Tiesu prakses apkopojumā apskatītas galvenās preču zīmju tiesību normu piemērošanas problēmas Latvijas tiesās, Db.lv informē Augstākās tiesas (AT) Komunikācijas nodaļas vadītāja Rasma Zvejniece.
Analizēti ap 200 tiesu nolēmumi, kas pieņemti posmā no 2003. – 2006. gadam trīs tiesu instancēs: Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijā, kura saskaņā ar piekritības noteikumiem izskata preču zīmju strīdus pirmajā instancē, AT Civillietu tiesu palātā, kura ir apelācijas instance, un Senāta Civillietu departamentā kā kasācijas instancē. Ņemts vērā, ka Rīgas apgabaltiesai un Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātai ir uzdotas Kopienas preču zīmju funkcijas, līdz ar to šī prakse ir samērojama ar citu ES dalībvalstu tiesu un Eiropas Kopienu tiesas praksi.
Pētījumā konstatētas vairākas problēmas, kuru risināšanā 2003.–2006. gadā tiesu prakse bijusi svārstīga vai nepārliecinoša. Grūtības galvenokārt izpaužas attiecīgo tiesību institūtu un normu izpratnē un precīzā piemērošanā atbilstoši mūsdienu prasībām, ievērojot arī Eiropas Kopienu tiesas sniegto preču zīmju materiālo tiesību normu interpretāciju.
Tiesu praksi preču zīmju lietās objektīvi vērtēt traucēja šādu lietu precīzas uzskaites un statistikas trūkums. Latvijā statistikas pārskatos par civillietām rūpnieciskā īpašuma lietas netiek izdalītas kā patstāvīga joma. Tādējādi šobrīd var vienīgi aptuveni pieņemt, ka preču zīmju strīdi sastāda pāris desmitus vai vairāk jaunu civilprasību ik gadus.
Kā būtisku aktualitāti autori uzsvēruši tiesnešu kompetences paaugstināšanu preču zīmju strīdu izskatīšanā. Šobrīd pirmajā instancē šīs lietas izskata daži, turklāt lielāko daļu lietu – viens konkrēts Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnesis. Līdz ar to pārējiem šīs tiesas tiesnešiem ir maz pieredzes šādu strīdu izskatīšanā. AT Civillietu tiesu palātā lietas otrajā instancē izskata triju tiesnešu sastāvā, tiesnešu specializācija nepastāv un tiesnešu sastāvs mainās. Taču, ņemot vērā, ka rūpnieciskā īpašuma, tostarp preču zīmju strīdi ir sarežģīti un specifiski, kā arī to, ka šīs tiesas izpilda Kopienas preču zīmju pirmās un otrās instances tiesu uzdevumus, ļoti būtiskas ir tiesnešu speciālās zināšanas un pieredze šajos jautājumos.
Nav iespējams nodrošināt daudzu tiesnešu papildu izglītošanu rūpnieciskā īpašuma jautājumos, jo tikai daži tiesneši var piedalīties attiecīgās starptautiskās sanāksmēs, semināros un konferencēs. Pētījuma autori iesaka apsvērt iespēju specializētu tiesnešu sastāvu veidošanai šajās tiesās rūpnieciskā īpašuma strīdu izskatīšanai. Šāda specializācijai nav jābūt pretrunā ar lietu nejaušas sadales pamatprincipu, tās mērķis ir vienīgi attiecīgo strīdu izskatīšanas kvalitātes celšana. Tā kā rūpnieciskā īpašuma strīdu kopskaits gadā var nedot pilnu noslodzi, autori iesaka, ka attiecīgie tiesneši vienlaikus ar rūpniecisko īpašumu specializētos vēl kādā radniecīgā nozarē, piemēram, komerctiesībās.
Kopš 2004. gada 1. maija Latvijā un attiecībā uz Latviju darbojas pavisam trīs preču zīmju reģistrācijas sistēmas – nacionālā, starptautiskās reģistrācijas, kā arī Kopienas preču zīmju sistēma – ar principā vienādu preču zīmes tiesisko spēku, bet atšķirīgu darbības teritoriju un specifiskām savstarpējām sakarībām. AT veiktais pētījums par tiesu praksi rūpnieciskā īpašuma jomā ir vērtīgs palīglīdzeklis tiesnešiem, jo īpaši Rīgas apgabaltiesas un Civillietu tiesu palātas tiesnešiem, kuri skata šīs kategorijas lietas.