Santa Pīlēna: Austrija šķita kā win-win

Santas Pīlēnas kolorīts un radošais tvēriens ir pelnījis uzmanību. Vien tagad tas tiek likts lietā no jaunās dzīvesvietas Austrijā.

Nesenā pārcelšanās ir kā skaists, bet trausls porcelāns, ko pagaidām vēl negribas pamatīgi cilāt. Tai pašā laikā Santa pastāsta daudz.

Fragments no intervijas, kas publicēta laikraksta Dienas Bizness izdevumā Dzīves Garša:

Kad uzrunāju intervijai, bijāt atsaucīga, tomēr uzreiz norādījāt, ka ar ģimeni esat pārcēlusies uz Austriju un nezināt, kad būsiet Rīgā. Lēmums ar lielu ģimeni pārcelties uz dzīvi citā valstī nav vieglprātīgs. Kas pabīdīja uz tik nozīmīgām pārmaiņām?

Lēmums par pārcelšanos nebija spontāns, bet rūpīgi izauklēts. Pirmo reizi šādu ideju mums piespēlēja dzīve pirms vairāk nekā diviem gadiem, sēžot slavenā mākslinieka Fernāna Ležēra bijušajā Parīzes ateljē. Tā soli pa solim nonācām līdz vietai, kur šobrīd esam.

Man ir liela ģimene. Sešiem cilvēkiem jebkurš Rīgas centra dzīvoklis ir par šauru, trūkst brīvības un dabas garšas, tā viegluma, kad, atverot durvis, var skriet laukā basām kājām. Attiecīgi izvērtējot iespējas, infrastruktūru, izglītību, profesionālo vīziju par mūsu pašu projektiem produktu dizaina jomā, Austrija šķita kā win-win. Un bērni te jutās tik laimīgi ikreiz, kad braucām «ekspedīcijā». Arī valoda mums abiem ar vīru ir kā savējā.

Vai ar savām svarīgākajām dzīves izvēlēm kopumā esat apmierināta?

Man nav raksturīgi pārcilāt vai nebeidzami sevi šaustīt, kas būtu bijis, ja rīkotos citādāk, jo viss jau ir nolemts, un mums atliek tikai jēgpilni ļauties. Varbūt tagad, skatoties uz saviem bērniem, es viņiem ieteiktu pēc skolas beigšanas studēt citā vidē, citā valstī, gūt citu – atšķirīgu – pieredzi, paplašināt redzesloku, būt atvērtākiem pasaulei un komunikācijai, izbaudīt pirmās grūtības, iesaistīties brīvprātīgajā darbā. Es pati to būtu gribējusi pieredzēt.

Par savām izvēlēm… Patiešām priecājos, ka liktenis mani aizvedis, kur esmu. Tik dažādu pieredzi var gūt, tikai nebaidoties no atbildības, saprātīgi riskējot, piekrītot lietām, uzreiz negaidot atlīdzību. Tā veidojusies visa mana darba pieredze, sākot no sabiedrisko attiecību speciālistes amata Latvijas koncertos, līdz bērnu modes stilistei, laikraksta Diena pielikuma Mini Diena redaktores darbam, raidījuma Te vadītājai, bērnu modes zīmola Paade Mode radošās direktores pienākumiem utt. Esmu ārkārtīgi pateicīga visiem cilvēkiem, kuri man ir uzticējušies un devuši iespēju piepildīt personīgās ambīcijas, ar to padarot pasauli mazliet estētiski skaistāku. Apzinos, ka mans darbs ir vizuāls, tā nav pirmās nepieciešamības prece, bet, kā es saku, rokas darba nebaidās. Ja vajadzētu, arī par krāvēju varētu strādāt. Reiz izmācījos arī par vieglā apģērba šuvēju. Gribēju saņemt profesionālās izglītības diplomu jomā, kas noderētu, ja nebūtu interneta.

Tātad esat iepazīta kā modes eksperte, blogere (Kids Gazette), mākslas cienītāja, šampanieša bāra un veikala Modernists radošā direktore, tandēmā ar vīru (arhitektu Mārtiņu Pīlēnu) arī darbs ar interjeru, dizainu. Tik daudz visa kā profesionālajā laukā. Kam patlaban no plašā interešu loka dodat priekšroku? Ar ko tagad nodarbojaties?

Esmu darījusi daudzas lietas paralēli, jo viens projekts aizvedis pie cita. Bija laiks, kad divus gadus strādāju bez brīvdienām. Kamēr bērni guļ, rakstīju publikācijas avīzei līdz rītausmai. Ar sirdsdraudzeni Agnesi Kleinu (izdevuma Benji Knewman redaktori) reiz par sevi smējāmies, ka mums raksturīgi: «Nomirsim, bet apsolīto izdarīsim!» Bet tad vienā mirklī nobruka veselība, iestājās modernā kaite – veģetatīvā distonija. Tad arī daudzām lietām mācījos pateikt nē. Sākumā bija grūti atteikt, bet ar laiku paliku tikai pie tiem projektiem, kuriem ticēju ar sirdi un dvēseli; tiem, pie kuriem varētu strādāt arī bez maksas. Man ir tāda traka īpašība, kas klientam ir ļoti neērta. Proti, ļoti grūti eju uz kompromisu, sevišķi stila un dizaina ziņā, jo uzskatu – ja reiz klients pie mums atnācis, tātad viņam patīk mūsu padarītā darba rezultāts. Tā nu tagad, vadot Studio Pilens, vīrs ir tas, kurš rod kompromisus, bet es ražoju krāsu salikumus, auduma izlases, veidoju sajūtu, rakstu tekstus. Mārtiņš ir projektu vadītājs, lielo lietu vizionārs, vīrietis ar biznesa tvērienu. Es diemžēl nemāku ne lētāk nokaulēt, ne pārdot. Bet, ja pavisam nopietni, tad šobrīd vadām vairākus arhitektūras projektus – katru citā valstī, kā arī paši strādājam pie kāda projekta vīna dizaina jomā. Vienīgi laika pietrūkst, jo mums ir četri bērni, bet Austrijā nav ne auklītes, ne omes.

Tieši jūsu pirmais karjeras pakāpiens bija blogs kā dzīvesstila iedvesma jaunajiem vecākiem. Pieņemu, ka laika gaitā domas un idejas ir uzaudzējušas lielāku masu. Kādu vēstījumu tagad vēlaties nodot saviem daudzajiem sekotājiem?

Kids Gazette bija lielisks laiks vairāku gadu garumā, kas rezultējās gan Mini Dienā, gan raidījuma Te vadītājas ampluā. Sāku rakstīt, jo Latvijā par bērnu modi un dzīvesstilu, kas orientēts uz jaunajiem vecākiem, ceļojumiem, interjeru, nebija nekā. Attiecīgi – lielisks izaicinājums. Man arī ārkārtīgi patīk būt celmlauzim, pirmajai jebkurā jomā, ko daru. Nespēju tolerēt sevī kopijas sajūtu. Kids Gazette tiešām apvienoja tādu kā jauno vecāku kopienu. Mammas komentēja, rakstīja vēstules, un es katrai atbildēju. Tas bija abpusēji ļoti sirsnīgi un iedvesmojoši. Laika gaitā, protams, projektu skaits auga, rakstīšanai palika arvien mazāk brīžu. Jāatzīst, ka arī vērtības mainījās. Lai gan joprojām pasauli sev apkārt tveru caur estētisko prizmu gan interjerā, gan apģērbu jomā. Klāt nākusi arī galda kultūras, etiķetes apzināšanās, pēdējā laikā arī izteikta mīlestība pret saturu un kvalitāti. Austrijā esam nolēmuši iepirkties mazāk, bet kvalitatīvāk, pāriet uz bioloģisko pārtiku un audzēt to paši. Gribu, lai bērni ierauga saikni starp sēklu, ko iesēj, un burkānmaizi, ko paši izcep. Gribu, lai paši novācam vīnogas un novērtējam dzērienu, kas mums ieliets glāzē. Jā, laikam jau lielākā transformācija ir no formas uz saturu.

Visu interviju lasiet laikraksta Dienas Bizness izdevumā Dzīves Garša. Žurnāls nopērkams elektroniski.