Sestdien Latvijas Koncertu rīkotajā latviešu simfoniskās mūzikas koncertā Lielajā ģildē savā ierastajā vietā bija pazīstamais advokāts un rakstnieks Andris Grūtups, kurš ir regulārs simfoniskās mūzikas klausītājs. Plašais interešu apvienojums un uzdrīkstēšanās publiski paust savus uzskatus viņu dara par īstu latviešu inteliģentu.
Kāda paziņa, uzzinājusi, ka dodos Andra Grūtupa, izsaucās – pie tā pīpmaņa no X failiem! Vizuālā līdzība ar populārā seriāla tēlu tik tiešām ir pārsteidzoša. Arī Grūtupa daiļrade apliecina, ka viņu saista slepenas lietas, vismaz tādas, kas ilgus gadus bijušas sabiedrības acīm apslēptas, piemēram, vācu ģenerāļu tiesāšana un pakāršana Rīgā 1946. gadā vai ebreju veiktās rituālslepkavības pagājušā gadsimta sākumā. Savukārt februārī izdevniecība Atēna izdos Grūtupa jaunāko grāmatu Observators, kuras centrā ir slavenās mākslinieku dzimtas pārstāvja Jurģa Skulmes tiesas process.
Kas, jūsuprāt, šodienas Latvijā neformāli veido tā saukto inteliģences minimumu? Kādās jomās cilvēkam ir jāorientējas, lai varētu sevi uzskatīt par inteliģentu?
Man grūti atbildēt, jo mums ir visādas grupas, kas pretendējušas uz inteliģences nosaukumu, piemēram, Jāņa Škapara organizētā Latvijas inteliģentu apvienība. Bet par Latvijas inteliģentiem sevi varētu uzskatīt tie, kuri nes sevī latviešu ētikas un estētikas kodolu, latviskās mentalitātes un mākslas izjūtu. Tādu kosmopolītu, kas bišķi pastudējuši un sajaukuši sev galvas Eiropā, mums te ir pa pilnam. Esmu gandrīz visos koncertos un redzu, cik ļoti šaurs ir simfoniskās mūzikas klausītāju loks, praktiski sejā atpazīstams. Protams, kad atbrauc vijolniece Baiba Skride vai dziedātāja Elīna Garanča, tas loks pēkšņi paplašinās līdz tādiem cilvēkiem, kurus līdz tam neesmu koncertzālēs redzējis. Tas liecina par to, ka publika skrien uz vārdu un tai nav noturīgas intereses par simfonisko mūziku. Diemžēl mums tas klausītāju slānis ir ļoti plāns.
Bet cilvēks nemaz nevar būt absolūts kosmopolīts, viņam tomēr uz kaut kā jāstāv.
Jā, taču latviešiem kosmopolītisms ir ļoti bīstams, jo esam neliela tauta, un tie 50 gadi mums ir mācījuši, ka buržuāziskais nacionālisms ir kaut kas slikts. Tas viss vecākajās paaudzēs (arī manī) ir iekšā, un viņi vienmēr pieraduši klausīties, ko no ārpuses saka. Tad nu arī stipri ietekmējama kā zālīte vējā ir tā inteliģence. It kā jau tāds pilnīgs kosmopolītisms nemaz nav iespējams, bet mazai tautai, it sevišķi bez savas filozofiski ētiskās mācības, kas no pirmās klases mācīti, kas mēs esam, kas mums jādara, kā mums vienam pret otru jāizturas... Mums nav savas mācības kā Austrumu tautām, nemaz nerunājot par ebrejiem, kuriem ir vesela sistēma. Latviešiem tāda obligāti apgūstamā minimuma nav, mēs vienmēr esam baroti ar dažādām Rietumu vai Austrumu teorijām, te sociālistiskām, te liberālām, un lokāmies uz visām pusēm. Domāju, ka latviešu nācija nav izveidojusies līdz galam. Pie tā būtu mērķtiecīgi jāstrādā, un latviešu mūzikai šajā procesā nebūt nav pēdējā vieta, drīzāk gluži pretēji. Mums būtu radikāli jāmaina sava attieksme. Pašlaik latviski ir Dziesmu svētki, Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs un atsevišķi specializēti koncerti, viss pārējais ir citu tautu mūzikas vilnis, kam mēs aplaudējam. Šīm proporcijām būtu jāmainās. Vispār mums pie vadības stūres būtu vajadzīgs viens diktators, kas mierīgi varētu pateikt: «Ziniet, ko – nevienā koncertā ne mazāk par 50 procentiem latviešu mūzikas!»
Un kādas proporcijas šis diktators ieviestu citās dzīves jomās?
Tā jau būtu plašāka saruna. Bet līderis ir vajadzīgs katrai tautai, bez viņa nekas nesanāk. Dienvidkoreja pirms 50 gadiem bija pilnīgi nabaga, bet, pateicoties trim četriem, diemžēl, diktatoriem, tur izveidojusies bagāta nācija.
Kas tad vairāk nosaka jebkuru pasaules procesu virzību – personības vai situāciju iekšējās likumsakarības?
Personības loma ir milzīga, nenovērtējama. Redzams, ka patreizējā daudzpartiju sistēma, kas mums valda, šī parlamentārā demokrātija latviešiem savā ziņā ir postoša, jo ļauj pie varas nonākt tik daudz nesaprašām un muļķiem, ieskaitot ministrus un ministru prezidentus. Arī mūsu prezidenta ievēlēšanas kārtība ir tik aprobežota un neatbilstoša, ka pie varas ļauj nonākt pilnīgi neprognozējamiem cilvēkiem ar stipri apšaubāmu intelektuālo līmeni un varēšanu. Jebkurā gadījumā es esmu par prezidentālu iekārtu, kad prezidentu ievēl vispārējās, tiešās vēlēšanās, un viņam tiek pakļauts izpildvaras aparāts (tāds Francijas, Krievijas vai Amerikas modelis), un likumdevēja vara tiktu ievēlēta atsevišķi, vislabāk jauktā – gan proporcionālā, gan mažoritārā – sistēmā. Ja šāda iekārta Latvijā tiktu radīta, līderi rastos, domāju, mums ir tādi cilvēki. Līdzšinējā sistēma valsti ir novedusi faktiski pie kraha. Ja jau mums jāaizņemas tāda liela nauda, un igauņi var mums aizdot simts miljonus, tad jāsecina, ka līdzšinējā politiskā sistēma ir piedzīvojusi krahu, tā nav dzīvotspējīga un nevar nodrošināt nācijas pilnvērtīgu eksistenci. Ir jāmaina Latvijas politiskā sistēma!
Vai Latvija adekvāti reaģē uz krīzes situāciju, kāds ir jūsu pilsoniskais skatījums uz valsts uzvedību?
Ja nav naudas, tad jāaizņemas vai jābankrotē. Krievijā arī bija bankrots, nekas jau nenotika (smejas) – dzīve sākās no jauna. Lasīju interviju Neatkarīgajā, kur Lembergs saka, ka Latvijas vairs nav, tā ir tikai Starptautiskā Valūtas fonda piedēklis – nu, tas arī ir pārspīlēts viedoklis. Latvija ir un būs! Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka cilvēki atbilstoši politiskajai sistēmai var mainīties – prezidentāla iekārta ļautu izvēlēties kvalificētus ministrus, nevis, kā tagad, partijas iesūtītus, par kuriem brīžam kauns. Prezidentāla iekārta arī ir demokrātijas forma, un nebūtu iespējams, ka valdības vadītājs nezinātu, ka ministre (Helēna Demakova – aut.) devusi svētību līgumam par tādu summu (6 miljoniem latu koncertzāles projektēšanai – aut.). Bet šeit premjers pasaka – ziniet, es neko nezinu. Smieklīgi! Tas arī noved pie kraha, kā krievu fabulā, kur katrs atbilstoši savai muļķībai un plānprātībai velk uz savu pusi, līdz beidzot valsts nav spējīga pastāvēt. Bet es redzu izeju politiskās sistēmas nomaiņā. Ir jāievēl riktīgs līderis. Apskatieties Amerikas prezidentu – cik sietiem cauri viņam bija jāiziet, lai nonāktu pie varas!
Neviens jau negribēs mainīt Satversmi...
Nu tad mēs tā arī mocīsimies! Bet Satversmi gan tagad maina, cik uziet! Var jau biedēt ar 1934. gada pieredzi, bet varbūt šīs diktatūras nemaz nebūtu, ja Latvijā valdītu prezidentāla iekārta. Es absolūti negribu nosodīt to laiku, jo līdzīgi procesi notika daudzās valstīs. Konstitūcijas maiņa mums ļautu pie varas nokļūt daudz saprātīgākiem, zinošākiem, noteiktākiem cilvēkiem. Vai tad mēs būtu paši sliktākie uz pasaules? Ir jau daudz vairāk nāciju, kas pavisam netiek galā ar savu eksistenci. Tiesa, ne uz Eiropas, bet Āfrikas kartes...
Jūs kā advokāts un grāmatu autors droši vien daudz zināt par to, kā cilvēka inteliģence determinē viņa uzskatus un rīcību?
Protams, jo tu vairāk zini, jo mazāk kategorisks esi. Tad tev ir pavisam cits redzesloks, un tu vairs ar putām uz lūpām neaizstāvēsi savu taisnību. Apmātība, paštaisnums, kategoriskums un šaurs skatījums uz lietām ir raksturīgs mazizglītotiem cilvēkiem. Mums ir viens tāds raidījuma vadītājs televīzijā, kurš nav pat nobeidzis pirmo kursu: Jānis Domburs. Paklausieties viņu! Ārkārtīgi pašpārliecināts, ko nesaprot, vispār ignorē, tas viņam iet gar ausīm, bet vienlaikus ļoti veikls, mēle arī piesieta normālā vietā. Lūk, rezultāts! Manuprāt, šis raidījums jau gadiem gandē publiku, tikai tracina to. Uzskatu, ka tādu raidījumu bez zinātņu doktora grāda kādā no humanitārajām nozarēm cilvēks vispār nevar vadīt. Ir jābūt bišķiņ gudrākam par saviem sarunu biedriem vai vismaz vienā līmenī ar viņiem.
Tāpēc gribēju no jums dzirdēt, kādi jautājumi cilvēkam būtu jāpārzina, lai viņu varētu uzskatīt par inteliģences pārstāvi!
Pirmais un svarīgākais, kas normālā līmenī būtu jāzina, ir Latvijas vēsture – bez tās inteliģents cilvēks vispār nav iedomājams.
Tie ūdeņi ir tumši un dziļi...
Tas nekas. Bet cilvēkam būtu jāzina, kā veidojusies latviešu nācija, kāpēc viņa šodien ir tāda; kādi faktori ietekmēja latviešu domas, centienus un izjūtas; kas radīja kalpa sindromu. Diemžēl cilvēki nezina pat viselementārākās lietas – kad beigusies dzimtbūšana, cik ilgi Latvijā pastāvēja muižas un kalpi, nemaz nerunājot par kaut kādām problēmām. Protams, arī latviešu literatūrā un mūzikā vismaz minimāli būtu jāorientējas. Vēlēties jau varētu daudz ko.
Deils Karnegī uzsvēris, ka cilvēks nav loģiski un saprātīgi domājoša būtne, bet kompleksa parādība, kuras uzvedību un iekšējo pasauli nereti nosaka aizspriedumi, bailes, tieksmes. Vai tam piekrītat?
Esmu par to domājis un piekrītu, ko tur vēl piebilst? Jau tāpēc vien katram cilvēkam vajag kaut kādus ietvarus. Vismaz iedot nacionālās izglītības ietvarus, lai viņš pavisam nevadītos tikai no savām tieksmēm, bailēm un aizspriedumiem.
Vai arī jums piemīt minētās negācijas?
Kam gan tās nepiemīt?! Neesmu izņēmums. Lai kā krustītos un teiktu, ka man nav nekādu aizspriedumu, domāju, es vienkārši lielītos.
No kā gan jūs baidāties?
Nezinu. Saprotiet, katra jauna paaudze nāk ar savu pieeju dzīvei. Ne velti veidojas konflikti paaudžu starpā. Es arī jūtu, ka man ar savu jaunāko paaudzi – dēlu vai meitu – veidojas zināms izpratnes konflikts. Man, piemēram, šķiet, ka nevar dzīvot uz parāda. Nekad neesmu ilgstoši tā dzīvojis, ja esmu bijis kādam parādā, tad tikai īsu brīdi, un tūlīt atdevis, lai būtu miers. Daudz labāk jūtos, ja man kāds ir parādā. Bet jaunajai paaudzei ir cita filozofija – var ņemt kredītus, līzingā mašīnas, dzīvokļus un pēc tam maksāt procentus. Es kaut kā nevaru tam piekrist. Šķiet, visas finanšu problēmas ir no uzpūstās kredītu sistēmas, kas kā apvalks apvij cilvēkus un nostāda psiholoģiski ārkārtīgi nekomfortablā situācijā.
Ainārs Šlesers tagad grib sodīt bankas par bezatbildīgu kredītu izsniegšanu un aizliegt trīs gadus atsavināt mājokļus.
Civiltiesības pazīst tādu jēdzienu kā moratorijs saistību apturēšanai. Vēsturē ir pielietoti moratoriji, bet tādas lietas kā karš jau dabiski aptur visu civilo dzīvi. Katrā ziņā kaut kas ir jādara, lai nepieļautu masveidīgu izlikšanu uz ielas. Un arī bankām šāds solis zināmā mērā ir jākompensē. Galu galā, kaut ko kā vienmēr nāksies norakstīt. Mūsu pārliecīgā aizraušanās ar liberālo ekonomiku acīmredzami ne pie kā laba nav novedusi. Arī pats biju liels liberālās ekonomikas piekritējs, bet dzīvē tomēr ir sarežģītāk un nevar noniecināt valsts regulējošo lomu. Ja cilvēks ir nesaprātīga būtne, kā jūs Karnegī piesaucāt, nevar atļaut viņam vienam pašam savā nodabā darboties tirgus sfērā. Mēs redzam, ka tas neglābjami beidzas ar krīzi. Neglābjami! Paliek vienīgi jautājums par krīžu cikliskumu. Mūs jau sociālismā mācīja par vispārējām kapitālisma krīzēm. Toreiz vēl smējās, ka viss, ko mums stāsta par sociālismu, neatbilst patiesībai, bet par kapitālismu gan viss atbilst īstenībai. Tagad mēs to pieredzam.
Jums ir pamats domāt, ka vēsture atkārtojas, vai varat ilustrēt šādas bailes?
Katra paaudze pieļauj iepriekšējās kļūdas. Dialektika nenotiek taisnvirziena līnijā uz augšu, bet – pa apli. To labi var redzēt modē, piemēram, noskūtas galvas bija aktuālas pagājušā gadsimta 30. un 60. gados, un arī šodien tādas parādās. Tikai tehnoloģijas attīstās taisnvirziena augšupejošā līnijā, bet sabiedrības dzīvē ļoti daudz kas atkārtojas. Mēs izdzīvojam zināmu periodu, bet nekur nav teikts, ka demokrātiju nenomainīs diktatūra, un otrādi. Neesmu tik gudrs, lai pateiktu, pēc kādām likumsakarībām šis mehānisms darbojas, bet esmu cieši pārliecināts, ka dzīvē viss iet uz riņķi. Ja tas tā nebūtu, visa vēsture būtu viens vienīgs teicamnieku maršs un mums visiem vajadzētu dzīvot nezin kādā labklājības iekārtā bez kariem, visi būtu pieklājīgi un apmierināti. Diemžēl tā nav. Arī dialektiskā materiālisma ideja par spirālveida attīstību neatbilst patiesībai. Dzīvē viss atkārtojas. Skatieties: Krievija pārdzīvo īslaicīgu demokrātijas un brīvdomības uzplaukumu un atgriežas pie savas impēriskās būtības. Tā tiecas atjaunot savu varu visās teritorijās, kuras tā uzskata par savām. Arī Latvijā. Mums ar to nerēķināties būtu muļķīgi. Ir adekvāti jāreaģē uz Krievijas izaicinājumiem, stiprinot patriotismu un aizsardzības spējas, bet vispirms skaidri un gaiši pasakot, ka Krievija nebūt nav atteikusies no Latvijas.
Esat daudz runājis par Latviju kā nacionālu valsti – vai redzat latviešus kā nāciju ar pašapziņu, pašizziņu un nākotnes apziņu?
Pagaidām tā visa mums nav, neesam kā nācija vēl izveidojusies. Ja nebūtu 50 okupācijas gadu, latvieši jau būtu kā nācija ar visiem jūsu uzskaitītiem komponentiem. Bet visus, kas bija ar raksturu un kaut ko spēja, režīms nežēlīgi izkāva. Laikā no 1940. līdz 1953. gadam notika totāla latviešu nācijas iztukšošana, inteliģentākie, gudrākie un drosmīgākie tika fiziski iznīcināti vai represēti. Paldies Dievam, mums vēl bija tik daudz spēka, lai otrreiz izcīnītu neatkarību. Bet tautas genofonds ir noplicināts, un viss nācijas veidošanas darbs ir jāsāk no jauna. Nācijai jāapzinās, ko tā vēlas, kurp tā dodas. Eiropas Savienība ir tikai atrašanās kādas lielākas kopienas ietvaros un nevar būt pašmērķis. Mums tā ir izmantojama iespēja attīstīties.
Šogad būs pieci gadi, kopš esam Eiropas Savienībā un izmantojam piedāvātās iespējas...
Šīs krīzes spogulī skatoties, jāsaka – ārprāts! Bet nebija citas alternatīvas, jo pretējā gadījumā mēs neglābjami būtu ierauti Krievijas interešu sfērā, kas nozīmētu galīgu iznīcību. Uz Austrumiem mums ceļa nav. Jāstūrē vien uz Rietumiem un jāmeklē pašiem savs ceļš.
Vai esam tik ļoti atšķirīgi no citām tautām?
Esam atšķirīgi tik, cik Dievs mūs tādus radījis. Ja Dievam latvieši nebūtu vajadzīgi, mūsu nebūtu. Skaidrs, ka esam sliktākā situācijā nekā lietuvieši, jo Lietuva bija karaļvalsts, un to var just kaut vai Viļņas pieminekļos – mums nemaz nav tādu karaļu kā Ģedemins. Diemžēl mūsu pašapziņa ir vājāka nekā igauņiem, nezinu, kāpēc. Bet kaut kā mums sava eksistence ir jāattaisno un jārada pašiem sava mācība par latviešiem. Tajā būtu skaidri un gaiši jādefinē, kā mums jādzīvo un no kā jābaidās. Kamēr tā nebūs, mēs locīsimies līdzi katrai liberālai plūsmai, kāds atkal aizbrauks uz Rietumiem, pāris gadus pamācīsies un borēs mums viltus teorijas.
Varbūt latviešiem ir jāgaida savs mesija vai ģēnijs?
Līderim jābūt. Varbūt mesija ir pārāk skaļi teikts, bet – ja jau tik gudra tauta kā ebreji gaida mesiju, kāpēc mums to negaidīt?! Kas mums traucē līdzās kristietībai izstrādāt savu mācību, kā vienam pret otru izturēties, ka nedrīkst viens otru abižot. Man februārī nāks ārā jauna grāmata, kas arī veltīta latviešu sūtībai un būtībai.
Grāmata Observators par tiesas procesu pret gleznotāju Jurģi Skulmi – kas būs tās stūrakmeņi?
Tur figurēs Valsts drošības komitejas un prokuratūras darbinieki, kuri šo lietu izmeklēja. Esmu ar daudziem ticies un atklāti izrunājies. Starp citu, es pats tajā laikā arī strādāju prokuratūrā, tikai ar civillietām, kas nebija saistītas ar represijām. Principā grāmata parādīs, kāda nodevības sistēma bija radīta, kā latvietis nodeva latvieti. Iekarotāji bija panākuši savu, un cilvēki viens par otru stučīja. Protams, neaicinu ne ar vienu izrēķināties, bet grāmata būs diezgan atklāta, ar īstiem uzvārdiem. Tās moto ir ņemts no Evaņģēlija – pienāks laiks, kad viens otru nodos un nīdīs. Tie ir 70. gadi, kad nodevība bija sasniegusi teju vai dzīves normu un cauraugusi visu sabiedrību. Katrā ziņā ar katru vārdu grāmata ir vērsta pret nodevību. Tas arī ir viens no nācijas uzdevumiem – neatkarīgi no mūsu teritorijā valdošajiem likumiem savējo nedrīkst nodot, tavas nācijas cilvēkam ir jābūt pirmajā vietā.
Nekādas nožēlas vai atvainošanās par nodevību nav bijušas, vai ne?
Pilnīgi piekrītu! Grāmatā ir redzamas aģentu fotogrāfijas ar vārdiem, un man prasa, vai par viņu bērniem es nedomājot. Bet es taisni gribu, lai bērni uzzina, tad viņiem pašiem būs mazākas iespējas būt nodevējiem, nekā dzīvojot nodevēja ēnā. Kaut kad šis Gordija mezgls ir jāpārcērt! Visi jau nebija nodevēji, man pat šķiet, ka lielākā daļa tādi nebija. Bet atklāti apspriest savas vājības varbūt ir viens no nācijas veidošanas ētiskiem principiem. Tādējādi vismaz pareizās vērtības var salikt. Savulaik mani uzaicināja komentēt kādu Čehoslovākijas gadījumu, kur tika aplaupīts universālveikals. Videokameras bija fiksējušas darboņus maskās, kāda māte šajā materiālā atpazina savu dēlu un aizveda viņu uz policiju. Skaidri un gaiši pateicu, ka tā māte ir muļķe, tā nevajadzēja rīkoties – tā ir nodevība! Ģimenei pašai bija jātiek galā. Man tas atgādināja pēckara laikus Latvijā, kad vecākus spieda nodot savus bērnus, brāli – nodot brāli. Tā ir ārkārtīgi skarba realitāte, es zinu šaušalīgus stāstus...
Vai runājāt ar Jurģa Skulmes māsīcu Džemmu Skulmi, viņai šī tēma noteikti ir tāda pasmaga...
Smagi. Mēs atklāti izrunājāmies. Esmu centies līdzsvaroti, bet atklāti parādīt, kā tas toreiz bija. Citādi nav vērts rakstīt. Negrasos nevienu klaji ne apsūdzēt, ne aizstāvēt, jo neviens jau nav ne melns, ne balts.
Studējot jurisprudenci un pētot cilvēka rīcību vēsturē, kāds ir jūsu priekšstats – cilvēka daba ir izzināma vai tomēr paliek noslēpums?
Gribētos atbildēt, ka darīt to varam, tas ir arī vēstures, literatūras un psiholoģijas uzdevums, bet līdz galam mums tas neizdosies nekad. Ar to ir jāsamierinās. Cilvēka rīcības motīvus vienmēr ir interesanti izskaidrot, bet tā ir neizsmeļama lieta.
Vai varat pateikt, kas organizē šodienas sabiedrību Latvijā? Kas to virza?
Katrā ziņā, es jau to nedaru. Domāju, ir zināmas interešu grupas, kas noformējas partijās un stipri haotiski to arī dara. Kādu brīdi biju aktīvs politikas laukā, tagad vairāk nodarbojos ar vēsturi un, spriežot pēc atsauksmēm, tā nav mazāk ietekmīga sfēra. Piemēram, jautājumā par piekto kolonnu vai ebreju kompensācijām es saņēmu tūkstoškārtīgu atbalstu. Nekādu pelēkā kardināla lomu nepildu, esmu nost no politiskas.
Vai tiešām valdošajiem politiskajiem spēkiem nav nekāda plāna?
Kā iekarot varu, ielikt savu cilvēku attiecīgā postenī, kādu norakt – lūk, kādi ir tie plāni. Tuvredzīgi un banāli. Ja kā lielāko partijas panākumu ar smaidu uz lūpām var uzskaitīt Lembergam izvirzīto apsūdzību, tad varat paši spriest, kas tā par partiju. Graša vērtībā! Tamlīdzīgas negācijas ir katrā sabiedrībā, tomēr katram sevi cienošam politiķim būtu jāpazinās savi nacionālie ietvari, tās ir svētas lietas, kas jāievēro. Pagaidām mums tādu nav.
Latvijā uz miljonāriem 90 procentu sabiedrības raugās ar aizdomām. Kāpēc šādas aizdomas – tām it pamats vai tās liecina par tautas skaudīgo raksturu, vai pēcpadomju domāšanas veidu?
Padomju laikā mūs mācīja, ka pirmatnējā uzkrāšanas un mežonīgā kapitālisma fāze ir diezgan nepievilcīga. No turienes arī nāk šīs aizdomas un skaudība. Protams, ka neviens gluži tīrā veidā, nepārkāpjot nevienu likumu, diez vai ir ticis pie turības. Bet skaudība ir kalpu tautas raksturīga pazīme. Mēs drīzāk pieļausim sveštautiešus miljonārus un pakļausimies, nekā atzīsim paši savējos. Diemžēl latvietis labprātāk vergos svešam kungam. No šī kalpu tautas sindroma jātiek vaļā. Ir vajadzīgs tikai laiks, kura mums nav bijis. Tiklīdz latviešu buržuāzija izveidojās, tā 1940. gadā to noslaucīja.
Arī jūs esat miljonāru sarakstā...
Man neviens nekad to nav licis komentēt, un es to nedarīšu.