Iedzimta inteliģence — tie ir pirmie vārdi, kas nāk prātā, dzirdot bijušā satiksmes ministra, LPP/LC līdera Aināra Šlesera izteikumus par to, ko tikai viņš visu nedarīs tad, kad būs pārņēmis varu Rīgā.
Vispirms jau jāteic, jēdziens pārņemt varu lielā mērā atgādina par tiem procesiem, kas Latvijā norisinājās 1934. gada 15. maijā, tomēr cerams, ka Šlesers to mēģinās darīt demokrātiskā ceļā.
Īpaši jāatzīmē eksministra pakratīšana ar pirkstu tēvzemiešiem — ja to biedrs Kaspars Gerhards mainīšot LPP/LC cilvēkus Satiksmes ministrijā, Šlesers, gadījumā, ja nonāks Rīgas domē, to pašu darīšot ar TB/LNNK biedriem.
Pirmām kārtām jau jāteic godīgi — ja Šlesers tiešām nonāks Rīgas mēra krēslā, viņš bez īpašām ceremonijām tēvzemiešu vietā saliks savējos, neatkarīgi no tā, ko tagad darīs vai nedarīs Gerhards. To Šlesers pats ir atzinis publiski. Otrkārt… Ko tad Gerhards līdz šim tādu ir izdarījis — vien panācis to, ka no valdes locekļa amata Pasažieru vilcienā aiziet Šlesera šofera dēls. Cilvēks, kurš pat nespēja pateikt, cik liela ir viņa alga, lai gan tā bija mērāma vairākos tūkstošos latu. (Neatbildēts paliek jautājums — priekš kam vispār Pasažieru vilcienam vajadzīgs mārketinga speciālists?!)
Jāatzīst gan, ka pašreizējā situācijā uzmanības centrā ir nonācis tieši Šlesers, tomēr šāda sistēma pastāv ne vienā vien Latvijas politiskajā organizācijā un ir iesakņojusies tiktāl, ka liela daļa sabiedrības to jau uztver kā normu, un tas ir pietiekami skumji.