Zemapdrošināšana ir pastāvējusi vienmēr, taču līdz ar inflācijas straujo lēcienu pirms pāris gadiem un cenu korekcijām it visās dzīves jomās, tai skaitā būvniecībā un nekustamā īpašuma jomā, tā ir kļuvusi par sērgu Latvijas apdrošināšanas tirgū. Tā nopietni apdraud īpašnieku iespējas saņemt pietiekamas apdrošināšanas atlīdzības un atjaunot savu īpašumu.
Zemapdrošināšana diemžēl nav “slimība” tikai fizisko personu apdrošināšanas jomā, tā ir izplatīta arī juridisku personu, piemēram, lauksaimnieku, vidū.
Kas ir zemapdrošināšana?
Katrs īpašums ir apdrošināts par konkrētu atjaunošanas vai aizvietošanas vērtību – tā ir maksimālā atlīdzības summa, ko klients var saņemt, ja notiek negadījums un īpašums tiek bojāts. Ja īpašums ir apdrošināts aizvietošanas vērtībā, tad apdrošināšanas atlīdzība ir atjaunošanas izdevumi, lai veiktu apdrošinātā nekustamā īpašuma atjaunošanu tādā kvalitātē un apjomā, kādā tas bija tieši pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās. Savukārt, ja īpašums pēc negadījuma vairs nav atjaunojams, tad atlīdzības apmērs ir aizvietošanas vērtība (tirgus vērtība) tieši pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīža.
Zemapdrošināšanas situācija veidojas tad, ja nekustamais īpašums ir apdrošināts par zemāku vērtību nekā tā aizvietošanas vērtība vai reālās atjaunošanas izmaksas. Piemēram, māja, kuras vērtība ir 100 000 eiro, ir apdrošināta par 50 000 eiro. Tad gadījumā, ja māja tiek izpostīta pilnībā, īpašnieks saņems tikai 50 000 eiro no apdrošinātāja, un ir skaidrs, ka par šo summu māju atjaunot nav iespējams. Arī atlīdzība par mazākiem bojājumiem būs proporcionāli mazāka, tikai 50% apjomā no nodarītās zaudējumu summas. Protams, klientam būs pretenzijas pret apdrošinātāju, kas izmaksā pārāk mazu atlīdzību, taču iemesli šādai situācijai būs veidojušies jau polises iegādes laikā, nevis brīdī, kad apdrošinātājs lemj par atlīdzības apmēru.
Zemapdrošināšanas situācijai ir vairāki iemesli. Daļēji šī “slimība” mums nāk līdz no padomju laikiem, kad īsta apdrošināšana, var teikt, gandrīz neeksistēja, un nebija jādomā par īpašuma īstās vērtības norādīšanu polisē, vai tas pat īsti nebija iespējams, jo nebija jau īsti tirgus, nebija izvēles un piegādātāju konkurences. Otrs iemesls ir ekonomiskā situācija un cenas, jo, kāpjot īpašumu vērtībai un polises prēmijai/cenai, īpašnieka ienākumi ne vienmēr tiek līdzi. Apzinoties apdrošināšanas nozīmi īpašnieki naudas taupīšanas nolūkos meklē lētāku polisi un piekrīt zemākai īpašuma atjaunošanas vērtībai. Tā ir vēlme pasēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus – gan apdrošināt savu īpašumu, gan ietaupīt uz polises rēķina. Beigās gan diemžēl var gadīties iesēsties peļķē starp abiem krēsliem.
Kā tas “nestrādā” jeb pāris piemēru
Zemapdrošināšana ir sliktā prakse gan privātpersonu, gan juridisko personu īpašumu apdrošināšanā. Latvijā ir apdrošināta mazāk nekā puse fiziskām personām piederošu īpašumu. Nav pārāk bieži gadījumi, kad īpašums tiek iznīcināts pilnībā, tas varētu būt, piemēram, mājas ugunsgrēks. Tad, ja mājas atjaunošanas vērtība ir 100 000 eiro, bet apdrošināšanas summa 10 000 eiro, īpašniekam apdrošināšanas polise faktiski nepalīdzēs atjaunot savu mājokli. Tāpat arī situācijā, ja īpašums bojāts tikai daļēji, piemēram, nopludināts dzīvoklis un nepieciešams remonts vannasistabā, zemapdrošināšanas ietekmēta atlīdzības summa būs salīdzinoši maza un nesniegs īpašniekam cerēto finansiālo atbalstu. Zemapdrošināšanas problēma ir arī juridisko personu īpašumu apdrošināšanā, un pērn pēc vētras to uz savas ādas izbaudīja virkne lauku saimnieku.
Augusta vētra norāva daudz veco šīfera jumtu šķūņiem un citām saimniecības ēkām, daudzviet pat tika izvietoti speciāli konteineri šī bīstamā atkrituma savākšanai. Kā jūs domājat, par kādām summām vidēji polisēs bija ierēķināta šādu jumtu apdrošināšana? Par 200 eiro? Par 1000 eiro? Bet ir pilnīgi skaidrs, ka šīferi uz jumta atpakaļ likt nebija iespējams, bija jāizvēlas citi risinājumi – visi daudz dārgāki. Iespējams, jumta atjaunošana izmaksāja 5000 eiro, no kuriem apdrošināšana sedza tikai nelielu daļu. Līdz ar to pareizi būtu apdrošināt arī šādu vecu šīfera jumtu par 5000 eiro – tā atjaunošanas vai aizvietošanas faktiskajā vērtībā.
Uzņēmumiem īpašuma apdrošināšanā vēl ir iespējama otra problēma – nepilnīga apdrošināšana. Proti apdrošināta ir ēka, bet ne aprīkojums tajā (kas varbūt ir daudzkārt dārgāks). Tādēļ uzņēmumiem ir ļoti precīzi jāizvērtē, kas ir tie pamatlīdzekļi, uz kā balstās viņa saimnieciskā darbība, bez kuriem viņa uzņēmums apstājas, un tieši tie arī būtu pilnvērtīgi jāapdrošina.
Ko darīt?
Kopumā ieteikums ir viens, bet ļoti svarīgs – apdrošināšanas polisē būtu jāierēķina patiesā īpašuma atjaunošanas/aizvietošanas summa. Ļoti bieži jauno mājokļu gadījumā īpašuma apdrošināšana ir saistīta ar hipotekāro kredītu. Tad ir svarīgi atcerēties, ka, pat neaugot kredīta summai, īpašuma vērtība un tā atjaunošanas izmaksas aug, un apdrošinājuma summai būtu tam jāatbilst.Jā, polise būs attiecīgi dārgāka, bet – galvenais – tai būs reāla jēga un tā sniegs nozīmīgu atbalstu, ja notiks negadījums. Arī pašreizējiem līgumiem ir iespējams palielināt apdrošinājuma summu, sazinoties ar savu apdrošinātāju – tad īpašuma bojājuma gadījumā klients saņems atlīdzību pilnā apmērā atbilstoši aktuālajām remontdarbu, materiālu u.c. izmaksām. Savukārt uz nākamiem periodiem klienti jau saņems piedāvājumus pēc jaunajām tirgus cenām un polises nosacījumiem. Ja ir jāietaupa, labāk izvēlēties augstāku pašrisku, apdomāt, kuri riski ir ar lielāko ietekmi, un apdrošināties pret tiem. Jo vecais labais teiciens par skopo, kurš maksā divreiz, te ir spēkā – ietaupot uz polisi, no daudzkārt lielākas summas nāksies šķirties, ja notiks negadījums un apdrošināšanas atlīdzība nesegs visus atjaunošanas izdevumus. Polise ķeksīša dēļ nav riska vadības risinājums.
