2008. gada septembrī Latviju pāršalca ziņa, ka netālu no Kenijas ostas Mombasas Somālijas pirāti nolaupījuši no Odesas izbraukušo kuģi Faina. Lai arī lielākā mediju uzmanība tika ķīlnieku atbrīvošanai un viens no apkalpes locekļiem bija Latvijas iedzīvotājs, starptautisko sabiedrību vairāk ieinteresēja prāvā munīcijas krava, kas atradās uz kuģa, atgādina laikraksts Diena.
Uz klāja stāvēja 33 T-72 tanki un granātmetēji.
Laikraksts norāda - vēlāk noskaidrojās, ka ieroči bija ceļā nevis uz Keniju, kā norādīts dokumentos, bet gan uz Sudānu, kurai bruņojuma piegāde ir aizliegta.
Starptautisko iestāžu izmeklētāju uzmanības centrā bija firma, kurai piederēja Faina. Oficiāli kuģis piederēja Panamā reģistrētai ofšoru firmai Waterlux AG. Šī firma savukārt piederēja vēl divām citām - Systemo AG un Cascado AG, kuru amatpersonas izrādījās Latvijas iedzīvotāji, plašākai sabiedrībai nezināmi vīrieši Staņislavs Gorins un Ēriks Vanagelis.
Rokoties dziļāk, atklājās, ka šis nav vienīgais gadījums, kad Latvijas iedzīvotāju «vadītas» ofšoru kompānijas no Ukrainas eksportē ieročus uz Āfrikas valstīm. Starptautiska Ženēvas institūta pētījums rāda: kopš 2007. gada no Ukrainas nosūtītas vēl vismaz trīs kravas ar bruņojumu. Kompānija, kas nofraktēja pirmo sūtījumu, bija Anglijā reģistrēta Marine Energy Trading Company Ltd. Arī šīs kompānijas amatpersonas, slēpjoties aiz vairāku uzņēmumu ķēdes, bija jau minētie Latvijas iedzīvotāji Ē. Vanagelis, S. Gorins un vēl kāds Voldemārs Spats.
Tālāk atklājies, ka latvieši savu roku pielikuši arī pie naftas urbšanas ierīču iegādes Ukrainā. Šā gada pavasarī Ukrainas valstij piederošs naftas ieguves uzņēmums rīkoja dārgu naftas urbšanas ierīču iegādi. 400 miljonus ASV dolāru vērto pasūtījumu ieguva Anglijā reģistrēta kompānija, aiz kuras parādās S. Gorins. Vēlāk žurnālisti noskaidrojuši, ka ražotāja cena šādai naftas urbšanas ierīcei ir 248,5 miljoni, un tas nozīmē, ka ofšora patiesie īpašnieki, kas slēpās aiz S. Gorina vārda, nopelnīja ap 150 miljoniem. Līdzīgs stāsts esot arī ar Ukrainas valsts vakcīnu iepirkumiem, kur kāda amerikāņu kompānija ar ārzonu īpašniekiem pamanījās tās pārdot uz pusi dārgāk.
Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, jo Latvijas iedzīvotāji kā nominālie direktori un sekretāri parādās simtiem reģistrētās kompānijās. Dzīvē ar uzņēmumu rīkojas to patiesie īpašnieki, kas ofšoru firmu jau «nopērk komplektā» ar direktoru, vēsta laikraksts.
Par Ē. Vanageli starptautiskajā presē varot atrast atsauces, kur viņš nodēvēts par «labi pazīstamu krievu baņķieri». Anglijas uzņēmumu reģistra dokumentos parādās divi Ēriki Vanageļi ar atšķirīgiem dzimšanas datumiem. Jaunākais no viņiem ir 44 gadus vecs un nav atrodams. Visticamāk, šāda persona nemaz neeksistē. Otrs Ēriks Vanagelis ar tādu pašu adresi kā jaunākajam ir 71 gadu vecs un, kā norādīts Anglijas reģistros, izrādās deklarēts Rīgā, Matīsa ielā.
Ē. Vanageļa ilggadēja draudzene Elvīra, kas dzīvo tīrā, bet noplukušā daudzdzīvokļu mājā Vecmīlgrāvī, emocionāli un brīžiem pat ar asarām acīs stāstījusi, ka viņš jau ilgstoši ir bez darba. Ē. Vanagelis padomju gados bijis augstas klases virpotājs, bet šobrīd pensionāra iemīļotākā nodarbe esot alkohola lietošana. Runājot par «baņķiera» Vanageļa iespējamajiem miljoniem, Elvīrai sākušies teju histēriski smiekli.
«Direktors bomzis» ir postpadomju laiku klasika, akcentē laikraksts. Tā ir plaši izplatīta shēma arī Latvijā, kurā bezpajumtnieks par nelielu samaksu ļauj izmantot savu pasi un vārdu, lai reģistrētu firmu.