Reaģējot uz eirozonas parādu krīzi, pērn ES līmenī tika panākta vienošanās par kopīgu fiskālās disciplīnas ieviešanu, ar to saprotot Māstrihtas kritēriju ievērošanu, budžeta deficīta samazināšanu un tamlīdzīgas visnotaļ noderīgas lietas. Izdevumu cirpšanu drakoniskos apmēros piedzīvojusī Latvija šādam kopīgas disciplīnas līgumam bija gatava pievienoties teju nekavējoties, jo bija skaidrs, ka mēs tā nosacījumiem bijām gatavi jau tad, kad ideja par šādu dokumentu pat dzimusi nebija. Toties ne viena vien eirozonas valsts bija pamanījusies minētos Māstrihtas kritērijus piesmiet pēc pilnas programmas.
Tagad ir izrādījies, ka daļai ES valstu ideja par vienotu fiskālo disciplīnu jau ir kļuvusi neizturama, par ko liecina Eiropas Parlamenta nolemtais, ka Eiropas Komisijas (EK) jaunās pilnvaras attiecībā uz eirozonas valstu budžetu kontroli būšot pakļautas demokrātiskajai kontrolei, proti, tiesību aktos, kas palielina EK varu pār eirozonas valstu budžetiem, nebūs ļauts prasīt samazināt izdevumus uz izaugsmes, izglītības un veselības rēķina. Principā droši var teikt, ka tās ES valstis, kuras nevēlas neko īpaši taupīt, bet grib parazitēt uz citu rēķina, ir panākušas savu, jo zem minētajiem jēdzieniem var «pabāzt» teju jebko. Faktiski šeit arī sākas stāsts par bieži pieminēto divu ātrumu Eiropu. Respektīvi, Vācija, Skandināvijas valstis, Latvija, Igaunija un vēl viena otra valsts piekrīt atzinumam, ka nauda jātērē tieši tik lielā mērā, cik to var nopelnīt. Vāciešiem un skandināviem tās jau ir daudzus gadu desmitus ilgas tradīcijas, bet baltieši, it īpaši – Latvija, ir paguvuši pamatīgi apdedzināties tā dēvēto trekno gadu laikā. Savukārt Eiropas dienvidi arī turpmāk vēlas tērēt tik, cik gribas, nevis tik, cik var atļauties.
Šis jautājums ļoti spilgti atspoguļojas, arī diskutējot par Latvijas pievienošanos eirozonai. Nav noslēpums, ka visskeptiskāk pret potenciālo eirozonas paplašināšanos ir noskaņota Francija, kas ir skaidri pateikusi, ka nekādus 3% budžeta deficīta griestus ievērot netaisās. Pieminēšanas vērts ir arī fakts, ka Latvija Māstrihtas kritērijus centās ievērot jau kopš brīža, kad iestājās ES, – laikā, kad Francijai tas vairs nešķita svarīgi. Acīmredzot francūži labi saprot, ka gadījumā, ja eirozonai pievienojas Latvija, šajā monetārajā savienībā kļūs par vienu valsti vairāk, kas balsos pret dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem, un tas viņiem diez ko neder.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka līdz ar lēmumu par jomām, kurās EK nedrīkst likt taupīt, ir panākta fiskālās disciplīnas līguma ignorance jeb locīšana atbilstoši katras ES valsts politiķu ieskatiem. Perspektīvā tas varētu nozīmēt, ka daļa valstu turpina dzīvot atbilstoši nopelnītajam, kā arī maksāt to valstu parādus, kas ievērot elementāru fiskālo disciplīnu nevar un arī negrib, bet tikmēr otrā Eiropas pusē arvien vairāk ekonomiku pietuvojas attīstības valsts statusam – liktenim, kas jau šobrīd ir piemeklējis Grieķiju jeb valsti, kura ilgstoši bija pārliecināta, ka atņemt četrpadsmito gada algu ir pārāk necilvēcīgi, bet tagad izlikusi pārdošanā vairāku ministriju, ieņēmumu dienesta un pat policijas ēkas.