Likumu būs jāpilda
Jaunais 2010. gads atnesa mums svaigu normatīvo aktu Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums. Tā 6. pants nosaka nepieciešamās un obligātās darbības, kuras jāveic pārvaldniekam ar dzīvojamo māju, kā arī dzīvokļa īpašnieka pienākumu segt visas izmaksas, kas saistītas ar likuma normu izpildi. Pie nepieciešamiem un derīgiem izdevumiem ir pieskaitīti energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi. Tas nozīme, ja dzīvokļu īpašnieku kopsapulce ar 50% «par» un vel vienu balsi pieņems lēmumu renovēt māju, pārējiem dzīvokļu un nedzīvojamo telpu īpašniekiem nāksies pakļauties šim lēmumam un finansiāli piedalīties mājas siltināšanas procesā.
Pirmkārt, energoefektivitāšu pasākumu valsts finansēšanas programma startēja tikai 2009. gadā pavasarī. Valsts piedāvā iespēju atgūt līdz 50 % no renovācijā investētiem līdzekļiem. Sākot ar 2009. gada 15. septembri, redzot sociālās spriedzes lielumu, Ministru kabinets pieņēma lēmumu palielināt finanšu atbalstu līdz 60 % tiem namiem, kur vismaz 10 % dzīvokļu īpašnieku ir piešķirts maznodrošināto personu statuss.
Šo «dāvanu» es uztveru kā zobgalību, jo vēl pirms pusgada tā pati valdība ir pieņēmusi Noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu. Saskaņā ar tiem ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, ja tās ienākumi uz katru ģimenes locekli pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 50 % no attiecīgā gada 1. janvārī spēkā esošās minimālās darba algas valstī un ja tai nav parādsaistību, kā arī tā nav izsniegusi aizdevumus. Tas nozīme, ka visas personas kuram ir kredītsaistības, nevar saņemt trūcīgas personas statusu.
Otrkārt, likums, kas uzliek par pienākumu renovēt dzīvojamo fondu, stājas spēkā tikai 2010. gada 1. janvārī, līdz ar to atlikušos 6 gadus mums ir jānosiltina viss dzīvojamais fonds, kas tika būvēts laikā no 1945 līdz 1993 gadam. Neesmu pārliecināts, ka tik īsā laikā var veikt tādu «lēcienu». Vispirms mums jāpārvar ekonomikas recesiju, jāpārliecina dzīvokļu īpašniekus, ka renovācija ir finansiāli izdevīga ilgtermiņā un jāatrod finansējumu. Esošais finansējums var apmierināt tikai 600 mājas, bet kopumā energoefeketivitāte jāpaaugstina 30 tūkstošos Latvijas namu . Atbalsta programmas darbības laikā renovācijai pieteicās tikai 89 daudzdzīvokļu nami , kas liecina par sabiedrības neizpratni par renovācijas derīgumu, pirmkārt, un neuzticību savai valstij, otrkārt. Valsts finanšu atbalsts nav sevišķi pieprasīts, kas ir likumsakarīgs rezultāts valsts politikai pēdējos 20 gadus.
Latvija globāla enerģētikas mērogā
Visas iniciatīvas, kas ir saistītas ar dzīvojamā fonda energoefektivitātes celšanu, ir ES vienotas enerģētikas un vides politikas sekas. 1995. gadā mūsu valsts ir pievienojusies Kioto protokolam, kas uzliek par pienākumu tā dalībvalstīm katru gadu samazināt oglekļa dioksīda СО2 izmešus atmosfērā. Latvija ir energoresursu importētājs, un importa daļa sasniedz 74% . Mēs paši varam apmierināt savas enerģētikas vajadzības tikai par 36%.
ES enerģētikas vienota politika izstrādāta ar mērķi samazināt savienības dalībnieku atkarību no ārējiem enerģijas piegādātājiem, ka arī vides saglabāšanai un klimata pārmaiņu novēršanai. Tamdēļ milzīgie līdzekļi tiek investēti «zaļajā» enerģijā, tās iegūšanas un ražošanas tehnoloģijas efektivitātes celšanai. Latvijai ir liels potenciāls bioenerģētikā, bet mēs šo potenciālu neizmantojām efektīvi ekonomikas un iedzīvotāju labā. Atgādināšu mūsu politiķiem krievu zinātnieka Mendeļejeva izteikumu: «Dedzināt naftu – tas pats, ka kurināt krāsni ar naudu.»
Savu neapmierinātību par korupcijas līmeni šajā jaunajā uzņēmējdarbības segmentā Latvijā izsaka arī ES uzraugošajās institūcijās. Latvijas politiķi un oligarhi nevar vienoties, cik mums visiem būs jāmaksā par enerģiju, kura tiks iegūta no saules, vēja, atkritumiem, lopu mesliem un kā sadalīt ES piešķirto finansējumu šiem projektiem. Pie esošās politiskās sistēmas un elektorāta vienaldzības mēs vērosim, kā vienas un tas pašas personas pelna uz mūsu rēķina un sadala ES līdzekļus saviem bizness projektiem.
Enerģija, ko patērē ēkas, veido vairāk nekā 40 % no Eiropas valstu primārā enerģijas patēriņa, bet Latvijā — pat 60 %. Lai samazinātu šo patēriņu un veicinātu dzīvojamā fonda ilgtspējīgu attīstību, ES jau ir pieņemti un top vairāki šā sektora energoefektivitātes paaugstināšanas normatīvie akti . Renovācijas procesa mērķis samazināt šo radītāju uz pusi, tādejādi tiks samazināti arī СО2 izmeši atmosfērā, kā rezultātā katlumājas dedzinās mazāk energoresursu.
Kā rīkoties tiem kam nav līdzekļu
22. decembrī es zaudēju tiesvedības procesu Jelgavas tiesā lietā pret SIA Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde. Pilsētas namu pārvalde piedzina parādu no dzīvokļu īpašnieka, kas neatbalstīja mājas kopsapulces lēmumu par mājas renovāciju. Tiesa ignorēja Saeimas Juridiskās komisijas viedokli, kas balstīts uz Civillikuma normām, ka renovāciju nedrīkst uzspiest personām, kuru ienākumi nav samērīgi ar derīgo izdevumu apmēru.
Atbildētājs nopirka dzīvokli ar hipotekāra kredīta palīdzību, kuram atmaksas termiņš iestāsies vel pēc ilga laika, bet īpašniekam vēl jāuzņemas otru renovācijas kredītu uz 15 gadiem, bet mēneša maksājums būtu nedaudz mazāks par hipotēku. Ja tiesa pieņemtu labvēlīgu lēmumu parādniekam, tā būtu radījusi bīstamu juridisku precedentu, kas apdraudētu dzīvojamā fonda valsts renovācijas programmu.
Ņemot vērā nacionālas un ES likumu prasības, acīmredzami, ka mājokļu siltināšanas process ir neizbēgams, savādāk Padomju periodā celtus namus ir jājauc nost, kas nav iespējams.
Dzīvokļu īpašniekiem nav pienākums renovēt visu māju uzreiz un ņemt ilgtermiņa kredītu, ko cenšas panākt energoefektivitātes paaugstināšanas projektu lobētāji. Es iesaku šim jautājumam pieiet apzinīgi un bez steigas. Mājas renovācijas procesu var veikt pa posmiem, un pirmais posms, kas dod 20 % siltumenerģijas ietaupījumu, ir apkures sistēmas modernizācija. Viencauruļu apkures sistēmu jāpārbūvē par divcauruļu, katrā dzīvoklī ir jāierīko siltumenerģijas skaitītāju. Šis renovācijas posms izmaksātu no 300 līdz 500 latus uz vienu dzīvokli.
Savukārt mājas fasādes siltināšana, ko mēģina uzspiest kā neatliekamo operāciju reizēm ir dārgāka un labākā gadījumā dos 15 % siltumenerģijas ekonomiju. Latvijas celtnieki joprojām siltina namus pēc novecojušām tehnoloģijām, kas izraisa pelējumu, nelabvēlīgo mikroklimatu, «aukstuma tiltiņu» veidošanos dzīvokļos.
Apsaimniekotāju vēlme uzspiest fasāžu siltināšanu skaidrojama ar pasūtījuma augsto tāmes summu, kas veido lielu interesi «uzvārīties» uz dzīvokļa īpašnieku rēķina. Tādu gribētāju rinda ir gara, sākot no ierēdņiem, kuri piešķir valsts finansējumu, energoauditoriem, celtniekiem, un, beidzot ar apsaimniekošanas uzņēmumiem, kuri laiž caur sevi visu procesu. Diemžēl mēs dzīvojam vidē, kur katru dienu riskējam būt piekrāpti, un materiāla mērķis ir objektīvi atspoguļot renovācijas procesa būtību.