Latvijā aizsāktā atkritumu saimniecības reforma, lai sasniegtu izvirzītos Eiropas Savienības mērķus, prasa samazināt poligonos apglabāto atkritumu apmērus. Viena no iespējām ir daļu no tiem izmantot kā kurināmo siltuma un elektroenerģijas ražošanai, tādējādi samazinot energoresursu importu.
Par to tiks diskutēts 27.aprīlī Dienas Biznesa sadarbībā ar SIA Clean R, AS Eco Baltia un SIA ZAAO rīkotajā konferencē Vairāk sašķirotu atkritumu – mazāk apglabātu resursu.
Transformācijas jautājumi
“Transformācija no līdzšinējiem 11 atkritumu apglabāšanas poligoniem uz pieciem līdz septiņiem reģionālajiem atkritumu apsaimniekošanas centriem, ko paredz akceptētais Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2021.–2028. gadam,” uz jautājumu par būtiskāko nozarē atbild SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis. Viņš norāda, ka reģionālie atkritumu apsaimniekošanas centri ne tikai pieņem atkritumus apglabāšanai, bet arī veic to šķirošanu un domā par aprites ekonomikas iedzīvināšanas iespējām arvien lielākai atkritumu daļai.
Jāatgādina, ka šis plāns tapis kā sava veida ceļa karte Eiropas Savienības nosprausto mērķu sasniegšanai atkritumu segmentā. Viens no visbūtiskākajiem mērķiem, kas būtu jāsasniedz, – 2035. gadā atkritumu poligonos noglabāt ne vairāk kā 10% no radītajiem sadzīves atkritumiem, kā arī vismaz 65% no savāktajiem sadzīves atkritumiem nodot pārstrādei. “Būtībā tie ir lieli, jauni izaicinājumi,” tā G. Kukainis.
Viņš norāda, ka ir būtisks jautājums, ko darīt ar pašlaik nepārstrādājamās plastmasas (kas ik gadu turpina pieaugt) daļu. “Varam mācīt sabiedrību arvien vairāk šķirot atkritumus, izveidot attiecīgu infrastruktūru, bet jautājums – ko ilgtermiņā darīt ar plastmasu, kuru nav iespējams atbilstoši pārstrādāt? Vai to turpināt apglabāt poligonos un maksāt par katru apglabāto tonnu arvien vairāk? Bet tad attālināmies no ES uzstādītā mērķa par atkritumu apglabāšanas samazināšanu. Laiks meklēt šīs atkritumu daļas pārstrādes vai citas izmantošanas iespējas, piemēram, to izmantot enerģijas iegūšanai,” skaidro G. Kukainis.
Viņaprāt, tas ir jautājums valstij, it īpaši, ja runājam par energodrošību un energoneatkarības paaugstināšanu esošajā situācijā, kad aktuālas ir siltumapgādē izmantojamās kurināmās dabasgāzes un dedzināmās koksnes cenas un pieejamība. “Situācijā, kad nepārstrādājamās plastmasas iepakojums būtiski pieaug un to nav kur likt, to var sagatavot kā RDF (izmantošanai katlumājās kā kurināmo) un iegūt enerģiju, jo pretējā gadījumā to noglabā atkritumu poligonā un vēl samaksā attiecīgu dabas resursu nodokli, kas nav uzskatāma par saimniecisku rīcību,” tā G. Kukainis.
Atkritumi= energoresurss
“Straujais energoresursu cenu kāpums būtībā Latvijai liek pateikt, ka atkritumi ir arī energoresurss, ko pašlaik vienkārši brutāli norokam atkritumu poligonos, jo īpaši, ja Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.–2028. gadam šādas stacijas, kuras atkritumus izmanto kā kurināmo, ir paredzētas,” uzsver AS Eco Baltia valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs.
Viņaprāt, tas ir tikai laika jautājums, kad arī Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, atkritumus izmantos kā kurināmo. “Pašlaik dalīti savākto atkritumu pāršķirošanas rezultātā no pārstrādei nederīgajiem materiāliem tiek iegūts kurināmais jeb RDF, kura daļu sadedzina Schwenk Brocēnu cementa rūpnīcā, taču jāsaprot, ka viņiem izdevīgāk ir šo materiālu importēt no ārzemēm, kuras par to piemaksā. Tādējādi nesadedzinātais RDF tiek uzkrāts vai tiek eksportēts uz citām valstīm, kuru enerģijas ražotāji ir gatavi to izmantot kā kurināmo,” stāsta M. Simanovičs.
Viņš norāda, ka tehnoloģijas, kuras ļauj atkritumus izmantot kā kurināmo siltuma un elektroenerģijas ražošanai, nav nekas jauns, jo tās visas ir sen zināmas. “Jāmaina ir cilvēku domāšana un attieksme pret atkritumu izmantošanu kā kurināmo, jo daudzi joprojām uzskata to par kaut ko sliktu un nepieņemamu, kaut arī attiecīgās tehnoloģijas ir sevi pierādījušas visā Eiropā,” tā M. Simanovičs. Viņaprāt, ir daudz lietderīgāk nevis piegružot Latvijas dabu, atkritumus noglabājot poligonā, bet gan no tiem iegūt siltumu un elektrību, īpaši, ja šo poligonu ietilpība nav bezgalīga.
“Agrāk vai vēlāk poligoni piepildīsies un būs jāpieņem kardināli lēmumi – būvēt jaunus atkritumu poligonus, pret kuriem kategoriski iestājas daļa iedzīvotāju, vai atkritumus eksportēt uz ārzemēm, kas šo jomu būtiski sadārdzina un juridiski praktiski nav iespējams, vai arī atkritumi tomēr ir lieliska iespēja iegūt enerģiju,” uz vairākām izvēles iespējām norāda M. Simanovičs. Viņaprāt, šobrīd ir lieliska iespēja paaugstināt Latvijas energoneatkarību, izmantojot pašu radītos atkritumus. “Neko nevēloties savā zemē, bieži vien panākam efektu, ka kaut kādās sfērās esam pilnībā atkarīgi no kaimiņiem,” tā M. Simanovičs. Viņaprāt, vēl viens svarīgs jautājums būtu attīstīt polimēru pārstrādi Latvijā, kam nepieciešamas modernas šķirošanas jaudas.
Arī SIA Clean R valdes loceklis Guntars Levics uzskata, ka Latvijas enerģētisko neatkarību var stiprināt ar atkritumiem, jo pašlaik vismaz 25% nav pārstrādājami, jo trūkst atbilstošas tehnoloģijas, un tāpēc tie lielākoties nonāk atkritumu noglabāšanas poligonā, kaut arī tos var izmantot kā kurināmo un reģenerējot iegūt siltumu un elektroenerģiju. Viņš vērš uzmanību, ka šis resurss nebeigsies un tas nav jāimportē.
“Protams, noglabājot poligonos, no tā var iegūt biogāzi, taču daudz vairāk enerģijas varētu iegūt, to izmantojot kā kurināmo,” tā G. Levics. Viņš norāda, ka, neskatoties uz augsto nodokli atkritumu apglabāšanai, pašlaik lētāk ir šos atkritumus noglabāt poligonā, nekā eksportēt reģenerācijai uz ārzemēm. “Un, pat ja atkritumi varētu dot 4–5% enerģijas no Latvijas kopējā patēriņa, tas pašreizējos apstākļos jau būtu daudz, vēl jo vairāk, ja attiecīgās tehnoloģijas sen jau ar savu darbību ir pierādījušas savu lietderību,” tā G. Levics.
Nodoklis par nepārstrādāto plastmasu
“Latvijā ir virkne lielo jautājumu attiecībā uz plastmasas pārstrādi. Proti, Eiropas Savienība vēlas, lai maksimāli daudz atkritumu tiktu pārstrādāti, tāpēc, ja, piemēram, plastmasa netiek pārstrādāta, tad būtu jāievieš paredzētais 0,8 eiro/kg nodoklis,” stāsta M. Simanovičs. Viņš šāda nodokļa noteikšanu Eiropā uzskata par sava veida pagrieziena punktu, jo par nepārstrādāto daļu jāmaksā nodoklis. “Tas skar arī Latviju, un, lai arī vietējie uzņēmēji ir gatavi šādam pavērsienam, tomēr tam nav gatavi valdošie politiskie spēki tieši tuvojošos vēlēšanu dēļ, jo paaugstināt nodokļu likmes pirms vēlēšanām neviens nevēlas, bet rezultātā valsts makā nāksies atrast papildu resursus, lai samaksātu šo nodokli,” skaidro M. Simanovičs.
Viņš uzsver, ka uzņēmēju rokās ir tas, kuru plastmasu un kā pārstrādāt un arī kādu plastmasu izmantot savu produktu (it īpaši pārtikas) iepakošanai. “Būtībā šī nodokļa primārais maksātājs ir ražotājs vai importētājs, bet finālā ikviens patērētājs, kurš iegādāsies preci šādā nepārstrādājamā plastmasā,” uzsver M. Simanovičs. Viņš norāda, ka bez pārtikas ražotājiem šis jautājums ļoti aktuāls būs arī sadzīves ķīmijas ražotājiem un tirgotājiem.
“Plastmasas iepakojums kļūs ievērojami dārgāks, aptuveni par 20%, un būs arvien lielāka vēlme, it īpaši no lielajiem zīmolu ražotājiem, izmantot videi draudzīgāku iepakojumu un veicināt iepakojuma pārstrādi,” prognozē M. Simanovičs. Viņaprāt, svarīgākais jautājums pašlaik ir nevis par biznesa reakciju, bet gan par valsts uzvedību, rīcību.
Pieredzē gūtas idejas
ES direktīva un arī Latvijas normatīvi prasa ieviest dalīto bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšanas sistēmu no 2021. gadā Rīgā un Pierīgā, bet no 2024. gada pārējā Latvijā. “Atkritumu, it īpaši to šķirošanas jomā svarīgas atziņas jau gūtas, strādājot Rīgā un tās apkaimē,” situāciju vērtē G. Levics. Viņaprāt, pats būtiskākais izaicinājums ir iedzīvotāju ieinteresētība un motivācija bioloģiski noārdāmo atkritumu šķirošanai.
“Jautājumi būtībā tie paši, kas iepakojuma šķirošanai, taču bioloģiski noārdāmo atkritumu ir vairāk nekā iepakojuma, un līdztekus tam vēl ir lielāka atkritumu šķirošana mājās (biežāk jāiznes miskaste ar šīm atliekām no virtuves),” tā G. Levics. Viņš atzīst, ka līdz šim lielākie izaicinājumi, ar ko nācies saskarties, ir pierunāt iedzīvotājus un izskaidrot viņiem, kam tas vajadzīgs. “Viens ir zaļā ideja, bet vairumu sabiedrības zaļums pret izmaksām īsti neuzrunā, tāpēc bioloģiski noārdāmo atkritumu izvešanai būtu jābūt ievērojami – vismaz par 20% – lētākai nekā sadzīves atkritumiem. Pirmais solis jau ir sperts, jo Saeima pieņēma grozījumus Atkritumu apsaimniekošanas likumā, kas paredz noteikt zemāku maksu par dalīti savāktu bioloģisko atkritumu apsaimniekošanu,” skaidro G. Levics.
Viņaprāt, tādējādi cilvēkiem tiktu radīta motivācija nodalīt bioloģiski noārdāmos atkritumus no sadzīves atkritumiem. Pozitīvi SIA Clean R valdes loceklis vērtē Rīgas pašvaldības iniciatīvu, ka no šā gada 8. marta pie visām daudzdzīvokļu (vismaz 5 dzīvokļu) mājām obligāti jābūt uzstādītam dzeltenajam konteineram vieglā iepakojuma (papīrs, plastmasa, metāls) savākšanai. Mājai ar vismaz 10 dzīvokļiem līdzās sadzīves atkritumu konteineram jau ir obligāti jābūt uzstādītam gan dzeltenajam konteineram iepakojumam, gan stiklam, savukārt no šā gada jūlija obligāti jābūt uzstādītiem šķirošanas konteineriem pie tirdzniecības vietām, degvielas uzpildes stacijās un automazgātavās.
“Tādējādi tiks novērsta situācija, ka mājas apsaimniekotājs vēlas un liek šādu konteineru, bet, ja nevēlas, tad neliek,” tā G. Levics. Viņš jau pašlaik prognozē, ka tādējādi palielināsies iedzīvotājiem pieejamo konteineru skaits un cilvēki šķiros vairāk, jo nereti cilvēki vēlas šķirot, bet māju apsaimniekotājs šādu konteineru uzstādīšanu nevēlas, jo tādējādi rodas papildu pienākumi. “Šāda prasība būtu jāattiecina arī uz bioloģiski noārdāmo atkritumu konteineru uzstādīšanu,” iesaka G. Levics.
Brūno konteineru lieta laukos
Kā vēl vienu būtisku izaicinājumu G. Kukainis min jaunu pakalpojumu ieviešanu, proti, dalīto bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšanu, kam jāsāk darboties jau ar 2024. gada 1. janvāri. “Joprojām ir daudz neskaidrību par to, kā šo pakalpojumu efektīvāk, lietderīgāk un ekonomiski pamatotāk ieviest. Esam pētījuši Rīgas pieredzi ar tā dēvēto brūno atkritumu konteineru ieviešanu, taču lielpilsēta nav salīdzināma ar reģioniem. Piemēram, ZAAO strādā reģionā ar vismazāko iedzīvotāju blīvumu, un tādējādi, lai savāktu 1 tonnu vai 1 m3 , ir jāveic daudz lielāks attālums (vairāk kilometru) nekā Rīgā, tāpēc ir jautājums, kā izveidot tādu sistēmu, kura būtu balstīta uz sabiedrības interesēm, taču spētu balansēt ar ekonomisko efektivitāti, un sabiedrībai tas neizmaksātu ļoti dārgi,” stāsta G. Kukainis.
Jāņem vērā, ka degvielas cenu straujais pieaugums šo jautājumu padara vēl aktuālāku, jo īpaši laukos. “Nevienā Latvijas normatīvajā aktā nav noteikts, vai dalīti jāvāc bioloģiski noārdāmie atkritumi arī attālākās vietās, piemēram, Ipiķos, vai tikai Valmieras pilsētā. Kur ir šī robeža, kurā ir obligāti jāuzstāda bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšanas brūnie konteineri?” neatbildētos jautājumus atklāj G. Kukainis.
Viņš savu sacīto pamato ar lauku viensētas piemēru, kurai 2 km attālumā nav nevienas citas mājas, bet, iespējams, būs vajadzīgs brūnais konteiners, un tā satura iztukšošanai atkritumu savācējam jābrauc tikpat bieži kā pēc sadzīves atkritumiem. “Bet kas tad tajā konteinerā būs iekšā un cik daudz, jo īpaši, ja ārpus ciemiem dzīvojošajiem ir šo atkritumu kompostēšanas iespējas?” retoriski jautā G. Kukainis. Viņš atgādina, ka piemēram, kaimiņvalstī Igaunijā ir noteikts, pie kāda iedzīvotāju apdzīvotības blīvuma (arī pie 10 dzīvokļu mājas) ir obligāti jābūt bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšanas konteineram, bet Latvijā nekā tamlīdzīga šobrīd vēl nav.
“Tiklīdz ir skaidrs šis jautājums, tā jebkurš atkritumu savākšanas operators var aprēķināt izmaksas un arī tarifus, jo bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšanas konteineru uzstādīšana pie jebkuras viensētas laukos būtiski sadārdzinātu attiecīgo pakalpojumu, tāpēc ekonomiski izdevīgāks risinājums ir šo atkritumu kompostēšana, to pēc tam izmanto kā mēslojumu mazdārziņam vai puķudobēm,” tā G. Kukainis.
Viņš atzīst, ka ZAAO uzsācis 9,4 milj. eiro vērtās bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes rūpnīcas izveidi (ar ES struktūrfondu līdzfinansējumu), kuras nodošana ekspluatācijā paredzēta 2023. gada nogalē. “Tomēr atkal ir daudz nezināmā – kādam ir jābūt bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes rūpnīcas saražotajam produktam, un tāpēc nav skaidrs, kur Latvijas tautsaimniecībā to izmantos. Tādējādi nav skaidrs, vai šo iegūto materiālu var rēķināt ar plusa vai tomēr mīnusa zīmi attiecībā uz uzņēmuma izmaksām,” stāsta G. Kukainis. Viņš piebilst: jo vairāk nezināmo, jo dārgāks pakalpojums, un otrādi.
