Kamēr daudzi Latvijas iedzīvotāji dzīvo privātmājās un tā sauktajos jaunajos projektos, tikmēr lielākā daļa mūsu sabiedrības mitinās pirmskara laikā celtās mājās vai padomju daudzdzīvokļu namos. Mājas, kas celtas pirms Otrā pasaules kara, lai arī kļuvušas par Latvijas pilsētvides ainavas raksturīgu iezīmi, tomēr ir drošības un apdzīvojamības ziņā liela, es pat teiktu, samilzusi problēma.
Savukārt 20. gadsimta beigās celtie daudzdzīvokļu nami, kas projektēti tā, lai tajos efektīvi un par pieņemamu cenu varētu izmitināt lielu skaitu cilvēku, ir novecojuši ne vien morāli, bet arī fiziski. Laikam ejot, kļūst arvien skaidrāks, ka šīs ēkas vairs nav piemērotas mūsdienu dzīves standartiem. Līdz ar to nenoliedzami, ka pirmskara ēku un padomju laika daudzdzīvokļu namu atjaunošana mūsu valstī ir neatliekami risināms jautājums.
Viena no aktuālākajām pirmskara ēku problēmām ir mūsdienīgu drošības un energotaupības elementu trūkums. Daudzās no tām joprojām izmanto novecojušas elektroinstalācijas, tajās nav ugunsdrošības signalizācijas un tās ir slikti izolētas. Vēl viena būtiska problēma ir pašu ēku nolietojums - laika gaitā tās ir kļuvušas konstrukciju ziņā nedrošas.
Pirmskara ēkas Latvijā ir arī energo neefektīvas. Pareizas izolācijas trūkums un novecojušas apkures sistēmas patērē daudz vairāk enerģijas, nekā tām nepieciešams. Tas ne tikai nelietderīgi izmanto resursus, bet arī palielina enerģijas izmaksas iedzīvotājiem, kas jau tā šobrīd ir ļoti sāpīgs jautājums, un veicina vides degradāciju. Tomēr, neraugoties uz neatliekamo renovācijas nepieciešamību, daudzas pirmskara ēkas Latvijā joprojām ir graustu līmenī. Tas lielā mērā ir saistīts ar resursu un politiskās gribas trūkumu. Pirmskara ēku vidējais kalpošanas laiks - 100 gadi - jau ir pārsniegts. Tāpēc jo īpaši nozīmīgi ir tās uzturēt labā tehniskā stāvoklī, regulāri veicot nepieciešamos apkopes un atjaunošanas darbus.
Runājot par padomju daudzdzīvokļu mājām, zināms, cik neveikls ir to plānojums ar platības ziņā mazām virtuvēm un pārlieku šaurajām vannas istabām, taču šoreiz ne par šīm dīvainībām stāsts. Šajos namos nebūšanu netrūkst, taču viena no būtiskākajām problēmām ir pienācīgas siltumizolācijas trūkums, līdz ar to iedzīvotājiem mājokļu apsildīšanai ir jātērē vairāk enerģijas. Pareizas ventilācijas trūkums paaugstina mitruma līmeni, tādejādi radot neveselīgu mikroklimatu telpās. Papildus šīm un vēl daudzām citām likstām padomju daudzdzīvokļu mājas ir arī ļoti slikti uzturētas. Gadu gaitā tās ir panīkušas, to sienas ir ieplaisājušas, jumti tek, lifti slikti darbojas, nemaz nerunājot par bēdīgo un visai depresīvo vizuālo kopskatu. Tas ne tikai padara dzīvošanu šajās ēkās neērtu, bet arī apdraud iedzīvotāju veselību un drošību.
Valsts kontrolei, 2017. un 2018. gadā veicot ēku drošuma revīziju un apsekojot ekspluatācijā pieņemtas ēkas, kuras pieder revīzijas apjomā iekļautajām desmit – Alojas, Ērgļu, Gulbenes, Tērvetes, Saldus, Olaines, Ventspils, Limbažu novada, Daugavpils un Valmieras pilsētas pašvaldībām, nācās secināt, ka tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju dzīvo savos vai īrētos dzīvokļos pašvaldību apsaimniekotos daudzdzīvokļu namos, no kuriem daudzi ir veselībai un dzīvībai bīstami.
Valsts kontrole tāpat secinājusi, ka kopš denacionalizācijas efektīva pieeja mājokļu drošībai valstī faktiski neeksistē. Liela daļa Latvijas dzīvojamā fonda degradējas pat līdz grausta stāvoklim. Pēc revīzijas tapa skaidrs, ka kopš denacionalizācijas atbildīgās institūcijas nav sekmējušas dzīvokļu īpašnieku atbildību par savu mājokli un pašu ēku - piemēram, kāpņutelpām, liftiem, jumtiem, balkoniem un citiem elementiem. Lai gan īpašniekiem ir jāuzņemas atbildība par drošības prasībām, viņiem ir arī tiesības lemt par apsaimniekošanas maksu.
Diemžēl šajā situācijā bieži dominē zemās maksātspējas risinājumi. Revīzijā atklājās, ka pat gadījumos, kad apsaimniekošanas maksu apmērs ir atkarīgs no pašvaldībām un namu apsaimniekotājiem, maksas nav noteiktas atbilstoši māju uzturēšanas vajadzībām. Šajā situācijā ēkas turpina degradēties, apdraudot iemītniekus, garāmgājējus un vidi, turklāt remontdarbiem nepieciešamās izmaksas tikai pieaug.
Ko šī revīzija un pēc tās veiktie secinājumi ir risinājuši ēku drošības ziņā? Kas ir uzlabojies šajā jautājumā šo gadu laikā? Diemžēl es teiktu, ka pārmaiņu un uzlabojumu ir stipri vien par maz. Pēc Valsts kontroles atklātajām problēmām saistībā ar dzīvojamām mājām, Ekonomikas ministrija (EM) ierosināja finanšu instrumentu atbalstu mājokļu tehniskā stāvokļa uzlabošanai. Viens no šiem risinājumiem ir ALTUM aizdevuma programma, kas nodrošina līdzekļus daudzdzīvokļu dzīvojamo māju remontiem.
Pēc Valsts kontroles ieteikuma, EM ir izstrādājusi pasākumus, lai novērstu risku, ka dzīvokļu īpašnieki, apsaimniekotāji vai būvvalde nav pietiekami informēti par ēkas tehnisko stāvokli ilgtermiņā. Tagad regulāra tehniskā apsekošana jāveic vismaz reizi desmit gados, un atzinums par drošumu un nepieciešamajiem pasākumiem būs pieejams Būvniecības informācijas sistēmā. Vai ar to pietiek?
Likumdošanas saraksts, kas regulē namu apsaimniekošanu, ir visai garš. Ar to gribu teikt, ka likumdošana ir, bet vai tā strādā, ir jau cits jautājums. Pie šīs tēmas nedaudz vēlāk rakstā vēl atgriezīšos.
Civillikuma 1084. pantā noteikts, ka katram būves īpašniekam ir pienākums uzturēt savu īpašumu tādā stāvoklī, kas nerada nekādu kaitējumu pašam, kaimiņiem, garāmgājējiem vai lietotājiem. Ministru kabineta noteikumi Nr. 907 paredz, ka dzīvojamās mājas pārvaldītājs ir atbildīgs par to, lai reizi gadā tiktu veikta pamatkonstrukciju profilaktiskā apsekošana, kuras laikā tiek novērtētas nesošās sienas, pārsegumi un balkoni. Ja tās vizuālajā pārbaudē tiek konstatēti dzīvojamās mājas vai tajā esošo iekārtu un inženierkomunikāciju bojājumi, pārvaldītājam ir jāpieņem lēmums par ārpuskārtas remontdarbiem vai jāiesniedz priekšlikumi dzīvojamās mājas īpašniekiem par tehniskās apsekošanas un nepieciešamā remonta darba uzdevumu sastādīšanu.
Lielākoties šādi remontdarbi netiek veikti iedzīvotāju balsojuma, kas veikts pārsvarā balstoties uz finansiāliem apsvērumiem, rezultātā. Jāatzīmē arī to, ka balsojuma 50+1 savākšana daudzos gadījumos ir sarežģīta – gadījumos, kad ēkā ir daudz īres dzīvokļi vai īpašnieki ilgstoši atrodas prombūtnē. Pie šādiem apstākļiem bieži vien tiek sagaidīts ēkas vai attiecīgo elementu stāvoklis, kad pārvaldnieks ir tiesīgs veikt ārpuskārtas remontu bez iedzīvotāju balsojuma. Ārpuskārtas remontu veic, ja ir konstatēti dzīvojamās mājas un tajā esošo iekārtu un inženiertīklu bojājumi, kas apdraud ēku konstrukciju noturību, iedzīvotāju vai trešo personu veselību un dzīvību, piemēram, jumta seguma caurtece, fasādes elementu sasaistes zudums ar sienu, inženiertīklu sistēmu bojājumi.
Balstoties uz šo informāciju un savu kā namu apsaimniekošanas uzņēmuma eksperta pieredzi, secinu, ka vislielākā atbildība par ēkas tehnisko uzturēšanu gan juridiski, gan finansiāli gulstas uz visu kopīpašnieku pleciem.
Jā, protams, daudz varam darīt paši – gan iedzīvotāji, gan mēs, apsaimniekotāji. Varam urbties cauri likumiem un vilkt tiem līdzi ar pirkstu, varam organizēt dažādus izglītojošus seminārus gan par likumdošanu, gan ēku uzturēšanu, gan renovācijas iespējām, finanšu piesaisti utt. Taču, ņemot vērā neatliekamās drošības, veselības un vides problēmas, kas saistītas ar pirmskara ēkām un padomju laika daudzdzīvokļu namiem Latvijā, uzskatu, ka valdībai ir ātri un izlēmīgi jārīkojas, lai risinātu šo problēmu. Tas varētu ietvert finansiālu stimulu sniegšanu namīpašniekiem vai pat valsts līdzekļu izmantošanu atjaunošanas darbu veikšanai. Ieteiktu arī kā obligātu noteikt uzkrājumu fonda izveidi, lai nepieciešamības gadījumā remontus varētu veikt operatīvi un raiti.
Pateicoties šādam uzkrājumu fondam, mums, „Civinity” izdevās efektīvi veikt remontdarbus Rīgā, Daugavpils ielā 49, kur tika veikta pagraba pārseguma pastiprināšana pirmskara ēkā. Pagraba pārseguma nestspējas zudums ir ļoti izplatīta problēma šajās ēkās, atjaunošanas darbi ir apjomīgi gan veicamo darbu ziņā gan finansiālā. Manuprāt, jāvienkāršo atjaunošanas līdzfinansējuma piesaistes process, jārod veids milzu birokrātijas mazināšanai un likumdošanas sapratnes un ievērošanas veicināšanai. Pirmskara ēku un daudzdzīvokļu māju renovācijas nepieciešamība Latvijā ir valstiski svarīgs jautājums. Šīs būves ir mūsu pilsētvides ainavas raksturīga iezīme, taču tās rada arī lielas bažas drošības, apdzīvojamības un vides ilgtspējas ziņā. Ir jārīkojas jau tagad!
