Latvijā viena no aktuālām problēmām, kas laika gaitā ir tikai saasinājusies un būtiski kavē Latvijas ekonomikas attīstību, ir ienākumu nevienlīdzība un augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Turklāt tas tikai turpina pieaugt. Krīzes un pēckrīzes radītās negatīvās sekas, nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļaujot lielu daļu valsts iedzīvotāju, beidzot jāuztver nopietni un jārīkojas.

Šīs problēmas risināšanai jau 2010. gadā pieņemtajā Eiropas Savienības attīstības stratēģijā Eiropa 2020 tika iekļauts mērķis samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu, uzliekot valstīm pienākumu izvērtēt sociālās politikas efektivitāti, lai identificētu trūkumus un nepilnības.

Izvērtējot, kas pa šiem gadiem ir mainījies Latvijā, jāsecina, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet tieši otrādi – vēl vairāk pasliktinājusies. 2017. gada apsekojuma dati liecina, ka Latvijā bija trešais augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars ES, sastādot 23,3% no visu Latvijas iedzīvotāju skaita. 2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

Latvijā nabadzības riskam 2017.gadā bija pakļauti 446 tūkstoši jeb 23,3 % iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati.

2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši jeb 23,3 % iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

2017. gadā, palielinoties rīcībā esošajiem ienākumiem, pieauga arī nabadzības riska slieksnis – līdz 367 eiro mēnesī vienas personas mājsaimniecībai (2016. gadā – 330 eiro mēnesī). Mājsaimniecībām ar diviem pieaugušajiem un diviem bērniem līdz 14 gadu vecumam nabadzības riska slieksnis 2017. gadā sasniedza 770 eiro mēnesī (2016. gadā – 694 eiro mēnesī).

Nabadzības riskam vai sociālajai atstumtībai Latvijā 2012.gadā bija pakļauti 703 tūkstoši jeb 35,2% no visiem iedzīvotājiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Tas ir par 28 tūkstošiem mazāk nekā gadu iepriekš, kad šis rādītājs bija 731 tūkstotis jeb 36,2% iedzīvotāju. Samazinājumu ietekmējusi ekonomiskās situācijas uzlabošanās un iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu pieaugums par 5,3%, kas savukārt veicināja dziļai materiālajai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaita sarukumu par 1,5 procentpunktu,

Nabadzības riskam 2012.gadā bija pakļauti 19,4% Latvijas iedzīvotāju. Pieaugot iedzīvotāju ienākumiem, pieaudzis nabadzības riska slieksnis, sasniedzot 233 eiro mēnesī 2012.gadā.

Nabadzības risks samazinājās iedzīvotājiem, kuru rīcībā esošie ienākumi auga straujāk nekā nabadzības riska slieksnis. Savukārt slieksnim pietuvojās vai zem tā pakļuva iedzīvotāji, kuri saņēma sociālos transfertus, kā pensijas un pabalstus, uzturlīdzekļus bērniem, stipendijas, sociālās apdrošināšanas pabalstus un kompensācijas u.tml. Piemēram, pensionāriem izmaksātās vecuma pensijas vidējais apmērs 2012.gadā, salīdzinot ar 2011.gadu, pieauga tikai par 1,2%, kamēr nabadzības riska slieksnis pieauga par 4,8%.

2013. gadā Latvijā nabadzības riskam vai sociālai atstumtībai bija pakļauti 645 tūkstoši jeb 32,7% iedzīvotāju – par 2,4 procentpunktiem mazāk nekā 2012. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Strauji samazinājies arī dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits – no 24% 2013. gadā līdz 19,2% 2014. gadā.

Pieaugot iedzīvotāju vidējiem ienākumiem 2013. gadā, nabadzības riska slieksnis ir pieaudzis, sasniedzot 260 eiro (2012. gadā – 233 eiro). 2013. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 21,2% Latvijas iedzīvotāju, kas ir par 1,8 procentpunktiem vairāk nekā 2012. gadā. Iedzīvotāju, kas pakļauti nabadzības riskam, īpatsvara pieaugumu visvairāk ietekmēja tas, ka ienākumu kāpums no algota darba bija straujāks par pensiju, pabalstu un citu budžeta maksājumu pieaugumu. Vidējā mēneša darba samaksa palielinājās par 28 eiro jeb 5,7%, turpretī vecuma pensijas vidēji mēnesī pieauga vien par 2,67 eiro jeb 1%.

2013. gadā būtiski palielinājies iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem īpatsvars, kuri pakļauti nabadzības riskam (no 17,6% 2012. gadā līdz 27,6% 2013. gadā). Turpretī nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars salīdzinājumā ar 2012. gadu audzis par 0,9 procentpunktiem, sasniedzot 24,3%.

2016. gadā Latvijā nabadzības riskambija pakļauti 425 tūkstoši jeb 22,1% iedzīvotāju – par 0,3 procentpunktiem vairāk nekā 2015. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2017. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju ekvivalentie ienākumi bija mazāki par 330 eiro mēnesī.

2016. gadā, palielinoties iedzīvotāju rīcībā esošajiem ienākumiem, pieauga arī nabadzības riska slieksnis – līdz 330 eiro mēnesī (2015. gadā – 318 eiro mēnesī).

Pēc straujā samazinājuma par 4,6 procentpunktiem 2015. gadā nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars būtiski nav mainījies un 2016. gadā bija 18,4% (2015. gadā – 18,6%). Mājsaimniecībās, kurās apgādībā esošos bērnus audzina tikai viens no vecākiem, nabadzības risks joprojām ir augsts un sasniedza 34,3% (2015. gadā – 34,4%).

CSP dati atklāj, ka ievērojami samazinājies nabadzības risks mājsaimniecībās, kurās divi pieaugušie audzina trīs vai vairāk bērnus – no 25,5% 2015. gadā līdz 19,8% 2016. gadā. Nabadzības risks ir būtiski zemāks mājsaimniecībās, kurās divi pieaugušie audzina vienu vai divus bērnus – attiecīgi 13,4% un 14,4%.

Pirmo reizi, kopš Pasaules Banka sāka veikt globālo statistiku 1990. gadā, galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju skaits ir krities zem 750 miljoniem.

Tas ir samazinājums par vairāk nekā vienu miljardu iedzīvotāju pēdējo 25 gadu laikā. Šī gada 19.septembrī Pasaules Banka saskaņā ar jaunākajiem datiem informēja, ka galējais nabadzības līmenis kopš 2015. gada ir sarucis līdz 10 procentiem un samazinājums turpinājies pēdējo trīs gadu laikā.

Pasaules Banka galējo nabadzību definē kā iztikas minimumu mazāk nekā 1,90 dolāri dienā jeb 694 dolāri gadā.

Šī summa, kuras pamatā ir valstu ar zemu ienākumu līmeni noteiktie nabadzības rādītāji, ir nepieciešama, lai nodrošinātu minimālās pamatvajadzības. Šis skaitlis (1,90 dolāri dienā) kā galējas nabadzības slieksnis tika noteikts 1990. gadā, kad vairāk nekā 1,9 miljardi pasaules iedzīvotāju jeb 36 procenti dzīvoja zem galējas nabadzības sliekšņa. 2015. gadā kopējais galēji nabadzīgo iedzīvotāju skaits bija 736 miljoni.

Ekonomikas izaugsme un nodarbinātības pieaugums ir atstājusi visnotaļ pozitīvu ietekmi uz nodarbināto nabadzības risku. Strādājošo nabadzības riska indekss ir samazinājies no 9,4% 2010.gadā līdz 8,8% 2011.gadā. Savukārt tas ir pieaudzis pensionāriem no 11% līdz 16%, kā arī nepilnajām ģimenēm, kurās viens no vecākiem audzina bērnus – no 39% līdz 43%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes pētījums.

Statistiķi norāda, ka 2011. gadā, pieaugot ekonomikai, ieguvēji bija ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, kuru ienākumi auga samērojamā tempā ar ekonomikas izaugsmi, kā rezultātā to nabadzības riska indekss samazinājās.

Runājot par konkrētām kategorijām, ir jānorāda, ka 2011. gada vienam pieaugušajam iedzīvotājam nabadzības riska slieksnis tika noteikts uz 157 latu robežas mēnesi, kas ir par desmit latiem vairāk nekā gadu iepriekš.Diviem pieaugušajiem šis skaitlis sasniedza 235 latus jeb par 14 latiem vairāk nekā gadu iepriekš. Diviem pieaugušajiem ar vienu bērnu jaunāku par 14 gadiem šis skaitlis bija 282 lati (+17 lati), savukārt diviem pieaugušajiem ar dieviem bērniem jaunākiem par 14 gadiem šis skaitlis bija 329 lati (+20 lati).

Pamatojoties uz Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sanāksmēs izteiktajiem viedokļiem un priekšlikumiem, ir izstrādāts darbaspēka izmaksu esošās situācijas novērtējums un 15 potenciālie darbaspēka darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, informēja Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji.

Ministrijā norāda, ka izvērtējumā ir iekļauti 15 darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, kas parāda pieejamās alternatīvas definēto mērķu sasniegšanai, kā arī to potenciālās ietekmes un izmaksas to ieviešanai.

Pirmais scenārijs paredz fiksēta neapliekamā minimuma ieviešanu no pirmā gada un progresīvāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju piemērošanu. Šim scenārijam pirmā gada izmaiņu ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 4,2% jeb mīnus 114,3 miljoni eiro. Kumulatīvi kopējā ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 9,4% jeb mīnus 255,3 miljoni eiro.

Pirmajā scenārijā neapliekamais minimums pirmajā gadā tiek piedāvāts 620 eiro, otrajā gadā - 670 eiro un trešajā - 720 eiro, kā arī pirmajā gadā ienākumiem līdz 9240 eiro gadā paredzēts noteikt IIN 19% apmērā, ienākumiem no 9240 līdz 20 000 eiro - 26%, ienākumiem no 20 000 līdz 78 100 eiro - 29%, bet ienākumiem virs 78 100 eiro - 37,1%. Nākamajos gados plānots paaugstināt gada ienākumu summas attiecīgajām likmēm.

Gandrīz puse no visiem cilvēkiem pasaulē spiesti iztikt ar mazāk kā 5,50 ASV dolāriem (4,75 eiro) dienā, trešdien paziņojusi Pasaules Banka.

Ziņojumā, ar kuru Pasaules Banka nāk klajā reizi divos gados, sniegts plašāks skatījums uz nabadzību un secināts, ka galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju joprojām ir «nepieņemami augsts», lai gan proporcionāli to daļa pēdējos gados ir sarukusi.

Ziņojumā arī norādīts, ka ekonomiskās izaugsmes augļi tiek nevienlīdzīgi sadalīti starp valstīm un reģioniem.

Lai gan globālā izaugsme pēdējos gados ir gausa, kopējais nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits laikā no 2013.gada līdz 2015.gadam ir samazinājies par vairāk nekā 68 miljoniem, kas ir aptuveni tikpat daudz cilvēku, cik dzīvo Taizemē vai Lielbritānijā.

Tomēr neskatoties uz šo progresu, pašreizējās tendences liecina, ka līdz 2030.gadam var neizdoties sasniegt Pasaules Bankas mērķi samazināt galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu līdz 3% no pasaules iedzīvotāju kopskaita.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Latvijā ir otrais augstākais nabadzības riska līmenis no visām Eiropas Savienības (ES) valstīm – 40%, turklāt to cilvēku, kas pakļauti nabadzības riskam, īpatsvaram Latvijā ir tendence pieaugt, novērojis ES statistikas birojs Eurostat.

2011. gadā lielākais cilvēku īpatsvars, kas pakļauti nabadzības riskam bija Bulgārijā (49% no iedzīvotājiem pakļauti nabadzības riskam), Rumānijā un Latvijā (abās 40% iedzīvotāju), Lietuvā (33%) Grieķijā un Ungārijā (abās 31%).

Latvijā 2011. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 0,9 miljoni iedzīvotāji jeb 40,1% no iedzīvotāju skaitā. 2010. gadā nabadzības riskam bija pakļauts 38,1% no iedzīvotājiem, bet 2008. gadā – 33,8% iedzīvotāju.

Vidēji ES 2011. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 24,2% no iedzīvotājiem jeb 119,6 miljoni cilvēku. 2010. gadā nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ES valstīs kopumā bija 23,4%, bet 2008. gadā – 23,5%.

Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Baltijas valstīs ir augstāks par Eiropas Savienībā (ES) vidējo, liecina ES statistikas biroja «Eurostat» dati, kas apkopoti par 2017.gadu un aptver 23 no 28 bloka valstīm.

Atbilstoši šiem datiem Latvijā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti 28,2% no visiem iedzīvotājiem jeb 544 000 cilvēki. Igaunijā šis īpatsvars ir mazāks - 23,4%, un tur šim riskam pakļauti 305 000 cilvēku, bet Lietuvā īpatsvars ir lielāks - 29,6%, un riskam pakļauti 843 000 cilvēku.

ES vidēji nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti 22,5% iedzīvotāju jeb apmēram 112 miljoni cilvēku.

Visaugstākais nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir Bulgārijā (38,9%), Rumānijā (35,7%) un Grieķijā (34,8%). Augstāks nekā vidēji ES šis īpatsvars ir arī Itālijā (28,9%), Spānijā (26,6%), Ungārijā (25,6%), Kiprā (25,2%) un Portugālē (23,3%).

#Izeja ir riskantākajām vecuma grupām tēmēta indeksācija

Zema bāzes pensija ir iemesls vecuma nabadzībai Latvijā; izeja ir riskantākajām vecuma grupām tēmēta indeksācija, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Sevišķi sievietes Latvijā ir pakļautas vecuma nabadzības riskam, secināts Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) jaunākajā pārskatā par Latvijas pensiju sistēmu. Vecumā virs 75 gadiem patlaban trešā daļa sieviešu Latvijā pensijā saņem mazāk, nekā nepieciešams nabadzības sliekšņa pārkāpšanai. Līdzēt tam var gan efektīva sociālo pabalstu sistēma, gan pensiju otrā līmeņa mantošanas tiesības dzīvesbiedriem.

Lai arī ar lielu atrāvienu, Latvija patlaban ir otrajā vietā pasaulē aiz Korejas vecuma nabadzības riska ziņā. Šis relatīvais nabadzības līmenis ir samērojams ar vispārējo labklājību un dzīves dārdzību valstī, ar ko ir skaidrojams arī Korejas fenomens – tā ir sadzīves izmaksu ziņā dārga zeme, kurā nestrādājošo ienākumi ir krasi zemāki.Salīdzinošā labklājība ir arī iemesls, kāpēc nabadzības riska rādītājs Latvijā paslīdēja uz leju krīzes gados 2008. un 2009. gadā. To noteica spēcīgās algu samaksu un nodarbinātības svārstības, kamēr pensiju samaksu līmenis palika stabils.

Satversmes tiesa (ST) šodien par neatbilstošām pamatlikumam pasludinājusi normas, kas nosaka minimālo ienākumu slieksni un tā pārskatīšanas periodu.

Lieta tika ierosināta pēc 20 bijušo Saeimas deputātu pieteikuma. Viņi lūdza ST izvērtēt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33.panta pirmās daļas un likuma "Par sociālo drošību" 2.2 panta otrās un trešās daļas atbilstību Satversmes 1.un 109.pantam.

Lietā sākotnēji apstrīdētās normas bija spēkā līdz šī gada 30.jūnijam un noteica zemāko minimālo ienākumu slieksni - 109 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 76 eiro pārējām personām mājsaimniecībā, kā arī paredzēja šā sliekšņa pārskatīšanas regularitāti - ne retāk kā reizi trijos gados.

Šī gada 8.martā Saeima pieņēma grozījumus sākotnēji apstrīdētajās normās, un tie stājās spēkā 1.jūlijā. Apstrīdētās normas šobrīd spēkā esošajā redakcijā nosaka minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi un zemāko robežu - 20% no ienākumu mediānas, kā arī to, ka šis slieksnis tiek pārskatīts katru gadu.

Lai mazinātu nabadzību un nevienlīdzību, visbūtiskākie un efektīvākie instrumenti ir atbalstoša izglītības, tostarp mūžizglītības, sistēma un prasmīgi sociālie darbinieki. To liecina Stokholmas Ekonomikas augstskolas Mediju centra veiktais pētījums, kas analizēja nevienlīdzību un nabadzību mūsu valstī.

Secinājums ir skarbs un nepārprotams – nabadzības risks ir vistiešākajā veidā saistīts ar zemu izglītības līmeni, nepietiekamām prasmēm un ilgu «izkrišanu» no darba tirgus aprites. Satraucoši ir tas, ka bērniem, kas nāk no nabadzīgām ģimenēm, kur vecākiem ir zems izglītības līmenis, ir paaugstināts risks atkārtot savu vecāku likteni. Pētījums liecina, ka viens no šķēršļiem situācijas uzlabošanai ir pašu nabadzīgo cilvēku motivācijas trūkums kaut ko mainīt savā dzīvē un neticība pašu spēkiem. Te ļoti svarīga būtu prasmīga sociālā darbinieka iesaiste. Taču tādu darbinieku diemžēl trūkst.

Ja paraugās partiju priekšvēlēšanu solījumus, tad tikai divas partijas – ZZS un NA – piemin sociālo darbu kā nozīmīgu nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā. Par to vispār neviens vārds nav atrodams labklājības ministra Jāņa Reira partijas Jaunā Vienotība programmā, kas ir, mazākais, dīvaini. Var jau saprast, ka politiķi orientējas uz pensiju un pabalstu paaugstināšanu, ko elektorātam vieglāk uztvert, taču arī ar paaugstinātiem pabalstiem nevienlīdzību un nabadzību būtiski samazināt nav iespējams. Vienīgais veids, kas patiešām efektīvi samazina nevienlīdzību un nabadzības risku, ir iekļaušanās darba tirgū, ko nereti nevar izdarīt bez prasmīga un kvalificēta sociālā darbinieka palīdzības un atbalsta. Līdz ar to valstij būtu jāuzņemas atbildība par šādu speciālistu sagatavošanu, savukārt pašvaldībai jānodrošina adekvāts atalgojuma līmenis.

Nabadzības mazināšanas tēma pašlaik pasaulē tiek locīta daudzos un dažādos veidos. Jāatgādina, ka tas bija arī viens no galvenajiem iepriekšējās valdības deklarācijas punktiem. Bet vai no tā kas mainījies?

Šā gada janvārī 50 gadu jubileju svin ASV prezidenta Lindona Džonsona savulaik uzsāktā programma «Karš pret nabadzību». ASV apskatnieki uzsver – šī programma savulaik radās, jo ASV nabadzīgo iedzīvotāju skaits bija sasniedzis 19%. Neiztika arī bez savtīgiem mērķiem, jo tādējādi tā laika politiķi cerēja piesaistīt melnādaino ASV vēlētāju balsis, kas veidoja lielāko nabadzīgo iedzīvotāju slāni. Tomēr, lai kādi arī būtu slēptie blakus iemesli, «Karš pret nabadzību», kas ietvēra daudz un dažādus pasākumus, sākot no nodokļu atvieglojumiem un beidzot ar ēdināšanas programmām, savu paveica – nabadzīgo cilvēku skaits ASV ir samazinājies, regulāri bērnu nāves gadījumi nepietiekama uztura dēļ ir palikuši sešdesmitajos un kopīgais dzīves līmenis ir uzlabojies.

Pirms divdesmit gadiem Latvija ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) pārrakstīja tās līdzšinējo vēsturi. Eiropas Savienība mainīja mūsu kā uzņēmēju domāšanas veidu, sekmēja pielāgošanos globālajām modernizācijas tendencēm, kā arī pavēra līdz tam nebijušas attīstības iespējas.

Vienlaikus, kā jau raksturīgi jebkurai jaunai situācijai, nesa gan ieguvumus un iespējas, gan radīja zaudējumus un jaunus riskus. Katram sapnim ir sava cena, bet galvenais, lai tā nebūtu augstāka par ieguvumiem, ko saņemam.

Ko mēs kā valsts ieguvām

Viens no galvenajiem ieguvumiem ir Eiropas pases un brīvas pārvietošanās iespējas, samazinot birokrātiskos šķēršļus formalitāšu kārtošanai. Ceļojam bez vīzām, strādājam bez ierobežojumiem. Uzņēmējdarbības vide ieguva piekļuvi starptautiskajam kapitālam, kā arī izmaksu samazināšanu uz valūtu konvertēšanas, importa kvotu, muitošanas un citu nodevu rēķina. Latvijai tā bija iespēja vieglākā ceļā nokļūt pasaules tirgū un iegūt neierobežotu piekļuvi tam, vienlaikus kļūstot daudz pievilcīgākai ārvalstu investoriem un vietai, kur ieguldīt. Tā rezultātā Latvija piedzīvoja salīdzinoši strauju ekonomisko attīstību, salīdzinot ar pozīcijām pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.

Sabiedrības novecošanās un cilvēka dzīves ilguma palielināšanās visā pasaulē liek domāt par valstu sociālās aizsardzības sistēmu stabilitāti.

Daudzviet, tai skaitā arī Latvijā, palielina iedzīvotāju pensionēšanās vecumu, lai samazinātu slogu uz darbspējas vecumā esošajiem iedzīvotājiem. Kādas tendences ir novērojamas pasaulē un kāds dzīves līmenis sagaidāms Latvijas nākotnes pensionāriem tikai ar valsts pensiju?

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka 2018. gadā dalībvalstu vidējais pensionēšanās vecums sasniedza 63,5 gadus sievietēm, bet vīriešiem – 64,2. Arī Latvijā pensionēšanās vecums kopš 2014. gada pakāpeniski tiek palielināts. Šobrīd tie ir 64 gadi, bet jau 2025. gadā tie būs 65 gadi. Līdzīgi kā Latvijā, tad arī Eiropas Savienībā (ES) 2019. gadā vidēji katram piektajam Eiropas iedzīvotājam ir virs 65 gadiem. Tiek prognozēts, ka arī turpmākajās desmitgadēs gados vecāko cilvēku īpatsvars palielināsies, bet iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā – samazināsies. Tādējādi tuvākā nākotnē senioru būs arvien vairāk, radot papildu slogu cilvēkiem darbspējas vecumā, kam būs jāsedz sociālie izdevumi, lai nodrošinātu novecojošai sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus.

Pasaulē arvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka bagātie kļūst bagātāki, bet nabagie – nabadzīgāki. Arī Latvijai jau gadiem neizdodas izkļūt no ļoti izteiktas ienākumu nevienlīdzības apburtā loka.

Davosas Ekonomikas foruma galvenā tēma šogad ir pasaules iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība. Un ne velti – šobrīd plaisa starp pasaules bagātajiem un nabagajiem ir lielākā pēdējo simts gadu laikā, liecina dažādi pētījumi. Latvija tostarp pēdējos gados ir valsts ar visizteiktāko ienākumu nevienlīdzību Eiropas Savienībā (ES).

Noslāņošanās maratons

Bagātībai ir tendence plūst vienos un tajos pašos maciņos. Izpētes kompānija Oxfam apkopojusi datus, sadalot pasaules iedzīvotāju skaitu uz pusēm pēc to turības – bagātākajos un nabadzīgākajos. Šie dati liecina, ka 85 pasaules bagātākie cilvēki (viena palielāka autobusa pasažieru skaits) šobrīd kontrolē tikpat lielu bagātību kā visa nabadzīgāko pasaules iedzīvotāju puse (vairāk nekā 3,5 miljardi) kopā. Savukārt Šveices banka UBS norāda, ka Džini koeficienta vērtība (raksturo ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā) pēdējo 10 gadu laikā pieaugusi faktiski visās pasaules lielākajās tautsaimniecībās.

Tiesībsargs valdībai devis laiku līdz šī gada 1.oktobrim novērst konstatētos trūkumus un noteikt vecuma pensijas minimālo apmēru atbilstoši Satversmei, informē tiesībsarga pārstāve Ruta Siliņa.

Šī jau ir ceturtā pirmstiesas brīdinājuma vēstule, ko tiesībsargs nosūtījis valdībai, saistībā ar nabadzības riskam visvairāk pakļauto Latvijas iedzīvotāju tiesību aizsardzību. Ja valdība noteiktajā termiņā trūkumus nenovērsīs, tiesībsargs vērsīsies Satversmes tiesā.

Lēmumi sociālo tiesību jomā parasti vairāk atkarīgi nevis no juridiskiem, bet politiskiem apsvērumiem, kas savukārt atkarīgi no likumdevēja priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem, valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai kādas tās daļas īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta.

Tiesību akti paredz, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (SNP), kuram atkarībā no cilvēka uzkrātā apdrošināšanas stāža tiek piemērots koeficients. Tiesībsarga ieskatā šāds regulējums neatbilst Satversmei no diviem aspektiem:

Valdība otrdien vienojās noteikt jaunu, vienotu un sociāli ekonomiski pamatotu minimālā ienākuma līmeni, nosakot to 40% apmērā no iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu mediānas (vidējā skaitliskā vērtība no iedzīvotāju ienākumiem), informē Labklājības ministrija (LM).

Vienlaicīgi minimālā ienākuma līmeni plānots noteikt atbilstoši mājsaimniecībā esošo cilvēku skaitam. Ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, LM piedāvā piemērot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas izstrādāto skalu, piemērojot to Latvijas situācijai. Proti, pirmajam pieaugušajam mājsaimniecībā minimālā ienākuma līmeni nosakot 100% apmērā, bet pārējiem, tai skaitā bērniem, – 70% apmērā.

«Daudz runājam par valstī pastāvošo ienākumu nevienlīdzību un salīdzinoši augsto nabadzības līmeni. Piedāvājam situāciju risināt, veidojot adekvātu, sociālekonomiski pamatotu sociālā atbalsta sistēmu, vienlaikus sekmējot izmaiņas nodokļu sistēmā, kas mazinātu ienākumu nevienlīdzību. Līdz ar minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu tiktu palielināta minimālā pensija, neapliekamais minimums un pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai, tādējādi mērķtiecīgāk sniedzot atbalstu cilvēkiem ar viszemākajiem ienākumiem, kā arī strādājošajiem ar zemu atalgojumu, palielinot to reālos ienākumus uz rokas. Tāpat izvērtēsim visus valsts sociālos pabalstus, lai tie pēc iespējas mērķtiecīgāk tiktu nodrošināti tām iedzīvotāju grupām, kurām ir paaugstināti sociālie riski, piemēram, ģimenēm ar bērniem. Esmu gandarīts, ka valdība ir vienojusies uzsākt šo nozīmīgo ceļu pareizajā virzienā, un jau tuvākajā laikā Labklājības ministrija veidos darba grupu, lai strādātu pie konkrētiem pasākumiem. Darbs norisināsies pakāpeniski un reālās izmaiņas sociālā atbalsta un nodokļu sistēmā gaidāmas sākot no 2017.gada, ņemot vērā nepieciešamību ieguldīt ievērojamus valsts budžeta līdzekļus minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai,» skaidro labklājības ministrs Uldis Augulis.

Katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam ir grūtības laikus norēķināties par savām parādsaistībām, kas izveidojušās pret valsti, privātajiem kreditētājiem vai preču un pakalpojumu sniedzējiem. Vislielākais risks aplokšņu algu saņemšanai ir ekonomiski aktīviem šķirtiem vīriešiem vecumā no 25 līdz 40 gadiem, kuri izvairās no alimentu maksāšanas un to piedziņa tiek veikta ar zvērinātu tiesu izpildītāju starpniecību.

Augsts risks aplokšņu algu saņemšanai ir arī cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem, jo algotais darbs ir papildu ienākumi pensijai, bet vienlaikus tas var būt ierobežojums pabalstu saņemšanai, secināts biedrības "Business Against Shadow Economy" pētījumā "Iedzīvotāju parādsaistību apjoms un ietekme uz aplokšņu algu izplatību Latvijā".

"Parādi nenoliedzami ir paša cilvēka atbildība, un ir jāpastiprina instrumenti cīņai pret ļaunprātīgiem parādu nemaksātājiem, tomēr parādu piedziņas jomā jāņem vērā konkrētā cilvēka situācija, lai neiedzītu viņu parādu slazdā, kur vienīgā izeja ir alga aploksnē. Šobrīd valsts ir ieviesusi stingrākas prasības kredītu ņēmēju maksātspējas izvērtēšanai, kas ir apsveicami. Taču kreditēšana nav vienīgais veids, kā iedzīvotājiem var izveidoties parādi. Vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju ir nodokļu parādi, vairāk nekā 40 000 – parādi Uzturlīdzekļu garantiju fondam, nemaz nerunājot par administratīvajiem un kriminālajiem sodiem, parādiem par komunikāciju pakalpojumiem, autostāvvietām u. c.

Lietuvas Sociālās aizsardzības un darba lietu ministrija ierosinājusi valdībai 2025.gadā minimālās mēneša algas likmi paaugstināt par 114 eiro jeb 12% līdz 1038 eiro.

Ierosinājums paredz, ka minimālā stundas alga palielināsies līdz 6,35 eiro no pašreizējiem 5,65 eiro.

Kā norāda ministrija, lēmums ir kompromiss, kas balstīts uz Trīspusējās sadarbības padomē paustajiem viedokļiem, Lietuvas Bankas priekšlikumiem un atjauninātajām ekonomikas prognozēm.

Minimālā mēnešalga Lietuvā pašlaik ir 924 eiro, un tā veido 43% no vidējās bruto algas. Pašlaik minimālā alga Lietuvā ir par 44% lielāka nekā 2021.gadā, kad tā bija 642 eiro. Tas ir straujākais minimālās mēnešalgas pieaugums starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm, norāda Sociālās aizsardzības un darba lietu ministrijā.

Ministrija vēlas izvairīties no pārāk straujas tās paaugstināšanas, jo pārāk augsta minimālā mēnešalga nozīmētu, ka eksportējošo uzņēmumu konkurētspēja pasliktinātos.

Latvijā dzīvojošajiem nodokļu maksātājiem, kurus atbrīvos no parādsaistībām 860 līdz 5000 eiro apjomā, nebūs jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis par atlaisto parādu.

To paredz Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē akceptētie grozījumi iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā. Iecerēts, ka vairāku likumprojektu pakete – "Fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām" likumprojekts, grozījumi Civilprocesa likumā, Maksātnespējas likumā, likumā "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru", Notariāta likumā, likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" un "Uzņēmumu ienākuma nodokļa" likumā spēkā stāsies 2021.gada 1. janvārī. Atbildīgās komisijas deputātiem iebildumu nebija un attiecīgie grozījumi tiks skatīti Saeimas plenārsēdē. Likumprojekts "Fiziskās personas atbrīvošana no parādsaistībām" izstrādāts tādām finansiālās grūtībās esošām personām, kuras vēlas, bet nespēj segt savas parādsaistības, un kurām objektīvi nav iespējams piekļūt Maksātnespējas likumā regulētajam fiziskās personas maksātnespējas procesam. Fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanai paredzētais slieksnis pašlaik ir 5000 eiro, un šāda maksātnespējas procesa ierosināšanai nepieciešami ir aptuveni 1200 eiro.

Neņemot vērā skaļus strīdus un demisijas pieprasījumus, veselības un labklājības ministres turpina strādāt, bet tieslietu ministrs pamanījies nevienu nenokaitināt – DB izvērtējis, ko gada laikā paveikusi Ingrīda Circene, Ilze Viņķele un Jānis Bordāns.

Savukārt turpmākajos DB numuros varēsiet lasīt par pārējo ministru darbiem, kā arī paust savu viedokli, cik ražīgi ir strādājušas amatpersonas. Šonedēļ vērtējam izglītības, kultūras un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru paveikto – novērtēt ministrus varat šeit.

DB secina, ka padarīto darbu saraksts ministriem ir krietni pieaudzis un, tuvojoties vēlēšanām, var pieļaut, ka runas par paveikto izskanēs arvien skaļāk. Nepaveikto darbu ministriju skatījumā tikpat kā nav, jo visi esot iesākti vai atrodas izstrādes procesā. Tomēr tas, ka kaut kas tiek iesākts, nenozīmē, ka tas tiks pabeigts. Turklāt beigās rezultāts var būtiski atšķirties no sākotnēji paredzētā, tāpēc šos pasākumus iekļaujam nepadarīto darbu sarakstā.