Starp tūkstoš zelta meklētājiem Latvijas Klondaikā viņš bija viens no retajiem, kas tiešām uzgāja zelta dzīslu. Helmara Rudzīša komerclietu mākslai piemita īsti amerikānisks tvēriens.
Viņa dzīvē svarīgs bija viss. Kas zina, ja nebūtu Helmars Rudzītis Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Petrogradā iepazinis operu, vai būtu viņš kļuvis par skaņuplašu fabrikas Bellacord Electro īpašnieku? Un tieši paziņa – Nacionālās operas korists Roberts Vizbulis 30. gadu sākumā viņu ieintriģēja ar ideju par jaunas rūpniecības nozares dibināšanu Latvijā.
Kas zina, vai Helmars Rudzītis būtu nodibinājis izdevniecību Grāmatu Draugs, ja nebūtu studējis tieslietas Latvijas Universitātē? Jo, iespējams, secen būtu gājusi iepazīšanās ar laikraksta Jaunatnes dzīve izdevēju Nikolaju Spranci un nojausma par to, kādus kalnus spēj gāzt īstā reklāma īstajā laikā. Ja tā, tad Helmara Rudzīša dzīvē nebija nekā nejauša. Viena tikšanās veda pie otras, otrā – pie trešās, paverot iespēju laukus, kas aicināja rakt.
Helmara Rudzīša Klondaika bija viņa azartiskā daba. Izaicinājums, fantāzija, panākumi – šie vārdi caurvij Helmara Rudzīša memuārus. Viņš lika uz visu banku un vinnēja. Avantūrista daba spraucās laukā pa visām vīlēm. Taču jāatzīst, ka arī 20. gadu sākums bija iespēju laiks. Pats Helmars Rudzītis tos apraksta šādi:
– Pēc kara izraisītajām lielajām pārvērtībām, trūkuma un atsacīšanās gadiem cilvēkiem vienmēr ir bijusi alka tvert prieku pilniem malkiem. Tā tas bija arī pēckara Rīgā divdesmito gadu pirmajā pusē. Kā nekad agrāk un nekad arī vēlākajos gados Rīgā toreiz uzplauka nakts dzīve. Naktslokāli, dansingi, bāri vērās vai katrā Rīgas centra ielas stūrī. Tāpat kā citur pasaulē, brāzmainajos divdesmitajos parādījās zēngalviņas, skanēja džezs, pārīši locījās jaunajās nepieklājīgajās dejās un uzziedēja visplašākais bārdāmu kults. Nav statistikas, cik Rīgā toreiz bija naktskrogu, cik bārdāmu, bet maz to nebija.
Un Helmars Rudzītis bija sava laika bērns. Šajā pēkšņajā morāles demokrātijā viņš rāvās art neskarto zemi. Helmars Rudzītis iepazīstināja Latvijas lasītājus ar to, ko mūsdienās dēvē par erotisko žurnālu. 1924. gadā saules gaismu ieraudzīja Sensācija, ko 1925. gadā Rīgas Apgabaltiesa kādas vaļīgākas anekdotes dēļ aizliedza izdot. Tāpēc žurnāls tika pie jauna vārda – Elegance. Abi žurnāli droši uzskatāmi par nacionālajiem pleibojiem, tiesa, – bērna autiņos.
Kāda bija šī žurnāla seja? Grūti to raksturot, bet tā saturs bija vieglprātīgāks, gribētos teikt, arī dzīvāks nekā citiem tā laika nedēļas žurnāliem. Sensācijas saturs bija riskantāks, arī bildes atklātākas, bet salīdzinājumā ar mūsdienu izdevumiem Sensācija neliktos nemaz sensacionāla, šobrīd tāpat dažam labam pamatskolēnam liktos bāla un neierosinoša, – atzinis pats Helmars Rudzītis.
Taču ceļš uz zvaigznēm reti mēdz būt bez ērkšķiem. Erotiskais žurnāls, kuru izplatīja tikai avīžu kioskos, nebija nekāda naudas bedre. Kad uz vāka bija pievilcīgāka meitene, to pirka vairāk, bet citreiz produkcija kaudzēm atgriezās no kioskiem. Dažkārt nebija viegli segt izdevumus. Tomēr dzīvību žurnāls vilka, un galvenais jau bijis izaicinājums pastāvēt.
Kad izaicinājums pārvērtās par rutīnas darbu, Helmars Rudzītis nebaidījās atkāpties. Viņam bija 22 gadi. Divus ar pusi no tiem viņš bija patstāvīgs uzņēmējs, diemžēl mediju magnāta lauri te nedraudēja. Helmars nolēma pievērsties nopietnākām lietām un 1926. gada februārī ar Elegances pēdējo numuru pielika punktu savas dzīves dēkainākajam Sturm und Drang periodam, kura mācība varētu būt šāda – arī atkāpties ir jāprot īstajā brīdī.
Aktiera sapnis
Šis jaunais un veiksmīgais amerikānis piedzima 1903. gada 20. jūnijā Rīgā vidusšķiras ģimenē. Helmara tēvs Mārcis Rudzītis bija ievērojams pavārs. Amatu mācījies pie grāfa Melina pavāra Zāles Ozolu muižā, pēc tam kulinārijas mākslā iedziļinājies Rīgā un kļuvis par vienu no pieprasītākajiem sava laika pavāriem. Ilgus gadus ziemās viņš strādāja Krepša restorānā, kam priekš Pirmā pasaules kara bija apmēram tāda pati slava kā Latvijas laikā Oto Švarca restorānam. Vasarās, kad vairākums Rīgas patriciešu devās uz Jūrmalu, Mārcis Rudzītis atstāja pie Krepša vietnieku un devās strādāt uz Majoriem, Horna dārza restorānā.
Helmara māte bija mācīta šuvēja, taču nodarbojās ar mājsaimniecību un dēla audzināšanu. Apgūt izglītību vecāki Helmaru sūtīja imperatora Pētera Lielā vārdā nosauktajā krievu reālskolā Rīgā. Iespējams, reiz viņš sekotu tēva pēdās, ja ne Pirmais pasaules karš. 1915. gada rudenī Rudzīši devās bēgļu gaitās uz Pēterpili, kur Helmars turpināja izglītību, aizrāvās ar teātri un operu un pat kļuva par statistu slavenajā Marijas teātrī. Puisis nolēma kļūt par aktieri, pat iestājās Pēterpilī tobrīd populārākajā Petrova un Mardžanova teātra skolā, bet...
Pēc kara – 1920. gada augustā Rudzīši atgriezās Rīgā. Vecāki nolēma, ka jaunās valsts būvniecībā noderēs inženieri, tehniķi un ka septiņpadsmitgadīgajam jauneklim ir jāiegūst attiecīga izglītība. Helmars mācījās Rīgas komercskolā un līdz 1924. gadam strādāja Nacionālajā operā par statistu. Taču 1922. gadā būvniecības studijas pameta, kā eksterns nolika ģimnāzijas abitūrijas eksāmenus un iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē. Viņa dzīve pilnā sparā iekļāvās trauksmainajos divdesmitajos gados.
Reklāmas spēks
Helmars nolēma pievērsties grāmatu izdevniecībai un darīja to tik veiksmīgi, ka 30. gadu sākumā varēja nopirkt skaņu plašu fabriku! Jā, jā, arī grāmatu izdevniecība var ienest brangu peļņu, ja vien ir reāls finansiālais aprēķins un pareizi izkalkulēts psiholoģiskais faktors.
Ar lielāku metienu pazeminot grāmatu pašizmaksu un līdz ar to samazinot grāmatu cenu, nevarētu gūt tādus panākumus, ja nebūtu sagatavots pieprasījums pēc šī lielākā metiena. Bija vajadzīga psiholoģiska iedarbība. To panāca ar reklāmu:
pirmkārt, apsolot grāmatas par velti (tikai par iesaiņošanu, piesūtīšanu un reklāmu jāmaksā viens lats...); otrkārt, neprasot iepriekšēju iemaksu. Bija arī trešais punkts, kas varēja iekārdināt lasītājus: izcilo pasaules rakstnieku vārdi, kuri vismaz daļai cilvēku skanēja ļoti lepni – G. Hauptmanis, G. D’ Annuncio, Č. Dikenss un tā jo-projām, – analizē literatūrzinātnieks Konstantīns Karulis.
Helmara Rudzīša trumpis bija arī līdz tam Latvijā neizmantotā izplatīšanas sistēma. Viņš nolēma grāmatas nepārdot grāmatnīcās, bet piegādāt tikai abonētājiem, kuri, vismaz Rīgā un Liepājā dzīvojošie, grāmatas cenu – vienu latu – varēs samaksāt pēc saņemšanas. Otrs jaunievedums bija izgriežamais pasūtījuma kupons – atlika vien ierakstīt savu vārdu, adresi un nosūtīt izdevniecībai. Tādu paņēmienu grāmatu tirdzniecībā Latvijā izmantoja pirmo reizi.
Tas notika 1926. gadā, kad Helmars Rudzītis nodibināja izdevniecību Grāmatu Draugs. Rudenī Jaunākajās Ziņās parādījās sludinājums, kas grāmatizdevēju aprindās izraisīja vētrainu sašutuma reakciju – grāmatas par brīvu. Tikai par piegādi vai piesūtīšanu pa pastu bija jāmaksā viens lats par grāmatu. Un tādas tika solītas divas katru mēnesi – divdesmit četras gadā! Vai brīnums kāds, ja solītāju uzskatīja par bīstamu afēristu? Tobrīd taču grāmatas maksāja vairākkārt dārgāk!
Uzņēmums strādāja rūkdams. Grāmatu Draugs sāka darbību ar rekordlielu metienu latviešu prozas literatūras izdevumos –18 000. Nepagāja ne divi gadi, kad jaunais uzņēmējs varēja ierīkot pats savu spiestuvi ar modernām iekārtām.
Memuāros nav atrodama atbilde uz mūžīgo jautājumu – kas bija sākumkapitāls? Vai tiešām tas nieks, ko varēja ienest erotiskā žurnāla izdošana?... Vai sākumkapitāls nevarēja būt Helmara Rudzīša dēkainajai dabai atbilstošs? Šķiet, uz viņu tolaik varēja attiecināt kādu rīdzinieku vidū klīstošu runā, ka...
– Runā, ka izdevniecības īpašniekam pirms dažiem gadiem neesot bijis ne santīma. Pierunājis kāda laikraksta izdevējus komandēt viņu uz Dancigu. Pēc dažām nedēļām atgriezies Rīgā un ierīkojis plaukstošu grāmatu izdevniecību, kuras uzplaukšanā lielu lomu spēlējot uz ruletes vinnētā nauda, – 1929. gadā rakstīja avīze Rīga.
Taču nav apliecinājuma, ka minētais fortūnas luteklis ir šī raksta varonis.
Iekšā dēkā!
Ar grāmatu izdošanu Helmars Rudzītis neaprobežojās. 1931. gadā viņu apciemoja Nacionālās operas korists Roberts Vizbulis, pazīstams arī kā kvarteta Piltenes prāģeri vadītājs. Vizbulis bija tikko atgriezies no Berlīnes, kur iedziedājis skaņuplates. Latvijā to izdarīt nevarēja, tāpēc mākslinieki dziesmas vai mūziku ieskaņoja Berlīnē vai Londonā, bet pēc tam Vācijā vai Anglijā izgatavotās plates Latvija importēja. Tagad Vizbulis mēģināja Helmarā raisīt ieinteresētību par tāda uzņēmuma nodibināšanu Latvijā. Helmars atsmēja, bet vēlāk viņā sāka gruzdēt uzmācīga doma.
– Kā būtu? Kā būtu, ja painteresētos? Tāpat kā grāmatas, arī mūzika un dziesmas man bija tuvas. Nozare gan sveša, bet tādēļ izaicinājums vēl interesantāks. Painteresēšanās jau vēl nenozīmē, ka tiešām jādodas šai dēkā iekšā, – atceras Helmars Rudzītis.
Drīz viņš jau bija Berlīnē, kur apskatīja konkurenci ar lielajiem koncerniem neizturējušās fabrikas Vox iekārtas.
– Es jau biju saindējies ar skaņuplašu sērgu. Manā fantāzijā fabrikas skurstenis jau kūpēja Rīgā. Ko es varēju darīt? Es nopirku visu fabriku, kā tā stāv. Vienīgi ieskaņošanas aparatūru es gribēju jaunāko, modernāko, – atzīst uzņēmējs.
Viņš deva fabrikai daiļskanīgu vārdu – Bellacord Electro, ko tautā mīļi sauca par Belakordu. Pirmais vārds nozīmēja, ka fabrikā ražotās plates būs ar labu skaņu. Otrais – ka tās uzņemtas ar elektronisku iekārtu atšķirībā no vēl nesen lietotajām akustiskajām iekārtām.
–Kas gan viss nebija Belakorda repertuārā! Priednieks – Kavara dziedāja Smejies, Pajaco, Mariss Vētra – Lūcijas Garūtas Grūtā brīdī, Pauls Sakss – Šūberta Ave Maria un, protams, arī Veco ratiņu, kuru bija iemīļojuši slidskrējēji un kura biežās skaņas plūda no Esplanādes pāri Brīvības bulvārim. Belakorda platēs skanēja vēlāk par starptautisku grāvēju kļuvušais Okolo – Kulaka tango Skumjas. Berlīnes simfoniskā orķestra izpildījumā varēja klausīties vai visu populārāko operešu popurijus.
Panākumu atslēga
– Grāmatas bija mana pasaule. Plates? Sākumā tas bija vienīgi tāds pioniera pasākums. Gribējās lauzties līdumos, kurus neviens nebija pasācis apstrādāt. Vienmēr gribējās sasniegt ko jaunu. Ne jau materiālie apsvērumi vien bija tie, kas deva apmierinājumu, galvenais bija panākumi! Un, ja ir panākumi, materiālie ieguvumi nāk paši no sevis. Kad pirmās bērnu slimības platēm bija izslimotas, varēju būt apmierināts, ka esmu pasācis jaunu rūpniecības nozari Latvijā un guvis arī materiālus labumus, – prāto Helmars Rudzītis.
– Viņa personā bija apvienots fantasts, sapņotājs un veiksmīgs komersants, kurš oriģinālu, jaunu ideju spēja īstenot un ietērpt komerciāli sekmīgā pasākumā. Viņš, kā šodien teiktu, bija viens no visu laiku sekmīgākajiem latviešu biznesmeņiem. Kas šo Rudzīša talantu padarīja tik slavenu, bija viņa spējas apvienot komerciāli izdevīgo ar kulturāli vajadzīgo, – raksta Ojārs Celle.
Glītās meitenes
Arī privātajā dzīvē Helmars Rudzītis bijis tikpat trauksmains kā uzņēmējdarbībā. Helmara Rudzīša lielā kaislība bija ceļošana. Visbiežāk viņa ceļš vispirms veda uz Berlīni, jo tur tolaik iestudēja spožākās teātra izrādes. Ar katru gadu vairāk viņš iemīlēja Parīzi. Ik gadus apmeklēja Leipcigas mesi. Šad tad Vīni un Budapeštu.
– Ceļot bija jauki, bet arī, atgriežoties Rīgā, nevarēja sūdzēties par garlaicību. Arī te bija ko redzēt, ko baudīt, un te bija darbs. Darbs, kuru tik ļoti mīlēju. Un te bija draugi un, saprotams, arī glītas draudzenes. Draudzenes jau bieži mainījās, bet, kad kalendārs rādīja 1930. gadu, arvien biežāk biju redzams sabiedrībā ar vienu un to pašu ļoti glīto meiteni. Tā bija mana uzņēmuma darbiniece. Kaut kā bijām sadraudzējušies. Neesot labi, ja boss pārāk draudzējoties ar darbiniecēm. Varbūt tas tā ir. Bet tas nu bija tāds izņēmuma gadījums. Ir izņēmuma gadījumi, kad boss apprec savu darbinieci, un šis gadījums tiešām tāds izrādījās – boss apprecēja savu darbinieci. Viņas vārds bija Lūcija Sukuts, un 1931. gadā mēs salaulājāmies, – atklāj Helmars Rudzītis.
Taču tas bija tikai tāds šķitums, ka Helmars, iebraucis klusākā ostā, kļūs rāmāks kā nopietnam izdevējam pienākas. Izrādījās – pēc ērta krēsla un mīkstām rīta kurpēm viņš vēl neilgojās. Tapa modernākā skaņuplašu rūpnīca Baltijas valstīs, kas plates ieskaņoja Radiofona studijā. Tur veiksmīgais uzņēmējs iemīlējās no pirmā acu skatiena Radiofona mašīnrakstītājā Austrā Plūcis.
Helmara Rudzīša memuāru satriecošā atklātība ir aizkustinoša. Viņš raksta:
– Mana pirmā laulība bija pajukusi. Ne jau manas partneres vainas dēļ. Vainīgais biju es. Laikam vēl nebiju pieaudzis laulības dzīvei. Tāpat kā uz jauniem pasākumiem, mani skati vērās uz visām pusēm, arī uz skaistām meitenēm. Un vai kāds brīnums, ka šo skatu aplokā vienmēr parādījās kāds glītāks objekts, kam bija jāpievērš uzmanība? Grēcīgi jau šādi skati bija, un laulības dzīvi tie neveicināja. Bet vai nu es vienīgais grēcinieks.
Vārdu sakot, Helmara pirmā laulība bija šķirta. 1937. gada maijā viņš apprecējās ar Austru, kura drīz absolvēja Angļu institūtu. Ģimenē piedzima dēls Lotars Torstens un meita Jalna. Un vēl – 1938. gadā Helmars Rudzītis nolēma pabeigt universitāti. Nolika valsts eksāmenus. Profesora Albata zinātniskajā vadībā uzrakstīja diplomdarbu Starptautiskās autortiesības un 1939. gada 23. oktobrī saņēma tieslietu maģistra diplomu. Viņam bija viss labai dzīvei, taču sākās Otrais pasaules karš, Padomju Savienība okupēja Latviju.
1944. gadā Rudzīšu ģimene emigrēja uz Austriju, vēlāk Vāciju un Ameriku. Trimdā Helmars Rudzītis atjaunoja apgāda Grāmatu Draugs darbību un 1949. gadā sāka izdot arī nozīmīgāko un plašāko trimdas laikrakstu Laiks, bet okupētajā dzimtenē turpināja ražot viņa Bellacord Electro. Tiesa, nu jau ar Rīgas skaņuplašu fabrikas vārdu. 1958. gadā to pārdēvēja par Līgo, bet vēlāk – par Melodiju. Vēl 60. gados fabrikā lietoja tās pašas skaņuplašu spiedes, ko Belakorda laikos. Fabrika
Kalnciema ielā apklusa tikai jau neatkarību atguvušās valsts laikā 90. gados. Jaunās tehnoloģijas plašu laikmetu aizsūtīja nebūtībā.
Uzņēmējam Helmaram Rudzītim 1993. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīra Goda doktora grādu, bet 1995. gadā viņu apbalvoja ar V pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. Helmars Rudzītis nomira 2001. gada 12. jūlijā ASV Džordžijas pavalsts lielpilsētas Atlantas piepilsētā Rosvellā.