Aptuveni 16 miljoni latu – tik lielu summu Latvijas valstij var nākties samaksāt kādreizējam nacionālās aviokompānijas airBaltic šefam un principā arī līdzīpašniekam Bertoltam Flikam, ja viņš uzvarēs starptautiskajā šķīrējtiesā pret valsti.
Šī ziņa nu jau ir aplidojusi visu valsti un, to izlasot, nāk prātā atziņa – ir personas, kurām ar biznesu labāk nekad dzīvē nenodarboties. To nekādā gadījumā nevar teikt par Fliku – viņš pēdējo gadu laikā jau vairākas reizes ir spējis pierādīt, ka prot darījumus kārtot tā, lai tas būtu izdevīgi viņam. Vai visas shēmas ir izdomājis Fliks un no tām arī guvis labumu, vai arī, teiksim tā, viņam tuvu stāvoši cilvēki – tas jau ir cits jautājums, taču rezultāts gan pārsvarā gadījumu ir «vienos vārtos». Pavisam cits stāsts ir par Latvijas valsti kā darījumu veicēju, it īpaši, ja runa ir par sadarbību ar privātajiem partneriem.
Vienkārši sakot, kā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sākās neveiksmju sērija, samaksājot miljonus tā dēvētajā sagrieztā zviedru kuģa lietā, tā šī melnā josla nav beigusies joprojām. Spānijas kompānija CAF Latviju draud sūdzēt starptautiskajā tiesā par savulaik parakstīta līguma, kas paredz jaunu vilcienu piegādi, nepildīšanu. Liepājas metalurga vietā valsts samaksāja lielu daļu kredīta Itālijas bankai. Tagad pamazām tiek gatavota augsne tam, ka valstij varētu nākties maksāt 16 miljonus latu cilvēkam, kurš savulaik gan pamanījās uz citas sev piederošas kompānijas vārda pārreģistrēt airBaltic zīmolu, gan arī atļāvās nebraukt uz Latviju, būdams nacionālās aviokompānijas valdes priekšsēdētājs. Protams, var gari un plaši diskutēt par to, kāpēc katrā konkrētajā situācijā ir iznācis tā un ne citādi. Piemēram, šobrīd valdība kā mazi bērni taisnojas, ka gadījumā, ja visi nodokļu maksātāji nebūtu samaksājuši miljonus Itālijas bankai dažu Liepājas metalurga darboņu vietā, Latvija tiktu uzskatīta par maksātnespējīgu valsti. Izklausās visai loģiski! Valsts galvoja, valstij arī jāmaksā, ja īstais kredītņēmējs ir pārdomājis un vairs negrib maksāt. Nebūtu nekāds brīnums, ja, paejot zināmam laikam, valdības pārstāvji paziņotu, ka Flikam nācās maksāt, jo pretējā gadījumā Latvija tiktu uzskatīta par investīcijām tik nepievilcīgu valsti, ka pat apavu darbnīcu šeit neviens vairs nevēlētos atvērt.
Paradoksālā kārtā tiek aizmirsts tāds jēdziens kā «preventīvais darbs». Jebkurš normāli strādājošs uzņēmums pirms sadarbības uzsākšanas nolīgst juristu, kurš ir ne tikai saņēmis atbilstošu augstskolas diplomu, bet savā darbā kaut ko arī saprot, izpēta, vai potenciālais partneris nav «uzmetējs» ar stāžu, vai viņš vispār ir patiesā labuma guvējs vai varbūt aiz viņa muguras stāv pavisam citi vīri un daudzas tamlīdzīgas lietas. Tā īsti nav skaidrs, kāpēc, pat vairākas reizes «apdedzinoties», šādas darbības neveic valsts. Kaut gan... Varbūt tāpēc, ka pat desmitās un divdesmitās neveiksmes gadījumā miljonus maksā nevis attiecīgos dokumentus parakstījušie cilvēki, bet gan visi nodokļu maksātāji.