Augstāks NĪN automātiski noved pie tā, ka mazāk naudas paliks precēm un pakalpojumiem, tātad uzņēmējiem, kas šīs vērtības saražo.
Uz finanšu ministra Andra Vilka uzsāktās diskusijas bāzes par nodokļu celšanas nepieciešamību DB pēc Pievienotā vērtības nodokļa (PVN) un tā likmju salīdzināšanas Eiropā tagad ir pievērsies Nekustamā īpašuma nodoklim (NĪN). Līdzīgi kā PVN gadījumā, kad nācās secināt – Latvijas ar pārtikas rūpniecību saistītie uzņēmumi (un arī patērētāji) cieš no tā, ka šeit samazināta PVN likme pārtikai atšķirībā no ļoti daudzām bagātām Eiropas Savienības valstīm netiek piemērota, arī ar NĪN pie mums ir daudz ačgārnību. Piemēram, vairākas ES turīgākās valstis, tādas kā Somija, Lielbritānija, Francija, Itālija, arī Īrija, Bulgārija un Ungārija zemi uzskata par ražošanas līdzekli, ko ar NĪN neapliek, secināts BDO Tax pētījumā. Uzņēmējs tikai nomaksā peļņas nodokli no produkcijas, ko uz savas zemes ir izaudzējis. Ja runājam par bagātajām Eiropas valstīm, tur zemniekiem pienākas arī lielākas subsīdijas no Eiropas Savienības nekā Latvijā. Toties mūsu likumdevēji ir parūpējušies, lai Latvijas zemniekiem NĪN būtu kārtīgi jāmaksā un vēl «jālēkā» līdzi dažnedažādām birokrātu radītām prasībām. Par kādu Latvijas ražotāju konkurētspēju mēs te gribam runāt?
Mūsu politiķi gluži kā mantru skaita, ka PVN un NĪN jau ir tie nodokļi, kurus var celt teju vai bezgalīgi. Taču nav noslēpums, ka jau pašlaik ar NĪN iekasēšanu ir «nu tā», jo cilvēki vienkārši nespēj nodokli samaksāt, taču, ja NĪN samaksā, tad mazāk naudas paliek citām precēm, kuru ražošana un tirdzniecība silda ekonomiku. Ar NĪN Latvijā jau tiek aplikts praktiski viss: zeme un jebkuras būves, siltumnīcas, trušu būrus un sausās tualetes ieskaitot. Bez jokiem – ir konkrēts gadījums, kad cilvēkam uz mājas būvniecības laiku pagalmā ir «sirdsmājiņa». Pēc mājas pabeigšanas visas lab- ierīcības, protams, ir mājā iekšā. Tomēr «sirdsmājiņa» birokrātiskā procedūrā jāiet noņemt no uzskaites, jo tā jau ir iekļauta objektu sarakstā, par ko konkrētais īpašnieks maksā NĪN. Brīnums, ka ar NĪN nav vēl aplikta katra ābele vai katrs jāņogu krūms. Tikmēr ir Eiropas valstis, kur NĪN piemēro kā konkrētu stimulācijas vai bremzēšanas elementu. Piemēram, Zviedrijā jaunuzceltām mājām ir NĪN atbrīvojums uz pieciem gadiem, bet nākamos desmit gadus – vēl NĪN atlaides. Tādējādi cilvēkus stimulē dzīvot jaunos mājokļos. Vai otrs piemērs – Īrijā izveidojies kāds «spoku ciemats», kur cilvēki nenāk dzīvot. Atkal – atbrīvo no NĪN un dzīvotgribētāji sarodas. Varētu gan teikt, ka Latvijā NĪN arī darbojas kā savdabīgs instruments, tikai tas kalpo iedzīvotāju padzīšanai, piemēram, no Jūrmalas un citām prestižām vietām. Protams, tie, kas tur īpašumu iegādājas, tagad ar NĪN rēķināsies, kamēr cilvēkiem, kam šajās vietās atrodas mantots īpašums, nesamērīga nodokļa likme var radīt nopietnu problēmu līdz pat īpašuma zaudēšanai.
Kamēr netiek novērstas un sakārtotas šādas pretrunas un nejēdzības, par jebkādu nodokļu paaugstināšanu nav pat ko domāt, pretējā gadījumā Latvijā dzīvojošo cilvēku skaits turpinās milzīgā tempā rukt. Pie varas esošie politiķi diemžēl nesaprot, ka jau pašlaik Latvijas nodokļus maksājošā daļa ir neproporcionāla tam slogam, kas tai ir jāpaceļ. Vairāk nekā 600 tūkstoši pensionāru, ap 200 tūkst. skolnieku un tikai ap 700 tūkstošiem reālo strādātāju, no kuriem komercdarbībā, kas rada kaut kādu pievienoto vērtību, strādā labi ja puse. Vai pie šādas proporcijas Latvijas politikas veidotājiem tiešām liekas, ka, paceļot vēl pāris nodokļus, šeit dzīvojošie cilvēki, nerunājot par ļoti plāno izredzēto slāni, jebkad pietuvosies vidējam ES labklājības līmenim?
