Normunds Skauģis maizes cepšanas biznesu aizsāka ģimenes lokā, dzimtajās Lāču mājās, un šovasar viņa ražotajai rupjmaizei būs 15 gadi – spurains vecums, kad vēl nepieciešami tikai daži būtiski soļi, lai stabili nostātos uz kājām un izietu pasaules ceļos.
Šķiet, savai dzīvei tās personiskajos apvāršņos Normunds nav izvirzījis augstas pretenzijas un varbūt tieši tāpēc ir radis sevī iekšēju līdzsvaru, bet viņa panākumi biznesā apliecina latviešu folklorā rodamo patiesību – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Ar sīkstumu un apdomīgumu. Un šim uzņēmējam ir savs skatījums uz lietām, kas dara viņa viedokli saprotamu daudziem: «Šobrīd Latvijas biznesam ir ļoti svarīgi pēc iespējas vairāk eksportēt savu produkciju uz ārzemēm, bet šo procesu joprojām bremzē nesakārtotā likumdošana. Mums ir dota iespēja piekļūt lielajam daudzmiljonu Eiropas Savienības tirgum, robežu taču vairs nav! Dzīvojam kārtējā pārmaiņu laikā, un ir svarīgi, lai mūsu cilvēki to veiksmīgi pārdzīvotu, lai valsts augtu uz gudriem pamatiem un garīgām vērtībām. Diemžēl mēs turpinām attīstīties kā patērētāju sabiedrība, jo to uzspiež bizness, un valsts šo procesu atbalsta.»
Cept maizi pēc sentēvu tradīcijām – tas izklausās pēc cēla un izsmalcināta biznesa, bet kā ir patiesībā?
Kur tu ņēmi tādus apzīmējumus?
Izdomāju. Vai tava maize top pēc senču mantotām tradīcijām?
Jā, mēs šīs tradīcijas turpinām produktā, ko cilvēks vienmēr patērējis, lai sevi paēdinātu, gūtu enerģiju. Šobrīd pasaulē maizei ir cita funkcija, tā kļuvusi par mārketinga elementu pārdošanas biznesā – lai ievilinātu pircēju veikalā, viņam piedāvā maizes smaržu, bet, aiznesot to klaipu mājās, sātīga mīkstuma vietā cilvēks apēd kraukšķīgu garoziņu... Cepot savus klaipus, mēs iedzīvinām konceptu par dabīgu, īstu maizi, bet ļausim to izvēli izdarīt katram pašam: vai nu viņš grib mirkļa emocijas, vai nu ilgtermiņa baudu.
Esam sākuši strādāt Cinevillas kinopilsētā, kur mums ir jauna ceptuve, kas domāta tūristiem un interesentiem, jo ir ļoti daudz cilvēku, kuri vēlas redzēt, kā patiesībā top Lāču maize. Pašā ražotnē visu niansēs parādīt mēs nevaram, bet Cinevillā tagad ir uzbūvēta tieši tāda pati krāsns, un maizes cepšanas process tur ne ar ko neatšķiras – sākot no mīklas iejaukšanas līdz gatavam kukulim. Tādējādi domājam popularizēt savu dižo valsti, jo apmeklētājs ar izcepto maizes klaipu atgriezīsies mājās un savos iespaidos un garšas piedzīvojumos noteikti gribēs ar kādu dalīties. Protams, viņš lielīsies, ka baigi rāvies, bet gala rezultātā cilvēki iepazīs Latviju un tās maizi.
Vai visas Lāču izstrādājumu izejvielas radušās Latvijā?
Viss uz vietas nevar būt, bet pamatā izejvielas nākušas no Latvijas, piemēram, milti un cukurs. Kad beigsies pašu cukurs, nāksies meklēt citur... Arī ķimenes vajadzīgajos apjomos Latvijā nevar izaudzēt, un vasaras beigās tās jāimportē.
No Lietuvas?
No dažādām valstīm, jo ir svarīgi, kad ievākta raža, lai iegūtu vajadzīgo smaržu un izmēru. Protams, mums jāieved arī rozīnes, rieksti, plūmes...
Vai tu pats nevarētu iestādīt augļu kokus, lai vismaz plūmes būtu no pašu dārza?
Nē, mana lieta ir maizes cepšana. Katram jādara tas, ko viņš vislabāk pieprot.
Cik piesātināts ir maizes un konditorejas tirgus Latvijā, kādi ir specifiskie konkurences apstākļi?
Tirgus ir ļoti piesātināts, un pastāv milzīga konkurence. Līdz ar to katram ir jādomā, kā attīstīties un ko jaunu piedāvāt. Mazais ražotājs ar lielo nevar līdzvērtīgi cīnīties.
Kas tad jūs, nabadziņus, aizstāv?
Nabadziņiem pašiem jāaizstāvas. Tagad ir tāds laiks, ka noteicošais rādītājs ir cena, tādēļ kvalitatīvajiem ražotājiem klājas visgrūtāk. Šobrīd no tirgus godīgie tiek izslēgti – viņu bizness vienkārši bankrotē. Ekonomiskie satricinājumi pasaulē skāruši arī Latviju: ja pārdošanas apjomi krītas par 30 procentiem, mazo ražotāju pastāvēšana ir apdraudēta. Mēs jau maizi neražojam rūpnieciski – izmantojam roku darbu vārda tiešā nozīmē.
Izklausās pēc vergu darba...
Tas nav vergu, bet – meistaru darbs. Jādomā pareizi.
Tu pats arī tajā piedalies? Varbūt tev vairs nav laika mīcīt mīklu abrā?
Ceptuvē esmu katru dienu, jo man jāzina, kā viss tur notiek. Un nav tik būtiski, vai kukuli šodien uzveido Normunds vai Pēteris – meistari ir pietiekami apmācīti, bet tā vadīšana un domāšana gan ir manā ziņā.
Roku darba produkcija un lielveikalu plaukti – vai te nav kāda pretruna?
Valsts ir maza, un varētu pieražot vēl vairāk. Katram ražotājam ir svarīgi, lai viņa produkcija būtu tuvu pircējam.
Jā, esmu tavu maizi redzējis pat Dublinas tā saucamajos krievu un leišu veikalos.
Īrijā mūsu maizes oficiāli nav, un tās nokļūšana Dublinas veikalu plauktos ar mums nekādā veidā nav saistīta. Mēs maizi piegādājam Polijai, Amerikai (Vašingtona), Krievijai (Kaļiņingrada) un nedaudz – Lietuvai.
Ārzemēs strādājošajiem latviešiem Lāču maize simboliski ir maize no mājām – sentiments un garša. Vai pats esi sentimentāls?
Jā, mēs palīdzam viņos radīt to sentimentu, un man, protams, ir patīkami, ka viņi bauda dzimtenes maizi. Taču latvieši dzīvo gandrīz visās pasaules valstīs, bet mums nav neviena latviešu veikala ārpus Latvijas. Vismaz es tādu ārzemēs nekur neesmu atradis.
Bet Stendera ziepju veikali?
Jā, viņi ir malači, bet es te domāju tieši pārtikas veikalus. Mēs tomēr esam pakūtri uz tirgošanos – Latvijā ražo daudz kvalitatīvu preču, ko vajadzētu piedāvāt starptautiskiem tirgiem, lai to latviešu sentimentu pārnestu arī uz vietējo publiku. Mēs būtu gatavi iesaistīties, ja kādam ārzemēs būtu uzņēmība veidot mazus uzņēmumus. Katrā valstī atradīsies sava publikas daļa, kas labprāt gribētu to, ko ēdam mēs, jo Latvijas pārtikas produkti ir ļoti augstvērtīgi un kvalitatīvi.
Tās kvalitātes zīmes – zaļo karotīti vai margrietiņu – var nopirkt, neko negarantējot...
Muļķības! Var jau nopirkt jebkurš, bet šīm zīmēm ir savi standarti, kas jāievēro – karotīte nozīmē, ka izmantotas vietējās izejvielas, bet margrietiņa, ka nav izmantotas E vielas.
Vai, cenām augot, nebaidies nonākt tuvu bankrotam?
Tas ir nepareizi uzstādīts jautājums – mēs neesam izolēti no ārpasaules, jāskatās globāli: visur pārtikai aug cenas neticamā ātrumā. Eiropa kaut ko tādu nav piedzīvojusi gadu desmitiem, un cilvēki pamatoti ir šokā. Kur mēs ejam, rādīs laiks. Es nezinu. Bet domāt nākas daudz vairāk, pārvērtējot visus ražošanas izdevumus – jācenšas ekonomēt, lai pārdzīvotu šo laiku.
Uz neaizsargātajiem strādniekiem?
Uz viņiem neko daudz nevar un nedrīkst atļauties taupīt, jo nav tādas iespējas, vienkārši jāpārskata, cik drīkst investēt attīstībā un ko varbūt uz brīdi vajag atlikt.
Tev nekad nav gribējies izveidot biznesu, kas ļautu nonākt miljonāru sarakstā?
Es nezinu, vai gribētu. Vismaz ar maizes ražošanu Latvijā tik tālu nevar aizvilkt.
Savā Lāču uzņēmumā tu esi vienīgais saimnieks un īpašnieks. Vai nekad neesi domājis rast sev biznesa kompanjonus?
Varētu jau piesaistīt, bet – kāda jēga no tāda kompanjona?
Lielākas izaugsmes iespējas, apgrozījums, peļņa...
Domas ir bijušas ļoti dažādas, un ir tikai pareizi laiku pa laikam visu pārskatīt.
Un pie kādiem secinājumiem tu nonāc – vai labāk tā, kā ir?
Vai tad tas ir slikti?! Kāpēc latviešu uzņēmumi būtu kādam jāpārdod, kāpēc mēs paši savu biznesu nevaram vadīt? Māksla nav radīt uzņēmumu, bet gan to noturēt, teiksim, desmit vai, kā mūsu gadījumā, piecpadsmit gadus.
Kā tu augustā atzīmēsi Lāču piecpadsmito jubileju?
Ar darbiniekiem iedzersim šampanieti, uztaisīsim baļļuku.
Kā tu vispār svini dzīvi? Vai arī svētkus pavadi latviskā garā?
Tie tradicionālie godi – Jāņi, Lieldienas vai Ziemassvētki – pamatā ir darba svētki. Jāstrādā līdz pēdējam, un tikai pašā, teiksim, Līgo vakarā drusku var pataisīt jandāliņu, bet tad nakts otrā pusē jau jāstājas pie cepšanas. Pats alkoholu nelietoju, tādēļ miegs diemžēl dabiski iestājas, neko tur nevar padarīt. Dažreiz gan novelku līdz rītausmai, nav tik briesmīgi. Viss atkarīgs no kompānijas.
Bet tortēs taču konjaciņu ielejat, ko?
Varbūt nākotnē arī liksim klāt, tas nemaz nav slikti, jo alkohols ir labs konservants, arī rūgtums saldumiem piestāv. Var jau maizei spirtu liet klāt, tad tā labāk rūgst...
Vai filoloģija joprojām ir tev tuva?
Tikpat tuva kā visiem normāliem cilvēkiem. Savulaik filoloģiju studēju, bet tad pienāca laiks izvēlēties – mācīties vai attīstīt savu biznesu. Viss, neko nevarēja darīt.
Tātad – tu izvēlējies naudu.
Maizes cepšana nav nekāds naudīgais bizness.
Tad kāpēc maize?
Tāpēc, ka man tas darbs patīk. Patīk maize un emocionālā vide ap to.
Kas tās par emocijām?
Maize ir garīgs produkts.
Jūs tur ceptuvē korāļus dziedat, vai?
Cilvēkiem maize nav konfekte, ko vienkārši apēd.
Saprotu, tā ir eņģeļu barība...
Mums ir Eņģeļu maize, ko cepam Ziemassvētkiem. Bet maize, manuprāt, vispār ir saistīta ar garīgo dimensiju, jo tā cilvēkiem nes pozitīvas emocijas, stiprina labas domas. Maize sakārto tās lietas, par kurām cilvēki paši bieži vien neaizdomājas.
Vai, ēdot maizi, tevi skārusi apgaismība?
Neesmu nekāds gaišreģis vai pareģis. Kad jūs apēdat labu produktu, tas var būt kāds auglis vai īstas maizes šķēle, rodas emocionāls pacēlums – bauda. Un mans mērķis ir šo baudu virzīt pozitīvā gultnē. Vēl bez garīgā aspekta pastāv arī fizioloģiskais, jo tiek sakārtots zarnu trakts – maize stabilizē arī gremošanas procesus.
Laikam pats esi ļoti ēdelīgs...
Man garšo labi paēst.
Vai pats gatavo?
Nē. Ēdu ārpus mājas – mums uzņēmumā ir pašiem sava kvalitatīva ēdināšana. Man ar to pietiek, paēdu tur gan brokastis, gan pusdienas un bieži vien arī vakariņas.
Tu tur kā no rīta, tā sakot, celies, tā vakarā velies?
Ne ceļos tur, ne veļos. Man Rīgā ir dzīvoklis.
Ko par tevi stāsta biogrāfija, ar ko saistās spilgtākās pagātnes atmiņas?
Ar laukiem. Nāku no Rīgas rajona Babītes pagasta Lāču mājām, kur, kopš sevi atceros, tika cepta maize. Tas ir pie Tīreļu purva, kur notika Ziemassvētku kaujas – kad Jukums Vācietis tās plānoja, manās dzimtas mājās atradās armijas štābs. Esmu audzis kā visi lauku bērni – zaļā pļavā. Jāstrādā bija daudz, sviedri jālej, un tas nebija ne pasaules gals, ne nelaime. Bija jākopj lopiņi, jāvāc siens, bet man tas viss patika. Neko sliktu neatceros! Nāku no samērā plašas ģimenes, kopā bijām četri bērni. Mana māsa ir mirusi, bet viens no brāļiem studē un nodarbojas ar savu biznesu.
Cik spēcīga tevī ir dzimtas asins balss?
Man ir tādas stundas, ko vēlos pavadīt kopā ar citiem, un savējās – tikai pašam sev. Taču lielāko daļu laika aizņem bizness.
Kā tu sevi atalgo pēc garām darba stundām?
Man patīk no pasaules drusku atvienoties.
Kā tas izskatās – guli eksotiskā pludmalē vai vēro gleznas?
Cilvēkam nav svarīgi, kur viņš atrodas, jo var aizbraukt uz tālām zemēm un justies ļoti vientuļi. Jauna vide uzliek jaunus pienākumus, un tu nevari atslēgties. Tāpēc cilvēki brauc uz mīļām un tuvām vietām.
Kur tev tādas vietas ir?
Nekur īpaši tālu, pietiek izbraukt ārā no Rīgas, pie dabas vai aiziet uz kinoteātri, paskatīties kādu komēdiju. Un nav arī obligāti jābūt vienam, lai varētu atslēgt domāšanu. Bet smadzenēm ir jādod atpūta, tāpēc regulāri jāpārslēdzas uz atšķirīgām frekvencēm.
Par ko tev visvairāk sanāk kreņķēties?
Bizness nav kreņķīga štelle, tas ir nepareizs pieņēmums. Kreņķi rodas neizdarīta darba rezultātā. Un tur nevienam neko nevar pārmest, tikai izvērtēt, ko darīt tālāk. Protams, gadās arī neparedzētas situācijas, tās vienkārši pašam jāieprogrammē kā neizbēgamība. Jautājums tikai, kā uz tām reaģēt. Tas ir arī personības līdzsvarotības jautājums.
Uz kādiem vaļiem tu balsti savu līdzsvara izjūtu?
Uz pieredzi un zināšanām. Nevaru gan apgalvot, ka esmu daudz pieredzējis, taču ar visu cenšos tikt galā pats.
Kam tev ir un kam – nav žēl tērēt personīgos līdzekļus?
Nepiederu pie tiem, kuri šausmīgi tērē savus līdzekļus. Man nav žēl nopirkt grāmatu, kas ar katru gadu kļūst arvien dārgāka. Bet žēlums rodas, kad nopērc kādu lietu vai produktu un vilies tā kvalitātē vai garšas īpašībās, kad jūti – esi samaksājis nepareizi. Vēl man žēl tērēt alkoholā un cigaretēs, nespēju saskatīt šo izstrādājumu vajadzību.
Kāda ir tava literatūra, kurai nav žēl noziedot kādu negulētu nakts stundu?
Mana mīļākā literatūra ir par to, kā taisīt biznesu, par tirdzniecību un mārketingu. Izlasu pāris grāmatu un salīdzinu, jo viens raksta, piemēram, ka galvenais ir pārdošana, otrs – mārketings. Katrs autors aizstāv savu patiesību.
Parasti dzīvē neviena teorija nedarbojas, tai ir savi likumi...
Tomēr drusku pēc tām teorijām ir jāvadās. Katram periodam ir savas vajadzības, un tām tiek piemērota arī attiecīgā teorija. Bet, lai katrs domā pats, neesmu gatavs tagad sniegt gatavu biznesa recepti. Pateikt, vai cilvēkam ir dotības biznesā, no malas nevar, to tikai katrs pats var saprast – strādājot. Tāpēc daudzās Eiropas valstīs darbojas tā sauktie mazā biznesa inkubatori. Valsts piešķir līdzekļus cilvēkiem, kuri izrādījuši savu iniciatīvu un vēlas uzsākt privāto biznesu. Tādā veidā valsts pilsoņiem dod iespēju mainīt domāšanu un no patērētājiem kļūt par devējiem sabiedrībai. Lai varētu taisīt savu biznesu, jāiemācās domāt citās kategorijās, tas ir jauns atbildības līmenis. Un cilvēki ir spējīgi mainīties, tāpēc jau tā dēvētās vecās Eiropas valstis iegulda viņos naudu.
Savās atbildēs esi bijis visai izvairīgs, kāpēc?
Negribu pozicionēt sevi kā kaut kādu brīnumbērnu vai ģēniju. Tā tas nebūt nav.
Kā tu pats sevi redzi?
Katram cilvēkam ir lietas, ko viņš dara sliktāk, vai ne? Bet ģēnijam taču it visā vajadzētu būt labam.
Nē! Ģenialitāte atrodas ārpus laba un ļauna, tas ir spēks, pār kuru cilvēkam nav teikšanas. Dažreiz tas noved līdz plānprātībai...
... un tomēr – paldies Dievam par ģēniju klātbūtni, citādi mēs visi būtu daudz nabagāki.