Salīdzinoši nesen publiskajā telpā izskanēja ziņa, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) ir izsniegusi pirmo licenci elektroniskās naudas iestādes darbībai (1). Savukārt, pēc šīs ziņas publiskošanas sekoja asa sabiedrības reakcija digitālajos medijos komentāru sadaļā, uzsverot, ka šādām iestādēm uzticēties nedrīkst, jo ieguldītā nauda tiks pazaudēta. Tomēr norādāms, ka šādai reakcijai nav pamata, jo būtiski ir nošķirt elektronisko naudu no virtuālās naudas, kuras lietošanas sekas saistāmas ar dažādiem riskiem. Līdz ar to, izprotot atšķirību starp elektronisko naudu un virtuālo naudu, ir iespēja sevi pasargāt no reālu naudas līdzekļu pazaudēšanas.
Elektroniskās naudas statusu un tās emitentu darbību regulē Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums (turpmāk – Likums). Līdz ar to elektroniskās naudas emitenti ir pakļauti konkrētam normatīvajam regulējumam, kas nozīmē to, ka gadījumā, ja elektroniskās naudas emitents savā darbībā neievēro Likuma prasības un ir pārkāpis savu klientu tiesības, klientiem ir iespēja vērsties Likumā noteiktajā kārtībā vienā no divām valsts iestādēm savu tiesību un likumisko interešu aizsardzībai, proti, FKTK vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC), kā arī Latvijas Komercbanku asociācijas ombudā.
Atbilstoši Likuma prasībām elektroniskajai naudai piemīt trīs pazīmes, ar kuru palīdzību iespējams identificēt un nošķirt elektronisko naudu no citiem norēķinu līdzekļiem:
(1) elektroniskā nauda pastāv prasījumu veidā pret emitentu, jo klientam no brīža, kad tas ir iegādājies elektronisko naudu, rodas prasījuma tiesības pret emitentu iegūtās elektroniskās naudas monetārās vērtības apmērā;
(2) elektroniskā nauda tiek emitēta, emitentam saņemot no klienta reālu naudas summu (pārskaitot vai samaksājot skaidrā naudā), kas nekavējoties tiek apmainīta pret elektronisko naudu, ar mērķi veikt turpmākus maksājumus;
(3) elektroniskā nauda ir izmantojama kā maksāšanas līdzeklis par dažādām precēm un pakalpojumiem, turklāt to pieņem norēķiniem trešās personas, kas nav šīs elektroniskās naudas emitents (tātad tie ir preču pārdevēji un pakalpojumu sniedzēji).
Turklāt pēc elektroniskās naudas iegūšanas emitenta klients kļūst par elektroniskās naudas turētāju. Pēc būtības elektroniskā nauda ir elektroniskā ierīcē (viedkartē vai datora atmiņā) glabāta monetārā vērtība un tā ir tikpat legāls un tiesisks maksāšanas līdzeklis kā reālā nauda. Tomēr jāatceras, ka ar elektronisko naudu var norēķināties tikai pie tādiem preču pārdevējiem un pakalpojumu sniedzējiem, kuri norādījuši, ka konkrēto elektroniskās naudas veidu pieņem norēķiniem.
Nozīmīgs aspekts elektroniskās naudas izmantošanā ir tas, ka elektroniskās naudas turētājs jebkurā brīdī, saprotot, ka tam konkrētā elektroniskā nauda vairs nav nepieciešama, var nodot to atpirkšanai emitentam. Turklāt emitents nav tiesīgs atteikties atpirkt no saviem klientiem elektronisko naudu, jo Likums nosaka, ka emitentam ir pienākums pēc elektroniskās naudas turētāja pieprasījuma jebkurā laikā par nominālvērtību atpirkt tā turējumā esošo elektronisko naudu monetārās vērtības apmērā. Tādējādi secināms, ka elektroniskās naudas turētāji ir pasargāti no ieguldīto naudas līdzekļu pazaudēšanas riska. Tomēr pirms elektroniskās naudas iegādāšanās ir jāpievērš uzmanība visiem elektroniskās naudas lietošanas noteikumiem (piemēram, īpaša vērība jāpievērš savstarpēji noslēgtajam līgumam starp emitentu un klientu), lai pārliecinātos par kārtību, kādā emitents elektronisko naudu atpērk, jo emitents var piemērot komisijas maksu par elektroniskās naudas atpirkšanu.
Papildus norādāms, ka Likumā ir konkrēts emitentu kategoriju uzskaitījums, t.i. elektronisko naudu var radīt tikai elektroniskās naudas iestādes, bankas, pasta komersanti, valstu centrālās bankas, tiešās pārvaldes iestādes, kā arī pakalpojumu sniedzēji no Eiropas Ekonomiskās zonas, kuri saņēmuši attiecīgu atļauju no dalībvalsts finanšu regulatora. Savukārt FKTK izsniedz atļaujas diviem no minētajiem subjektiem – elektroniskās naudas iestādēm un bankām.
Latvijā atpazīstamākie elektroniskās naudas piemēri ir Galactico dāvanu karte, kuru var izmantot Galactico veikalu tīklā, Mobilly elektroniskās naudas konts, kuru izmantojot var gan norēķināties par auto stāvvietām Rīgā, gan apmaksāt citus pakalpojumus, Rīgas Satiksmes e-maciņš personalizētajā un nepersonalizētajā e-talonā, Rīdzinieka kartē un Skolēna e-kartē, SIA „Transact Pro” maksājumu kartes u.c. maksāšanas līdzekļi elektroniskās naudas formātā.
Lai pārliecinātos, vai elektroniskās naudas emitents ir tiesīgs emitēt elektronisko naudu, un pasargātu sevi no potenciāla krāpšanas riska, ar reģistrētajiem un licencētajiem emitentiem (elektroniskajām naudas iestādēm, bankām un pakalpojumu sniedzējiem no Eiropas Ekonomiskās zonas) var iepazīties FKTK mājas lapā www.fktk.lv, sadaļā „Tirgus dalībnieki”.
Savukārt gadījumā, ja kāda no minētājam trīs elektroniskās naudas pazīmēm iztrūkst, maksāšanas līdzeklis vairs nebūs uzskatāms par elektronisko naudu, līdz ar to šāda norēķinu līdzekļa izplatītājs vairs nebūs arī uzskatāms par elektroniskās naudas emitentu saskaņā ar Likuma noteikumiem. Tādējādi, iegādājoties šāda veida norēķinu līdzekļus, klientam nebūs iespēju vērsties ar sūdzību FKTK, PTAC vai Latvijas Komercbanku asociācijas ombudā par Likumā noteikto tiesību aizskārumu.
Vienlaikus minētās trīs pazīmes ir tās, pēc kurām vadoties, ir iespējams nošķirt elektronisko naudu no virtuālās naudas, kurai savukārt piemīt gan operacionālais, gan juridiskais, gan likviditātes risks. Turklāt virtuālā nauda, piemēram, kriptovalūtas Bitcoin, Litecoin, Namecoin, Peercoin, MasterCoin u.c., nav uzskatāmas ne par legālu maksāšanas līdzekli, ne arī oficiālu valūtu. Proti, kā norādījusi Latvijas Banka, oficiālo valūtu kā likumīgu maksāšanas līdzekli emitē un garantē valstu centrālās bankas, turklāt oficiālas valūtas emisiju un izmantošanu regulē attiecīgās valsts likumi. (2) Tādējādi, ņemot vērā to, ka neviena no minētajām virtuālajām kriptovalūtām netiek garantēta no valstu centrālo banku puses un to emisiju neregulē attiecīgi normatīvie akti, šāda virtuālā nauda nav pielīdzināma ne reālajai naudai, kuras segums tiek garantēts no Latvijas Bankas puses, ne arī elektroniskajai naudai, kuras emisijas procesu un elektroniskās naudas turētāja tiesības nodot to atpirkšanai emitentam nosaka Likuma prasības. Ņemot vērā minēto, secināms, ka kriptovalūta jeb virtuālā nauda nav uzskatāma par likumisku maksāšanas līdzekli, bet gan pielīdzināma parastai precei vai produktam virtuālā formātā, kurš nopērkams par reālajiem naudas līdzekļiem.
Turklāt Likumā tiek paredzēts speciāls mehānisms, kā papildus aizsargāt elektroniskās naudas iestādes klientus, proti, Likums nosaka, ka elektroniskās naudas iestādei tās klientu līdzekļi, kuri saņemti apmaiņā pret elektronisko naudu, ir turami nošķirti no iestādes pašas mantas. Saskaņā ar Likuma prasībām, kamēr klienti nav iztērējuši to rīcībā esošo elektronisko naudu, elektroniskās naudas iestādei ir pienākums tās klientu naudas līdzekļus glabāt atsevišķā bankas kontā vai ieguldīt drošos, likvīdos, zema riska aktīvos. Jāuzsver, ka šāda prasība nav jāievēro kriptovalūtu jeb virtuālo valūtu izplatītājiem, tādējādi pastāv liels risks, ka reālo naudu, kas tiek saņemta apmaiņā pret kriptovalūtu, klients pazaudēs.
Arī Eiropas Banku iestāde (European Banking Authority) 2014.gada 4.jūlijā ir publicējusi oficiālu viedokli par virtuālajām valūtām. (3) Tajā aprakstīti riski, ar kuriem var sastapties virtuālās naudas lietotāji. Piemēram, virtuālās naudas apmaiņu platformu darbība šobrīd netiek regulēta normatīvo aktu līmenī. Līdz ar to šādu komersantu attiecības ar klientiem balstās tikai uz šo komersantu „sirdsapziņas” un korporatīvās biznesa pārvaldības principiem, kas katram komersantam ir atšķirīgi. Vienlaikus šādu virtuālās valūtas apmaiņas komercdarbību var uzsākt jebkura persona, kas vēlas, jo šādai komercdarbībai nav nepieciešama atļauja no valsts iestāžu puses. Pastāv arī liels risks, ka lietotāja īpašumā esošās virtuālās naudas apjoms kļūst daudzkārt mazvērtīgāks, salīdzinot ar to brīdi, kad tā tika iegādāta, jo virtuālā valūta ir pakļauta neparedzamām un straujām valūtas kursa svārstībām.
Lai arī šobrīd normatīvo aktu regulējums neaizliedz šādu virtuālo naudas lietošanu, tās lietotājiem ir jārēķinās ar potenciālajiem zaudējumiem, par kuru atgūšanu tie nevarēs sūdzēties FKTK, PTAC vai Latvijas Komercbanku asociācijas ombudā, jo virtuālās naudas emisija un izmantošana netiek regulēta un uzraudzīta. Ņemot vērā minēto, secināms, ka neviens virtuālās naudas lietotājs nav pasargāts no ieguldīto naudas līdzekļu pazaudēšanas riska, kas, savukārt, nepastāv tad, ja tiek lietota bankas, elektroniskās naudas iestādes u.c. Likumā noteikto emitentu elektroniskā nauda, ņemot vērā, ka elektroniskās naudas turētājam ir garantēta elektroniskās naudas apmaiņa pret reālu naudu.
(1) FKTK izsniegusi pirmo licenci elektroniskās naudas iestādei. http://fktk.lv/lv/publikacijas/pazinojumi_masu_informacijas_l/2014/2014-06-19_fktk_izsniegusi_pirmo_licenci_elektroniskas_naudas_iestadei/
(2) Par Bitcoin. http://www.bank.lv/presei/komentari-un-raksti/par-bitcoin?pop=1&tmpl=component
(3) EBA Opinion on ‘virtual currencies’. http://www.eba.europa.eu/documents/10180/657547/EBA-Op-2014-08+Opinion+on+Virtual+Currencies.pdf
