Polija ir vienīgā valsts Eiropā, kas ir noslēgusi 2009.gadu, neieslīgstot recesijā. Vēl jo vairāk - tā uzrādīja pat pieaugumu par 1.5%. Polijas finanšu ministrs Jaceks Rostovskis The Wall Street Journal skaidro, kas ir Polijas veiksmes pamatā un kādas mācības no tās pieredzes varētu gūt.
Valsts panākumu pamatā ir vairāki faktori: stipras iestādes, elastīga ekonomikas struktūra, kā arī pareizi veidota ekonomikas politika krīzes laikā. Augsts uzticības līmenis valdībai nodrošināja, ka politiķu izteikumi par ekonomikas pamatprincipu spēku un finanšu sistēmu tika uzklausīti. Šī uzticība daļēji bija balstīta uz Polijas iestāžu un ekonomikas panākumiem pēdējo 20 gadu laikā.
Tāpat kā citām jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, Polijai izdevās izvairīties no nozīmīgu finanšu institūciju bankrotiem (atšķirībā no dažām vecajām dalībvalstīm Rietumeiropā). Tāpat kā daudzas no kaimiņvalstīm, arī Polija guva labumu no būtiskas zlota vērtības samazināšanās krīzes laikā. Taču tas nav galvenais tās panākumu faktors, salīdzinājumā ar Zviedriju vai Čehiju, kas pieredzēja līdzīgu vērtības kritumu.
Tāpat Polijas panākumi nevar tikt saistīti ar veco automašīnu nomaiņas programmu, kāda tika īstenota, piemēram, Vācijā, jo auto nozare Polijas ekonomikā veido mazāku daļu nekā tas ir Čehijā, Zviedrijā, Slovākijā un Vācijā.
Lielāka maza un vidēja lieluma uzņēmumu daļa Polijas ekonomikā noteikti spēlēja būtisku lomu, nodrošinot valsts panākumus. Veiksmīgi apgūstot ES fondus, Polijas valdība palīdzēja saglabāt pieprasījumu un atbalstīt investīcijas. Vienlaikus jāpiebilst, ka visas jaunās dalībvalstis ir saņēmušas ES līdzekļus līdzīgās proporcijās.
Taču Poliju starp citām valstīm izceļ tās ekonomiskā politika. Šī politika bija balstīta uz dziļu pārliecību par brīvā tirgus ekonomiku. Fiskālā politika ir labs šīs pieejas piemērs. Lielākā daļa valstu krīzes sākumā ieviesa ekonomikas stimulēšanas programmas. Tās, kuras to neizdarīja, kopumā bija tās, kurām trūka finansējuma, piemēram, Ungārija un Baltijas valstis. Polija, iespējams, bija vienīgā valsts Eiropā, kas varēja atļauties finansēt stimulēšanas programmu, bet nolēma to nedarīt. Tā darīja tieši pretējo - samazināja izdevumus krīzes degpunktā (2008.gada decembrī un 2009.gada janvārī). Tā arī 2009.gada jūlijā īstenoja papildu ieņēmumu pasākumus.
Šo netipisko pasākumu mērķis bija atjaunot investoru uzticību valstij laikā, kad Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis tika uzskatītas par riskantām. Šis uzticības trūkums noveda pie nekontrolētas reģiona valūtu vērtības samazināšanās, kas bija vienīgais nopietnais drauds banku sistēmas stabilitātei.
Krīzes laikā Polijā tika privatizēti atlikušie valstij piederošie uzņēmumi, vienkāršoti nodokļu likumi, samazinātas nodokļu likmes, kā arī samazināti birokrātiskie sķēršļi uzņēmējdarbībai. Turklāt tika samazināts arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Pēc sešu gadu pārtraukuma 2009.gadā Polijā tika privatizēti valsts aktīvi 0.6% vērtībā no IKP. 2010.gadā privatizēt plānots četras reizes vairāk. Galvenais mērķis ir atgriezt kompānijas privātajam sektoram, lai depolitizētu to vadību un palielinātu efektivitāti.
2008.gada decembrī - pašā krīzes karstumā - Polija pabeidza savu pensiju reformu, kas nodrošināja, ka vidējais faktiskais pensionēšanās vecums pieaugs par pieciem gadiem līdz 63.
Tajā pašā laikā Polijas valdība saprata, ka tikai brīvā tirdzniecība ļaus Polijai pārdzīvot krīzi veiksmīgi un ļaus Eiropai novērst pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu ekonomisko šausmu atkārtošanos. Tādēļ ES samitā pagājušā gada martā Čehijas un Polijas premjeri atbalstīja Žozē Manuela Barrozu pieaugošās bažas par protekcionismu, ko īsteno dažas no vecajām ES dalībvalstīm. Polija tic, ka starptautiskā solidaritāte ir galvenais aspekts krīzes pārvarēšanā, ieskaitot finansiālo atbalstu Īslandei, Latvijai un Moldovai.
Polija ir turējusies pie savas ticības brīvā tirgus principiem arī krīzes laikā. Stimulēšanas vietā tā ieviesa efektīvu taupības programmu, kā arī īstenoja vairākas nozīmīgas strukturālās reformas. Tas ir Polijas panākumu noslēpums, skaidro Polijas finanšu ministrs.