Sekojot vairāku citu Eiropas valstu piemēram, arī Latvijas likumdevējs ir ķēries pie tādu normu virzīšanas un pat pieņemšanas Saeimā pirmajā lasījumā, kas ierobežotu tā dēvēto enerģijas dzērienu izplatīšanu bērniem.
Ņemot vērā, ka runa nav ne par maizi, ne piena produktiem, ne citām pārtikas precēm, kas būtu vitāli nepieciešamas katra cilvēka ikdienā, nevarētu būt nekas iebilstams pret to, ka attiecīgo dzērienu aizliedz tirgot līdz 18 gadu vecumam, liek tirgot atstatus no pārējās pārtikas, tiem veltīt vienu otru kritisku uzrakstu un veikt citus ierobežojošus pasākumus. To varētu pat saukt par tirgus sakārtošanu, un atliek vien gaidīt, kad likumdevējs saņemsies un atsevišķi, speciāli tam paredzētos plauktos liks tirgot visas tās preces, kuru ražošanā izmantotas E vielas. Būtu gaumīgi ieviest atsevišķus plauktus, piemēram, siera vai krējuma izstrādājumiem, lai tādējādi nejauc galvu patērētājiem. Tomēr ir kāda Saeimas deputātu iecere, kuru nekādi nevar uztvert ar aplausiem.
Proti, mūsu parlamentārieši piedāvā aizliegt enerģijas dzērienu reklāmu adresēt jauniešiem, kuri ir jaunāki par 18 gadiem, kā arī izvietot to plašsaziņas līdzekļos, kuru auditorijā ir vairāk nekā 35% jauniešu līdz minētajam vecumam. Lūk, tas jau ir vismaz interesanti! Būtu saprotami, ja tiktu pateikts, ka šādu dzērienu reklāmas Latvijas Republikas teritorijā ir aizliegtas vispār. Šādam lēmumam būtu gan piekritēji, gan pretinieki, taču tādējādi tiktu ieviesti ļoti skaidri spēles noteikumi. Bet, mēģinot noteikt aizliegt reklāmas ierobežojumus auditorijai līdz 18 gadu vecumam... Ir skaidrs, ka bērnu žurnālos šādas reklāmas ievietot nevajadzētu un ka, piemēram, DB ar to nekādu problēmu nebūtu, bet kā būs ar televīzijas, radio vai vides reklāmām?!
Lai cik absurdi lēmumi Latvijā laiku pa laikam tiktu pieņemti, diez ko negribas ticēt, ka deputāti prasīs, lai pie katra vides reklāmas stenda stāvētu pa speciālistam, kurš skaitītu, cik bērnu tiem paiet vai pabrauc garām, un kāds ir šo nepilngadīgo personu īpatsvars no visiem gājējiem vai braucējiem. Tāpat diez vai kāds ir izskaitļojis, cik bērnu televīzijas ekrānos vēro Formula1 autosacīkstes, kur cita starpā pa trasi traucas divi spēkrati ar visnotaļ nododošu, turklāt labi pamanāmu uzrakstu – Red bull. Nākas arī atzīt, ka visnotaļ interesants ir formulējums par reklamas ierobežošanu «plašsaziņas līdzekļos, kuru auditorijā ir vairāk nekā 35% jauniešu līdz minētajam vecumam»... Tātad iznāk, ka par pirmajiem 35% jauniešu deputātiem galva īsti nesāp – viņi attiecīgās reklāmas var skatīties uz nebēdu, bet, ja šis rādītājs sāk pārsniegt 35% atzīmi, tad gan ir traki. Neloģiski!
Kā jau minēts, iecere ierobežot enerģijas dzērienu tirdzniecību nav nosodāma, taču to nevajag sabojāt, likumdošanā kārtējo reizi iekļaujot pa kādai diletantiskai normai. Tēlaini sakot, deputāti vismaz šoreiz varētu pacensties medus podam nepiešaut darvas karoti.
