Valdības komitejai ir izdevies atbalstīt lēmumu, kurš būtu cienīgs valstij, kam ir atrisinātas teju visas sociālās un ekonomiskās problēmas, un šobrīd vienīgais aktuālais jautājums būtu - kā uzlabot politiķu labklājību.
Proti, runa ir par lēmumu, sākot ar 2010. gadu, pāriet uz partiju finansēšanu no valsts budžeta.
Pirmkārt, partija pēc savas būtības ir tāds kā pulciņš, kurā sapulcējušies cilvēki ar vienādām vai vismaz līdzīgām interesēm un viņiem ir tikai viens mērķis - tikt pie varas. Šobrīd, ziedojot vienai vai otrai partijai, cilvēki tādējādi izrāda tām savas simpātijas. Savukārt, atbilstoši jaunajai kārtībai, pilnīgi visām fiziskajām un juridiskajām personām būs jāatbalsta visas partijas, kuram atbalsts ir sasniedzis vismaz 2 % līmeni.
Ņemot vērā, ka, piemēram, par Tautas partiju pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsoja 177 481 Latvijas pilsonis, tai, atbilstoši pieņemtajai sistēmai, pienāktos 50 santīmi par katru no viņiem, tātad - 88 740.5 lati. Nav jau, protams, miljons pozitīvisma kampaņai, bet vienalga summa pietiekami iespaidīga. Respektīvi, noteiktas cilvēku grupas centieni panākt savu būs jāapmaksā visiem nodokļu maksātājiem. Otrkārt, it kā jau ir skaidra doma: dodot partijām finansējumu no valsts kabatas, samazinātos to atkarība no dažādiem naudas devējiem ar visai savtīgām interesēm. Tajā pašā laikā ziedošana partijām tā arī netiek atcelta (vienīgā nelaime - šo procesu uzraudzīs KNAB). Plus vēl neviens taču neapgalvos - ja valsts dos naudu partiju uzturēsanai, politiskā korupcija tiks automātiski izslēgta! Tātad pat tīri idejiski šādam solim nav jēgas.
Un treškārt... Diez vai Latviju varētu uzskatīt par valsti, kur ir atrisināta kaut vai puse no dažādām ekonomiskām un sociālām problēmām, lai jau tā trūkstošos budžeta līdzekļus tērētu dažādu interešu grupu uzturēšanai. Drīzāk izskatās, ka līdz šim dažiem oficiālajiem un neoficiālajiem dāsnākajiem partiju finansētājiem ir «piegriezies» šādā veidā tērēt naudu.
Savukārt uzņēmēji, kuri līdz šim bija saskatījuši jēgu ziedot politiķiem, lai lobētu būtisku jautājumu pieņemšanu, iespējams, sapratuši, ka vairumā gadījumu viņu ieguldījumi vairāk līdzinās naudas šķiešanai, un arī vairs negrib to darīt. Tādējādi mūsu polittehnologi ir izdomājuši citu mehānismu, kā kaut vai daļēji panākt vēlamo rezultātu.