Eiropas lielajai atkarībai no Krievijas gāzes ir arī pretējs efekts – šā resursa piegādātājs ir atkarīgs no sava svarīgākā tirgus, trešdien raksta laikraksts Dienas Bizness.
Eiropas Savienību (ES) negaida auksta ziema, jo «nav ne mazākās iespējas, ka Krievija varētu Eiropai nogriezt gāzi. Cik vien tālu mēs spējam ieskatīties nākotnē, Gazprom ir ieslēgts Eiropas tirgū,» ar Briseles starpniecību notiekošo Krievijas un Ukrainas gāzes piegāžu sarunu kārtējā raunda priekšvakarā DB komentē Tallinas Starptautiskā Aizsardzības studiju centra direktors Metjū Braiza. ASV diplomāts un bijušais vēstnieks Azerbaidžānā ir eksperts enerģētikas, sevišķi t.s. Dienvidu koridora, jautājumos. Dienvidkaukāzs un Turcija, kur Dienvidu koridora ietvaros tiek attīstīts Transanatolijas gāzes vads (TANAP), kas tālāk caur Grieķiju un Albāniju jau kā Transadrijas gāzes vads piegādās Azerbaidžānas Šah Denīzes gāzes lauku resursus Itālijai un, iespējams, caur Bulgārijas savienojumu arī Austrijai un Vācijai, pēc DB datiem, ir ar enerģētiku saistītās ES ārpolitikas intereses fokusā, lai nodrošinātu piegāžu dažādību pamatīgās atkarības no Gazprom apstākļos.
Vladimira Putina šovasar parakstītais līgums ar Ķīnu par gāzes piegādēm ir politiski motivēts, saka M. Braiza, jo Maskava ir piekritusi gāzes cenai, ko iepriekš ir «noraidījusi desmit gadus». Līguma ar ķīniešiem iemesls ir «biedēt Eiropu, ka Krievija gāzes eksportā var novērsties arī uz Āzijas pusi». M. Braizas vērtējumā tā gan ir neveiksmīga šantāža, jo Ķīnai plānotā gāze no valsts austrumiem jebkurā gadījumā nekad nenonāktu Eiropā un arī paredzamie gāzes eksporta apjomi būs salīdzinoši mazi.
Plānotā 38 miljardu kubikmetru gadā jauda ir mazāka, kā no Gazprom ņem viena pati Vācija. M. Braiza saka, ka paša Gazprom plānos turklāt ir Eiropas daļu savā portfelī celt par 50%, tāpēc līgums ar China National Petroleum Corp. ir izteikti retorisks žests, turklāt visai neveiksmīgs.
Trešdien Briselē atsākas sarunas starp Gazprom Ukrainā par dabasgāzes piegādēm, sevišķi karadarbības dēļ mocītajai tautsaimniecībai. Krievijas nosacījums ir ne vien salīdzinoši augsta resursa cena, bet arī priekšapmaksa no Kijevas, neuzņemoties piegāžu obligātumu. M. Braiza komentē, ka no ES puses nebūtu prātīgi spiest Ukrainai parakstīt līgumu ar tādiem noteikumiem, jo šāds līgums ir politisks ierocis, ar kuru Krievija norāda, ka neuzskata Ukrainu par «īstu valsti».
Jautāts par t.s. Dienvidu koridora stratēģisko nozīmi Eiropai un vai tas nenozīmēs «Putinu dažādot ar Alijevu», M. Braiza tam piekrīt, tomēr norāda uz būtisku atšķirību starp Baku un Maskavas režīmu. «Ir daudz labāk saņemt gāzi no Alijeva Azerbaidžānas, jo viņi ir nolēmuši, ka gāzes eksports būs viņu kroņa briljants, proti, tas notiks pilnīgā saskaņā ar starptautiskajiem labas pārvaldības, caurskatāmības un investīciju drošības standartiem, un tas ir radikāli atšķirīgi no Krievijas.»
Visu rakstu Atkarīgs arī Gazprom lasiet trešdienas, 29. oktobra, laikrakstā Dienas Bizness (5. lpp.)!
