Eiropas Savienība atrodas savdabīgās krustcelēs, kur iespējami vairāki attīstības scenāriji, taču pašlaik mēģina sabalansēt nākotnes prioritātes un atrast attiecīgos finanšu resursus daudzgadu budžeta projektā
Tādu ainu DB Uzņēmēju kluba biedriem iezīmēja Latvijas Universitātes Ekspertu padomes locekle, Fiskālās disciplīnas padomes locekle, Eiropas Komisijas viceprezidenta Valda Dombrovska padomniece, profesore Inna Šteinbuka.Viņa atzīst, ka pašlaik izaicinājumi ir ne tikai Latvijai, bet arī ES, pirmkārt, jau tāpēc, ka tiek gaidīts Brexit. Turklāt joprojām neviens nevar prognozēt, kāds tas īsti varētu būt — ar kontrolētu (ratificētu vienošanos starp ES un Lielbritāniju) izstāšanos vai arī tā dēvēto cieto – bez nosacījumiem un bez vienošanās. Otrkārt, 2019. gada maijā ir paredzētas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un, ja līdz šī sasaukuma pilnvaru termiņa beigām netiks akceptēts jaunais ES daudzgadu (2021.-2027.gada) budžets, tad pastāv risks, ka tajā ietverto struktūrfondu programmu atvēršana aizkavēsies un Latvijā būs šo fondu pārrāvums. Tai pat laikā Lielbritānijas aiziešana no ES radījusi jautājumus par ES budžeta ieņēmumiem, kas veidojas no ES dalībvalstu iemaksām, savukārt daudzas ES donorvalstis nevēlas maksāt vairāk. Savukārt dalībvalstis, kā, piemēram, Latvija, kura saņem no ES vairāk nekā iemaksā, ir gatavas palielināt savu iemaksu apmēru ES budžetā. Perspektīvā nevarot izslēgt ES paplašināšanos, it īpaši Balkānu reģionā, kur vairākas valstis ir paudušas ne tikai vēlmi, bet arī veic mājasdarbus atbilstoši ES uzstādījumiem, taču tas būs politisks lēmums, kuru diez vai esot iespējams sagaidīt tuvāko gadu laikā. Līdztekus šiem faktoriem vēl jāņem vērā ģeopolitiskie notikumi, piemēram, ASV un Ķīnas ievedmuitas cīkstiņš, kurā ES nav ierauta, bet šis process var ietekmēt ES gan tieši, gan netieši.
I.Šteinbuka atgādina, ka Eiropas gaiteņos jau ilgāku laiku virmo diskusija par ES nākotni, tās iespējamiem scenārijiem un arī daudzgadu budžetu, kas atspoguļo politiskās prioritātes un nākotnes vīzijas. Proti, jau 2017. gada septembrī EK ierosināja diskusiju par to, kāda ES varētu izskatīties nākamajos septiņos gados. Visiem scenārijiem, kas tika piedāvāti, bija ilustratīvs raksturs, jo neviens no tiem netika izklāstīts detaļās. «Līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām bija palikuši 1,5 gadi, un bija nepieciešams vienoties, kādā Eiropā vēlamies dzīvot, un iezīmēt politiskās prioritātes ES budžeta projektā 2021.- 2027.g.,» norāda I. Šteinbuka. Svarīgs, pēc I. Šteinbukas sacītā, ir brīdis, kurā tas notika – Eiropai izdevās pārvarēt vairākas krīzes. Pēdējo 10 gadu laikā viena krīze sēkoja otrai: finanšu krīze, Grieķijas krīze, bēgļu pieplūdums uz Eiropu un Brexit, bet 2017. gadā iezīmējās vairākas pozitīvas izmaiņas. Pozitīvā gaisotnē Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers nāca klajā ar pieciem iespējamiem nākotnes scenārijiem.
Pirmais scenārijs paredzēja turpināt iesākto — virzīties tāpat kā līdz šim, bez tam visas 10 prioritātes (izaugsme, investīciju veicināšana, bezdarba samazināšana, energosavienība, vienotais digitālais tirgus un citas) esošā EK jau bija noformulējusi.
Otrais scenārijs paredzēja tikai vienoto tirgu — ierobežotu ES mandātu, kas būtībā ir liela atkāpe no tās situācijas, kurā esam pašlaik. Zīmīgi, ka šādu scenāriju savulaik vēlējās redzēt Apvienotā Karaliste, kura no ES jau ar vienu kāju ir ārā, tā varētu ES pamest 2019. gada marta nogalē. Šobrīd briti neatzīst arī vienoto tirgu ES izpratnē, jo nav gatavi turpmāk pilnīgi ievērot brīvo pakalpojumu kustību, it īpaši attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, un nevēlas arī brīvo darbaspēka kustību, tādējādi ierobežojot migrāciju. «Apvienotā Karaliste pirms Brexit tieši vienotu brīvo tirgu uzskatīja par galveno ES vērtību, jo šī valsts nav Šengenas līguma dalībvalsts un nav arī eirozonas dalībvalsts,» skaidro I. Šteinbuka. Viņa gan piemetina, ka pārējās 27 ES dalībvalstis šo Lielbritānijas pozīciju neatbalstīja, Eiropas Savienība de facto ir daudz vairāk nekā tikai vienotais tirgus, un tāpēc šis scenārijs diez vai piepildīsies.
Trešais scenārijs – tās valstis, kuras vēlas vairāk, arī dara vairāk. «Tas nozīmē vairākus ātrumus Eiropas Savienībā. Piemēram, pašlaik topošajā aizsardzības savienībā Latvija pievienojas Pastāvīgam strukturētās sadarbības ietvaram drošībā un aizsardzībā, bet divas ES dalībvalstis — Dānija un Malta – nepievienojas, taču jebkurā brīdī var pievienoties. Tas pats attiektos arī uz tādu valstu kā Čehijas, Zviedrijas, Dānijas pievienošanos eirozonai,» skaidro I. Šteinbuka. Viņa atzīst, ka dažādu ātrumu ES pastāv jau pašlaik. «Jautājums par to, vai ES turpinās virzīties ar dažādiem ātrumiem vai tomēr ar vienu ātrumu,» uz nākotnes izaicinājumu norāda I. Šteinbuka.
Ceturtais scenārijs – darīt mazāk, bet efektīvāk. «Tas nozīmētu atteikties no kādām prioritātēm, tai skaitā ES budžetā, jo, kaut kam palielinot finansējumu, no kaut kā būtu jāatsakās,» iezīmē I. Šteinbuka.
Piektais scenārijs – darīt daudz vairāk kopā – vairāk integrēt Eiropu ar dalībvalstu saskaņotu rīcību. «Arī šis ceļš, tieši tāpat kā tikai un vienīgi vienotais tirgus scenārijs, nešķiet īpaši reāls,» komentē I. Šteinbuka. Viņa savu sacīto pamato ar to, ka 27 ES dalībvalstīm panākt vienošanos un parādīt attiecīgu solidaritāti nav nemaz tik viegli, kaut arī, piemēram, sankcijas pret Krieviju ir vienprātīgs lēmums. «Vienotā un pilnīgi integrētā Eiropa pašlaik vairāk ir sapnis nekā realitāte,» tā I. Šteinbuka.
Visu rakstu Eiropas Savienība – nākotnes izaicinājumu krustcelēs lasiet 20. decembra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!