Eiropas Savienībai (ES) jākļūst par federāciju... Beidzot šos vārdus skaļi ir pateicis Eiropas Komisijas vadītājs Žozē Manuels Barrozu, tādējādi atzīdams acīm redzamu faktu - savienība, kurā ir 27 valstis, un katra no tām teju visās jomās realizē pati savu politiku, turklāt daļa no tām apņemas kaut ko vienu, bet izdara pavisam ko citu, ir visnotaļ neefektīva.
Tādēļ no sistēmas efektivitātes aspekta, protams, būtu loģiskāk, ja ES darbotos līdzīgi kā, piemēram, ASV, kur Baltajā namā tiek izlemti visi fundamentālie jautājumi, štatiem atstājot noteiktas pašnoteikšanās tiesības, ieskaitot likumdošanas procesu. Tomēr šeit uzreiz ir jāsaka kāds godmanisks «bet»...
Kāda tad ir pašreizējā situācija ES un tās dalībvalstīs? Pirmkārt, ekonomisko stāvokli bēdīgi slavenajā ES dienvidu daļā nu jau ir grūti salīdzināt gan ar ekonomiski spēcīgo Vāciju un Skandināvijas reģionu, gan pat ar Baltijas valstīm. Otrkārt, nereti pat vienas valsts ietvaros arvien biežāk izskan doma par iespējamu atdalīšanos. Šajā sakarā jāmin situācija saistībā ar Skotiju Lielbritānijā, Kataloniju Spānijā, Turīnas reģionu Itālijā, kā arī flāmu zemēm Beļģijā. Tiek piesaukti dažādi vēsturiskie aspekti, tautu pašnoteikšanās tiesības un tamlīdzīgas vērtības, taču pārsvarā gadījumu šādām aktivitātēm ir kāds ļoti būtisks pamatiemesls - turīgo reģionu nevēlēšanās «vilkt» visu pārējo valsti.
Šādā situācijā grūti iedomāties, kā varētu realizēties Barrozu teiktais par vienotas federācijas izveidi. Proti, cik gan būtu tādu valstu, kuras būtu gatavas atrasties vienā federācijā kaut vai ar Grieķiju, kas vispirms prasa neskaitāmus miljardus eiro, lai būtu, par ko ēst, pēc tam - atelpas brīdi attiecībā uz saistību izpildi. Tāpat var jautāt - kurš gan vēlētos būt vienā federācijā ar Spāniju, kas skaidri paziņo, ka finansiālu palīdzību tai vajag, bet nekādas prasības, kas būtu jāizpilda tās saņemšanai, gan netikšot izskatītas. Tāpat jāatgādina, ka jau šobrīd ES ietvaros pastāv dažādas regulas, direktīvas un tamlīdzīgi labumi, bet izšķirošos brīžos vismaz daļa valstu atceras par savām nacionālajām ekonomiskajām interesēm, kas allaž ir bijušas būtiskākas par tā dēvētās vienotās Eiropas ideju. Un maz ticams, ka tik pieredzējis politiķis kā Barrozu neizprot lietas būtību šajā sakarā. Drīzāk gan runa varētu būt par to, ka līdz ar šo Barrozu paziņojumu ir aktualizēts jautājums par bieži pieminēto divu ātrumu Eiropu. Proti, rodas jautājums - vai ekonomiski spēcīgu valstu nevēlēšanās turpināt vilkt lūzervalstis nav katalizējusies tik tālu, ka pamazām tiek domāts par kādu jaunu starpvalstu veidojumu, kas, iespējams, attiecībā uz finanšu politiku tiešām varētu darboties kā federācija?
Ja šāds scenārijs realizēsies, vairāk nekā jebkad iepriekš aktualizēsies jautājums par to, pie kuras Eiropas valstu grupas izdosies pievienoties Latvijai - pie ekonomiski attīstītā bloka, kuru varētu veidot, piemēram, Vācija, Lielbritānija un Skandināvijas valstis, vai arī pie tām valstīm, ar kurām ekonomikas milži vairs tā īsti nevēlēsies saistīties.