt tāpēc, ka, piemēram, lietuvieši un ungāri, kam šai ziņā viss ir «sviestā», ir lobismam piegājuši ļoti formāli un varbūt pat represīvi. Katrā ziņā lobijs tur tieši tā jūtas – ka valsts, kuras vienīgais (pilnīgi maldīgi) motīvs šai visā ir piereģistrēt, iegrāmatot, piekārt birku, kas rada apmēram šādu sajūtu – «ahā, vecīt, iekriti – tagad tu esi LOOOBIJS!».
Ir pamatotas bažas, ka Latvija iet tieši šo ceļu, lai gan sākumā KNAB un ekspertu darba grupas virzītais likumprojekts bija bezmaz vai perfekts. Diemžēl tā turpmākā maidzīšana atstāj iemeslu, ka likumprojekts ar katru nākamo redakciju zaudē jēgu. Valsts galvenā interese lobisma vietā nolikšanas sakarā nav reģistrēšana un reģistrēto uzraudzība, lai apkarotu korupciju, kā to pilnīgi bezjēdzīgi traktē, piemēram, Lietuvā. Šai gadījumā lobiji tādam likumam vienkārši «uzliek», jo tas tiem neko nedod, un iemītās taciņas tāpat darbojas gana labi.
Lai cik paradoksāli par šo jautājumu mazāk domājušajam tas izklausītos, valstij lobiji ir interesanti kā kompetenti avoti dažāda līmeņa informētu lēmumu pieņemšanai. Jo neviens cits kā interešu grupa pati nezinās labāk, kas tiešām un kādēļ ir tās interesēs un kā to ietekmē kāds lēmums vai tā trūkums. Protams, dodot līdzvērtīgu pieeju ieinteresētajiem.
Tā tad arī visa lobisma aktivitāšu (tieši aktivitāšu!) reģistrēšanas jēga – lai visiem iesaistītajiem ir redzams, kurš kuru un cik bieži ir «lencis». Nav jēgas radīt lobiju reģistru, ja netiek reģistrētas ikviena lobisma ikdienas aktivitātes – tā būtu vien bezjēdzīga «saukšana vārdos» un stigmatizācijas turpinājums. Lobiju interese reģistrēšanās pasākumā praktiski ir iespēja brīvi sekot savu kolēģu un konkurentu darbībai, un tā tiem ir jādod.
Biznesam no caurskatāmas lobisma reģistrācijas labums ir garantija, ka neesi sasējies ar krāpnieku, kas sola kaut ko nokārtot, bet gan ar cilvēku vai kompāniju, kas uzskatāmi ir jau panākusi šo un to, un arī savā gadījumā tu varēsi redzēt, kā tava nauda tiek tērēta.