Lai arī šobrīd pašmāju juristu firmām ir priekšrocības, tomēr ar laiku daļa to klientu pāries pie starptautiskām kompānijām
Tā uzskata PricewaterhouseCoopers (PwC) Legal Centrālās un Austrumeiropas reģiona (CEE) vadītājs Maikls Malens.
Kā klājas juridisko pakalpojumu tirgū pēc krīzes?
Klienti spiež juristu firmas pazemināt cenas. Pirms 10–15 gadiem pasaules juristu kompānijas ienāca Austrumeiropā, nešķirojot tirgus un visus uztverot kā vienu globālu tīklu. Bet tad šīm kompānijām kļuva skaidrs, ka ne katrs tirgus ir tik ienesīgs kā Ņujorka vai Londona, un nu tās samazina savu teritoriālo tvērienu. Cita tendence ir juridisko kompāniju saplūšana, cenšoties iegūt lielāku tirgus daļu un klientus. Notiek globāla juridisko pakalpojumu tirgus konsolidācija. Paralēli tam lielās kompānijas izvērš biznesu ārpus ierastajām robežām biznesa padomdošanā – cilvēkresursu, M&A u.c. jomās. Es to sauktu par ievākšanos Lielā četrinieka teritorijā, kur ir PwC, KPMG, EY un Deloitte.
Bet ar jums notika pretējais – no PwC atzarojās jūsu juridiskā kompānija.
Tieši tā! Ap 2001. gadu Lielais četrinieks sāka veidot savas juristu kompānijas, bet ASV dažādu iemeslu dēļ, piemēram, pēc Enron skandalozās krišanas grāmatvedības krāpšanās dēļ, tas tika uztverts kā drauds. Tāpēc tika izdarīts spiediens uz valdību un Sarbeina-Okslija likums noteiktai klientu kategorijai liedza izmantot vienas un tās pašas firmas juridiskos pakalpojumus un biznesa konsultāciju pakalpojumus. Zināma loģika tajā ir. Tad Lielais četrinieks nolēma – labi, tad mēs juridiskos pakalpojumus nesniegsim vispār. Šāds lēmums tika pieņemts, bažījoties, ka regulators juridiskā biznesa dēļ varētu ietekmēt viņu biznesu arī citās jomās. Tas bija lēmums par viņu visu globālo stratēģiju, lai gan likums aizliedza vienlaicīgus audita un juridiskos pakalpojumus tikai noteiktai klientu kategorijai, kas bija vērtspapīru tirgus regulatora pārraudzībā.
Līdz ar krīzi Lielais četrinieks tomēr pārskatīja savu agrāko lēmumu – ne ASV, bet citās jurisdikcijās, jo sevišķi Austrumeiropā, kur ļoti nedaudzām kompānijām ir ASV regulatora kontrolēti vērtspapīri, un, būsim godīgi, ļoti reti kuram Austrumeiropas biznesam ir jelkāda ietekme uz ASV veiktu auditu. Tādējādi es izceltu divas lielas tendences: juristu kompāniju ieiešana Lielā četrinieka sfērā vispār un Lielā četrinieka pievēršanās juridiskajiem pakalpojumiem tieši Austrumeiropā. To dara arī mazākās auditorfirmas – BDO, TBA.
Jūs pats sakāt, ka audita un juridisko pakalpojumu sniedzēju nošķiršanā ir loģika, bet, lūk, PwC un pārējie lielie spēlētāji ar «pumpurošanu» ir ieauguši arī juridiskajā jomā. Kur ir robeža šādai ekspansijai, lai teiktu, ka nu jau ir par traku? Kad Lielais četrinieks kļūs pārāk liels?
Esmu licis savu personīgo likmi uz Lielo četrinieku, jo šeit nu es esmu, te strādāju un tieši Austrumeiropā. Visaptverošās klientu bāzes dēļ Lielajam četriniekam ir jābūt klātesošam praktiski jebkur pasaulē – Mongolijā, Igaunijā un Vācijā, bet globālajām juristu firmām ir cita loģika – tām ir jābūt Tokijā, Frankfurtē, Ņujorkā, Londonā u.tml., bet tām nav jābūt Rīgā vai Varšavā. Mana likme ir tāda, ka mazākajās jurisdikcijās attīstīsies divu veidu juristu kompānijas: vietējās un arī Lielais četrinieks, kas pārstāvēs starptautisko segmentu.
Pagaidām vietējām juristu firmām ir priekšrocības – to izcenojumi ir tuvāki pieprasījumam tirgū, un to klienti ir vietējās kompānijas, kas sekmīgi aug, tomēr es domāju, ka ar laiku daļa šo klientu pāries pie Lielā četrinieka vai citām starptautiskām juristu kompānijām. Apsvērums ir vienkāršs – ikviena no Baltijas valstīm ir mazs tirgus, katrai veiksmīgai kompānijai neizbēgami nākas domāt par ārējiem tirgiem, un tam būs nepieciešami juristi, kas saprot gan biznesu, gan konkrēto tirgu, uz kuru tās tēmē, tāpēc pašmāju juristu firmu klientu migrācija uz starptautiskām kompānijām ir laika jautājums.
Es pats daudzus gadus esmu strādājis vietēja mēroga juristu firmā, kas apkalpoja informācijas tehnoloģiju industriju, un zinu to vājās vietas. Piemēram, šādās formās nenotiek ārējais audits. Tās var darboties pēc starptautiskiem standartiem un savā darbā piemērot starptautiskus interešu konfliktu novēršanas principus, tomēr realitātē tas nav viens un tas pats. Ja Latvijas kompānija apsver ieiešanu Čehijas tirgū, vai tā konsultēsies ar vietējo čehu juristu kompāniju? Neesmu pārliecināts, jo – pastāv nedrošības risks, kas šis iespējamais partneris tāds ir. Varbūt ir kāds čehu bizness, ar kuru latviešu firma paredzami konkurēs, un ir iespēja, ka čehu juristiem ar to ir pazīšanās un tādēļ jūsu informācija var noplūst.
Šie tirgi ir mazi, un tajos tiek aizstāvēts vietējais bizness, tāpēc domāju, ka laika gaitā starptautiski strādājoši vietējie uzņēmumi nonāks pie atziņas, ka strādāt ar globālu juristu kompāniju ir drošāk.
Un tomēr – kurā brīdī Lielais četrinieks var kļūt pārāk liels?
Es pārstāvu PwC Legal un nevaru runāt par visu grupu, bet mans personīgais viedoklis ir, ka Lielais četrinieks lielāks vairs nekļūs. Tas gan varētu iekļaut savā biznesā vēl kādus pakalpojumus, taču nedomāju, ka tas būtu slikti. Galu galā tas ir klientu ziņā – izlemt, vai uzticēties šiem pakalpojumiem. Neviens netiek spiests strādāt ar Lielo četrinieku, bet acīmredzot mēs savu darbu veicam labi.
Visu interviju Lielais četrinieks gaida vietējos lasiet piektdienas, 21. novembra, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!