Mājas vīnu darītava Dzidris attīstās soli pa solim un gaida tūrisma sezonu.
Z/s Ozoliņi mājas vīna darītava Dzidris Aiviekstes novadā var lepoties ar celmlauža godu šajā nozarē. Nākamgad brūzis, ko lielākoties iecienījuši ekskursanti no Latvijas, atzīmēs 10 gadu pastāvēšanu.
Saimniecības ražotne bija pirmā, kas 2005. gadā saņēma atbilstošo Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) sertifikātu un licenci no Valsts ieņēmumu dienesta Akcizēto preču pārvaldes, kas ļauj nodarboties ar vīna darīšanu. Viegli neesot gājis, divi gadi pagājuši, kamēr visi papīri nokārtoti, atceras brūža saimnieks Viktors Abramenko. Turklāt prasības šādai nelielai ražotnei esot tādas pašas kā lielajiem alkoholisko dzērienu ražotājiem, kuru apgrozījums mērāms desmitos miljonos eiro.
Sāk ar mazumiņu
«Sākām ar mazumiņu un soli pa solim attīstījāmies, kredītus centāmies neņemt,» stāsta saimnieks. Savulaik konkurentu vēl nebija un Dzidris izvērsa savu darbību gan izstādēs, gan tirdziņos un dažādos svētkos.
Kā radās nosaukums? Pirmais ābolu vīns esot labi norūdzis un labi nodzidrinājies. «Oi, kur dzidrs! Tad Dzidris arī būs!» atceras saimnieks.
Pati ražotne atrodas 1910. gadā celtā ēkā, ko būvējis abu brāļu vecvectēvs Jānis Ozols-Ozoliņš. Sākotnēji vīns raudzēts 25 l, 30 l, 50 l apjomā, bet tagad sezonas laikā Dzidris var saražot 12 tūkstošus litru ābolu vīna, vēl jāpieskaita rabarberu un citi vīni. Ābolu, rabarberu, upeņu vīnu Dzidris ražo no pašu saimniecībā un tuvāko kaimiņu saimniecībās audzētiem augļiem, dārzeņiem un ogām. Sulu pārstrādes laikā tiek aicināti talkā sezonas strādnieki, bet ikdienā saimniecībā strādā Viktors kopā ar brāli Oskaru Abramenko. Ražošanai ir nepieciešamas ap 20 tonnas ābolu. Galvenokārt ražotnē tiek raudzēts ābolu vīns, izmantojot ābolu šķirnes ‘Antonovka’, ‘Sīpoliņi’, ‘Rudens svītrainais’. Ražotnes saimnieki nebaidās eksperimentēt, piemēram, upeņu – ābolu vīns būs gatavs tikai šogad, tapšanas procesā ir arī ērkšķogu vīns. Tūristiem salīdzināšanai un dažādībai z/s Ozoliņi saimnieki sākuši piedāvāt arī Ungārijā ražotu vīnu.
V. Abramenko atklāj, ka vīna ražošanas cikls ilgst aptuveni divus gadus. Tā kā tiek darīti dažādi vīni, arī temperatūra, kādā tiek raudzēti vīni, atšķiras. Vīns ir dzīvs un tam netiek pievienoti sulfīti, kā to darot lielražotāji. Izrādot brūzi, saimnieks pievērš uzmanību rabarberu vīnam, kam jau vajadzēja būt gatavam, bet kurš joprojām turpina nogatavoties. Vīna gatavošana esot samērā kaprīza lieta, jo «ar vīnu nekad neko nevar zināt – tāpat kā ar bitēm», cits rabarberu vīns toveros pēc diviem gadiem ir gatavs, bet šie divi bunduļi visu laiku «strādā», laikam būšot sausais vīns, skaidro saimnieks. To, vai galarezultātā top sauss vai salds vīns, var atklāt Latsert ekspertīze, kurā nosaka grādus, cukura atlikumu. Pudelēs vīnu var pildīt tikai pēc tam, kad noteikts spirta daudzums. Kad vīns gatavs lietošanai, to pilda pudelēs un pārdod Ziemassvētku tirdziņā Doma laukumā un citviet. Ziemassvētku tirdziņš esot laba iespēja nopelnīt pusotra mēneša garumā – laikā, kad aktīvā tūrisma sezona nav sākusies. Ražotne Dzidris iekļauta tūrisma maršrutos un to apmeklē galvenokārt vietējie ceļotāji, kas labprāt iepazīst gan ražotni, gan piedalās degustācijās. «Cēsis, Jelgava, Valmiera, Sabile, Rēzekne, Daugavpils – no kurienes tik nebrauc! Tad ir četrdesmit, pat piecdesmit cilvēku un visi ir apmierināti, pēc degustācijas pat klavieres sāk spēlēt,» smejas saimnieks.
Kā karalīši
Konkurence mājas vīnu ražošanā ir pieaugusi būtiski, īpaši jau pēdējos gados, kad attīstījušies mājražotāji. Viktors Abramenko zina vismaz piecas nelielas vīna ražotnes, kas izvērsušas līdzīgu rūpalu. Viņš uzskata, ka tas ir labi, jo valda brīvā konkurence un pircējiem pieejama lielāka dažādība, izvēloties preci.
«Sākumā bijām kā nelieli karalīši, toreiz tas bija jaunums Latvijā. Noiets arī tad bija lielāks, bet tagad situācija ir stabilizējusies – ir pastāvīgie klienti, kam garšo mūsu vīns, bet ir arī tādi, kas pamēģina ko citu,» tā vīndaris. Dzidris piegādā savu produkciju arī dažiem krogiem, kas iepērk gan vīnu, gan ābolu spirtu. Agrāk bieži vien iznācis piedalīties izstādēs, bet tagad saimnieki metuši tam mieru, jo «par trim četrām dienām ir jāmaksā milzīgas summas, bet galarezultātā ir mīnusi.» Arī uz mazajiem tirdziņiem vairs nebraucot, jo ļoti stipri jūtams, ka cilvēkiem Latvijā ir maz naudas, bet pirktspēja nepieaug. Nerunājot par reģionu pilsētām, saimnieks novērojis, ka arī Rīgā Ziemassvētku laikā vietējie iedzīvotāji ļoti skaita naudu, ko nevarot teikt par ārvalstu tūristiem no Skandināvijas valstīm, Krievijas. Kā mazais uzņēmējs V. Abramenko nesūrojas par lieliem nodokļiem, sakot, ka citās valstīs tie ir vēl lielāki un galu galā – «valstij arī tak jādzīvo».
Tā kā ražošanas telpas ir mazas, palielināt apjomus saimnieki neplāno. Kāda būs nākotne, vēl esot grūti teikt, jo būtu nepieciešama jaunas paaudzes ienākšana šajā biznesā. Šobrīd vīna ražošanu jau gandrīz varot uzskatīt par hobiju, jo ienākumi gandrīz vai nesedz izdevumus, turklāt lielajos pasākumos dominē lielie rūpnieciskie ražotāji ar savu produkciju, kas jūtami ietekmē tieši mazos nišas ražotājus.