Pagriežoties karstās naudas plūsmai, gaismā izceļas attīstības valstu problēmas, kas novedis pie paniskas finanšu aktīvu izpārdošanas. Tas audzē ekonomisko nepatikšanu risku.
Pagājušās nedēļas laikā bija vērojamas pamatīgas svārstības daudzos lielākajos pasaules finanšu tirgos. Sevišķi krasas cenu izmaiņas bija vērojamas daudzu attīstības valstu finanšu tirgos, kur dažādu aktīvu izpārdošana dažbrīd jau uzņēma paniskus apmērus – investori metās prom no šo valstu tirgiem un pārdeva gan vērtspapīrus, gan valūtu. Arī šīs panikas aptverto valstu loks bija visai plašs – strauji gāzās gan Krievijas, gan Turcijas, gan dažādu Āzijas un Latīņamerikas valūtu cena. Turklāt notiekošajam, šķiet, ir sevi pašpapildinošs raksturs – straujāka investīciju noplūde no šīm valstīm, ko pavada iespaidīgs valūtas cenas kritums, vēl vairāk destabilizē situāciju valsts tautsaimniecībā, kas attiecīgi stimulē lielāku investīciju noplūdi.
Lielā mērā pie investoru pesimisma attiecībā pret attīstības reģionu ir vainojamas pašas valstis, bet visa tirgos notiekošā trača dēļ, šķiet, būtu vērts parunāt arī par vienu no galvenajiem faktoriem, kas izraisījis šādu situāciju, un tā ir ASV Federālo rezervju sistēmas monetārā politika. Proti, ASV galvenie baņķieri jau otro mēnesi pēc kārtas lēmuši samazināt savas īstenotās ikmēneša kvantitatīvās mīkstināšanas jeb, kā tautā saka, dolāru drukāšanas programmas apjomus. Pēdējo gadu laikā tieši ASV centrālo baņķieru dāsnums pasaules finanšu tirgos stimulējis ļoti strauju cenu kāpumu. Liela daļa naudas lielāka ienesīguma meklējumos plūdusi arī uz attīstības valstu tirgiem, kas pirms kāda laika, ja atceramies, izraisīja diskusijas par tā saucamajiem «valūtu kariem». Tad notika straujāks attīstības valstu valūtu cenu pieaugums, un ASV centrālā banka ar savu drukāšanas politiku tika vainota pie «ASV dolāra devalvācijas». Savukārt šobrīd notiek pretējais – ASV ekonomika atgūstas un karstā nauda no attīstības valstīm ekonomikām plūst prom.
Var jau visā šajā sakarā kritizēt ASV centrālo banku. Tā turpina īstenot mūsdienu finanšu un ekonomiskajā sistēmā vēl nepieredzētu eksperimentu, kura viena no blaknēm ir milzīgs naudas masas pieaugums un šīs masas kustība, kas potenciāli var novest pie valūtas krīzes vairākās pasaules attīstības valstīs. No FRS puses raugoties, gan viss ir rožaināk – ASV ekonomika uz kvantitatīvās mīkstināšanas fona patiešām nostājusies uz stabilāka pieauguma ceļa, bet tas trakums, kas tagad notiek aiz šīs valsts robežām attīstības valstu reģionā, ASV pastarpināti skar mazāk. Savukārt attīstības valstis nu izmisīgi mēģina iegrožot savu valūtu cenu kritumu un centrālās bankas gan veic intervences, noplicinot savas rezerves, gan ceļ procentlikmes; tas savukārt var apdraudēt ekonomikas izaugsmi.
Jāsaprot ir arī tas, ka iepriekšējai globālajai krīzei nebija vieglu risinājumu un pamatā tieši ASV monetārā politika totāla haosa apstākļos palīdzēja situāciju savest kaut cik pieņemamā stāvoklī. Būtībā krīzes apstākļos neviens risinājums nemēdz būt saulains – kādam vienmēr būs jāmaksā. FRS glāba ASV un arī pasaules ekonomiku un tas ir labi, bet, kā redzam šobrīd, iestādes īstenotās politikas sekas mēdz būt visai plašas un, domājams, vēl līdz galam neapzinātas un neizpētītas. Situācija diemžēl ir tāda, ka centrālās bankas pasaules ekonomiku gluži kā tādu narkomānu ir uzsēdinājušas un monetāro stimulu adatas. Un kad ikdienišķās devas apjomi tiek samazināti, organisms pretojas.
Protams, ticams ir scenārijs, ka panika norims. Parunājoties ar šīs jomas ekspertiem, daudzi saka, ka finanšu aktīvu cenu kritums ir pat vēlams, kas atkal ļaus iepirkties lētāk. Visu apkopojot, gan varētu teikt – tā jau mēdz būt – lielo vīru spēlēs pa ceļam tiek sabradāts daudz kas...