Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz sasniegusi. Piemēram, ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija ap 30% no Eiropas vidējā līmeņa, tad pagājušajā gadā tie jau sasniedza 67%.

Pie noteiktas iedzīvotāju skaita attīstības augstāku ienākumu uz iedzīvotāju sasniegšanā nozīme ir tikai ekonomiskajai izaugsmei. Taču, lai gan izaugsme neapšaubāmi ir nepieciešams nosacījums iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai, ar to vien nepietiek. Ir skaidrs, ka pie vienāda iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju kopējie tautsaimniecības ienākumi var būt salīdzinoši vienmērīgi sadalīti starp iedzīvotājiem vai arī koncentrēties nelielas cilvēku grupas rokās.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ienākumu un bagātības koncentrācija šauras iedzīvotāju grupas rokās ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs. Lai dzīves līmeņa uzlabojumu justu pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks un tādējādi visa sabiedrība kopumā būtu ieguvēja no izaugsmes, ir svarīgi izvairīties no augstas nevienlīdzības (gan iespēju, gan rezultātu nevienlīdzības, jo pirmā ir nesaraujami saistīta ar otro). Šajā rakstā apskatīsim ienākumu un bagātības nevienlīdzību Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, identificēsim atsevišķas apdraudētākās iedzīvotāju grupas un ar pieejamo modeļu palīdzību vētīsim, kāda veida politikas lēmumi varētu padarīt Latvijas sabiedrību vienlīdzīgāku. Viens no veidiem, kā mēra nevienlīdzību, ir ar Džini indeksa palīdzību.

Pašlaik plaši iedzīvotāju protesti notiek Čīlē. Nesen Parīzi plosīja dzeltenās vestes. Kas kopīgs šiem nemieriem un kādēļ par to vērts runāt Latvijā?

Iedzīvotāju neapmierinātībai gan Čīlē, gan Francijā nevis iegansts, bet dziļākais cēlonis ir kopējs – ģeogrāfiskā nevienlīdzība. Proti, Francijā par iemeslu dzelteno vestu kustībai kļuva degvielas cenas sadārdzinājums, kas īpaši sāpīgi skāra nabadzīgākos iedzīvotājus (turklāt daudzi no tiem – strādājošie) perifērijās, kuriem uz darba vietu jāpārvietojas ar auto. Savukārt Čīlē nemierus izraisīja metro biļešu cenas pieaugums, kas sāpīgi «sit» pa nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, kas koncentrējušies pilsētu nomalēs un uz centru var tikt, vienīgi izmantojot metro.

Tieši šī ģeogrāfiskā nevienlīdzība lielā mērā veido arī Latvijas nevienlīdzības seju. Arī mūsu valsts gadījumā taisnība ir pirms pāris gadiem Pasaules Bankas secinātajam, ka daudz izteiktāka ir nevienlīdzība valstu iekšienē nekā starp valstīm. Eiropā un ASV aktuālais jēdziens «spatial inequality» jeb «telpiskā nevienlīdzība» ir pilnā mērā attiecināms arī uz Latviju. Jo pārtikusī urbānā vidusšķira Rietumu metropolēs ir savstarpēji daudz tuvāka dzīves līmeņa ziņā nekā savas valsts attālāko reģionu un lauku iedzīvotāji. Proti, dzīves līmeņa ziņā (tajā, ko var atļauties un ko nē) Rīgas IT speciālists vai advokāts būs tuvāks saviem kolēģiem Polijā, Čehijā un Francijā nekā, piemēram, maza veikaliņa īpašniekam Latgales vai Vidzemes laukos.

Kad Latvijā ieviesīs eiro?

Oficiālais eiro ieviešanas mērķa datums ir 2014. gada 1. janvāris. Šobrīd Latvijas valsts iestādes veic visus sagatavošanās darbus, kas nepieciešami eiro ieviešanas nodrošināšanai, un tā ieteicams rīkoties arī uzņēmējiem.

Kā naudas maiņu padarīt sev vieglāku un ērtāku?

Visērtākais veids - bezskaidras naudas maiņa. Tādēļ vēl pirms eiro ieviešanas ieteicams latu skaidrās naudas uzkrājumus pārskaitīt bankas kontā. Visa latu kontos noguldītā vai uzkrātā nauda eiro ieviešanas dienā automātiski un bez maksas tiks konvertēta eiro.

Vai saistībā ar latu nomaiņu pret eiro ir sagaidāma cenu celšanās?

Publiskajā telpā izskanējušie tiešmaksājumu aprēķini nav korekti, tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs mazie un vidējie lauksaimnieki, turklāt Zemkopības ministrijas (ZM) piedāvātie pasākumi jēgpilni nerisinās vides un klimata jautājumus.

Pēc Briselē panāktās vienošanās par atbalsta finansējuma pieaugumu Latvijas lauksaimniekiem par gandrīz 700 miljoniem eiro premjers Krišjānis Kariņš paziņoja, ka 2022. gadā Latvijas lauksaimnieki saņems vidēji 200 eiro par katru hektāru, bet 2027. gadā – jau 215 eiro.

Pret premjera izteikumiem iebilda biedrība "Zemnieku saeima", norādot, ka premjera aprēķini ir nepareizi un tiešmaksājumi, ko saņems lauksaimnieki, būs ievērojami zemāki – tikai 95 eiro par hektāru. Tomēr neprecīzas ir abu pušu nosauktās tiešmaksājumu atbalsta summas.

Zemnieku saeima: Tie ir klaji meli, ka lauksaimnieki saņems 200 eiro par hektāru 

Jaunie tiešmaksājumu nosacījumi liedz Latvijai tiekties uz Eiropas Savienības (ES) vidējo līmeni,...

Tiešmaksājumu summu, ko saņems lauksaimnieki, pašlaik precīzi nevar izkalkulēt, jo atbalsta sistēma ir ļoti komplicēta un lauksaimnieki ir ļoti dažādi.

Zemkopības ministrijas atbildība

Lauksaimniekiem un sabiedrībai būtiski izprast, ka tas, cik lielus tiešmaksājumus patiešām saņems lauksaimnieki un cik naudas sadale būs godīga, ir nevis Briseles, bet gan ZM rokās. Tieši ZM ir galvenais lēmējs naudas pārdalē, bet EK vien izvirza vispārīgos principus. Pašreizējais ZM piedāvājums liecina par to, ka tiešmaksājumu sadalījums nebūs godīgs un visvairāk tiks sekmēta graudkopības konkurētspēja.

Lai gan EK noteikusi, ka 40% no lauksaimniecības subsīdijām jānovirza vides un klimata krīzes novēršanai, izstrādātais tiešmaksājumu saņemšanas nosacījumu piedāvājums vairāk līdzinās "naudas apgūšanai" – bez reāliem piesārņojošās darbības ierobežojumiem. Spilgts piemērs ir atbalsts precīzo tehnoloģiju izmantošanai, kas patiesībā nepieprasa ķīmisko pesticīdu vai sintētisko minerālmēslu lietojuma samazināšanu.

Dažādi atbalsta veidi un nepilnības tajos

Lai izprastu tiešmaksājumu atbalsta sistēmu, jāzina, ka tiešmaksājumus veido dažādi atbalsta veidi: ienākumu pamata atbalsts, eksohēmas, mazo lauksaimnieku shēma, atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem un saistītais atbalsts. Turklāt tiešmaksājumi ir tikai viena daļa no pieejamā publiskā finansējuma lauksaimniekiem, otra daļa jeb pīlārs ir finansējums lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai, kas paredz vēl citas atbalsta iespējas lauksaimniekiem.

Ja aplūko tikai vienu pozīciju – ienākumu pamatatbalstu, tad ZM sākotnēji (bez papildus naudas piešķīruma) plānoja, ka tas varētu svārstīties no 96 eiro par hektāru 2022. gadā līdz 113 eiro 2027. gadā plus paredzēta piemaksa atkarībā no darbības reģiona.

Vērtējot ekoshēmu maksājumu (no 10 līdz pat vairāk nekā 1000 eiro par ha), tad šeit atbalsta pretendentiem vajadzētu būt tiem lauksaimniekiem, kas izmanto videi un klimatam labvēlīgas lauksaimniecības prakses. ZM paredzējusi, ka ekoshēmu atbalsts pienāksies par tādiem pasākumiem kā tiešā sēja, precīzās tehnoloģijas un līdzīgiem, taču tehnika maksā dārgi un līdz ar to pie šī atbalsta tiks pamatā tikai lielās saimniecības. Piemērs ir atbalsts par zaļajām joslām, kas paver dāsnas atbalsta saņemšanas iespējas tieši lielajām saimniecībām ar plašajiem monokultūru laukiem.

Sākotnējā piedāvājumā tiešmaksājumos bija paredzēti 60 miljoni eiro bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam, tādējādi tieši veicinot videi un klimatam draudzīgas lauksaimniecības stūrakmeni – bioloģisko metodi, taču šis atbalsts ir sarucis līdz sešiem miljoniem eiro un pieejams tikai tiem, kas saimnieko nitrātu jutīgās teritorijās.

Vēl viens atbalsta veids, ko ietver tiešmaksājumi, ir mazo lauksaimnieku shēma, kur ZM maksājumu plāno palielināt no 500 līdz 1000 eiro, novirzot šim mērķim pat 200 miljonu eiro. Tādējādi ZM gatavojas ar vieglu roku izpildīt EK prasību atbalstīt mazās un vidējās saimniecības, lai mainītu esošo situāciju, kad 11% Latvijas lauksaimnieku saņem 73% subsīdiju (ES vidēji proporcija ir nedaudz labāka – 20/80). LBLA ieskatā šis nav efektīvākais veids, kā risināt vienlīdzīgāku atbalsta sadalījumu. Turklāt ar šo pasākumu tiks atbalstītas arī tās mazās saimniecības un zemes īpašnieki, kuri nav saistīti ar ražošanu, bet netiks izmantotas visas iespējas, ko EK piedāvā, lai veicinātu konkurētspēju vidējo saimniecību sektorā. Piemēram, ZM neparedz iespēju ieviest tiešmaksājumu griestus un pārdalošo maksājumu. Līdz ar to nevienlīdzības problēma netiks risināta pēc būtības.

Politikas veidošanai jākļūst caurspīdīgākai

Aplūkojot tiešmaksājumus veidojošās komponentes, redzams, ka nav iespējams pateikt, cik lielu atbalstu lauksaimnieki saņems, jo tas atkarīgs no katra lauksaimnieka profila. Līdz ar to neviens no iepriekš publiskajā telpā izskanējušajiem skaitļiem nav korekts. Otrs secinājums – diemžēl tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs tieši mazās un vidējās saimniecības.

Pašlaik sabiedrībai grūti izsekot līdzi lauksaimniecības politikas stratēģijas tapšanai, tostarp maksājumu sadalei, tāpēc aicinu ZM padarīt šo procesu ievērojami caurspīdīgāku, diskusijās iesaistot ne tikai lauksaimnieku organizācijas, bet visu sabiedrību, kas ir ieinteresēta kvalitatīvas pārtikas pieejamībā un tīras lauku vides uzturēšanā.

Nevienlīdzība starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem vairumā pasaules attīstīto valstu šobrīd ir rekordaugstā līmenī, liecina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojums.

OECD norāda, ka vairumā no 34 organizācijas dalībvalstīm plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir lielākā pēdējo 30 gadu laikā, bagātākajiem 10% iedzīvotāju pelnot 9,6 reizes vairāk par nabadzīgākajiem 10% iedzīvotāju.

20.gadsimta 80.gados šis īpatsvars veidoja septiņi pret viens, vēsta organizācija.

OECD arī ziņo, ka turības plaisa ir pat vēl lielāka, 1% turīgāko iedzīvotāju 2012.gadā piederot 18%, bet 40% turīgo iedzīvotāju tikai 3% no mājsaimniecību bagātības.

Mēs esam sasnieguši augstāko punktu. Nevienlīdzība OECD valstīs ir augstākajā līmenī kopš brīža, kad tika sākta šādu datu apkopošana, vēsta organizācija.

Bagātākajam 1% pasaules iedzīvotāju tagad pieder vairāk bagātību nekā visiem pārējiem kopā, pirmdien paziņoja humānās palīdzības organizācija Oxfam dienu pirms Pasaules ekonomikas foruma, kas notiks Šveices pilsētā Davosā.

«Nevaldāmā nevienlīdzība ir radījusi pasauli, kurā 62 cilvēkiem pieder tikpat daudz kā pasaules iedzīvotāju nabadzīgākajai pusei,» savukārt pirms pieciem gadiem šāda bagātība piederēja 388 cilvēkiem, konstatēts Oxfam ziņojumā, kas publicēts pirms pasaules finansiālās un politiskās elites pārstāvju ikgadējā saieta Davosā.

Ziņojumā Ekonomika vienam procentam (An Economy for the 1%) arī atzīts, ka globālā nevienlīdzība nesamērīgi ietekmē sievietes.

«Viena no citām galvenajām tendencēm augošajā nevienlīdzībā, kuras noteiktas Oxfam International ziņojumā, ir tā, ka arvien mazāka nacionālā ienākuma daļa nonāk pie strādniekiem gandrīz visās attīstītajās valstīs un vairākumā jaunattīstības valstu ... Vairākums maz apmaksāto strādnieku pasaulē ir sievietes,» vēstīja Oxfam.

Salīdzinoši nesen publiskajā telpā izskanēja ziņa, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) ir izsniegusi pirmo licenci elektroniskās naudas iestādes darbībai (1). Savukārt, pēc šīs ziņas publiskošanas sekoja asa sabiedrības reakcija digitālajos medijos komentāru sadaļā, uzsverot, ka šādām iestādēm uzticēties nedrīkst, jo ieguldītā nauda tiks pazaudēta. Tomēr norādāms, ka šādai reakcijai nav pamata, jo būtiski ir nošķirt elektronisko naudu no virtuālās naudas, kuras lietošanas sekas saistāmas ar dažādiem riskiem. Līdz ar to, izprotot atšķirību starp elektronisko naudu un virtuālo naudu, ir iespēja sevi pasargāt no reālu naudas līdzekļu pazaudēšanas.

Elektroniskās naudas statusu un tās emitentu darbību regulē Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums (turpmāk – Likums). Līdz ar to elektroniskās naudas emitenti ir pakļauti konkrētam normatīvajam regulējumam, kas nozīmē to, ka gadījumā, ja elektroniskās naudas emitents savā darbībā neievēro Likuma prasības un ir pārkāpis savu klientu tiesības, klientiem ir iespēja vērsties Likumā noteiktajā kārtībā vienā no divām valsts iestādēm savu tiesību un likumisko interešu aizsardzībai, proti, FKTK vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC), kā arī Latvijas Komercbanku asociācijas ombudā.

Atbilstoši Likuma prasībām elektroniskajai naudai piemīt trīs pazīmes, ar kuru palīdzību iespējams identificēt un nošķirt elektronisko naudu no citiem norēķinu līdzekļiem:

Nenotiekot krasām pārmaiņām nozarē un politiskajā dienaskārtībā, Latvijas lauksaimniecība kā joma var tikt apdraudēta, aģentūrai LETA uzsvēra Kuldīgas novada lauksaimnieku atbalsta grupas pārstāvis, zemnieku saimniecības "Kalna Rinkas" īpašnieks Ēriks Pucens.

Pucens pavēstīja, ka Kuldīgas lauksaimnieki formulējuši vairākas savas prasības, kuras adresējuši Saeimai, Ministru kabinetam, Zemkopības ministrijai un Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijai un plāno pievienoties lauksaimnieku protesta akcijai 5.martā Rīgā.

Pucens norāda, ka jau pašlaik daudzi mazie un vidējie zemnieki ir uz izdzīvošanas robežas, izmaksas nespēj nosegt nopelnīto un "ik dienu kāds pieņem lēmumu beigt cīnīties ar vējdzirnavām" - samazināt saimniecības apjomus vai to likvidēt.

"Esam apvienojušies Kuldīgas novada lauksaimnieku grupā, pārstāvot dažādas lauksaimniecības nozares - sākot no mazām zemnieku saimniecībām līdz pat lielām, no bitēm līdz gaļas liellopiem. Turklāt mums pievienojušies arī zemnieki no dažādām Kurzemes apkaimēm," pauž atbalsta grupas pārstāvis.

Francijas policija aizturējusi 66 cilvēkus lauksaimnieku protesta akcijā Elizejas laukos, kur rīta sastrēguma stundas laikā ar traktoriem tika bloķēta satiksme.

Lauksaimnieki Parīzē izvietoja traktorus ap Triumfa arku, ar protesta akciju vēloties "glābt Francijas lauksaimniecību", ziņo Lauksaimnieku savienība "Coordination Rurale".

Lauksaimnieki pie pieminekļa Elizejas laukos izgāza siena kaudzes.

""Coordination Rurale" simboliski un miermīlīgi pārņem Triumfa arku," organizācija paziņoja platformā "X", piebilstot, ka steidzami jārīkojas, lai glābtu "45% mūsu saimniecību, kuras ir finansiālās grūtībās".

Lauksaimnieks Aksels Masons sacīja, ka "miermīlīgi un likumpaklausīgi" no plkst.3 (plkst.4 pēc Latvijas laika) Parīzes centrālajā satiksmes apļveida krustojumā pulcējušies ap simt zemnieku.

Daļa protestējošo lauksaimnieku sastrēgumā pie Triumfa arkas esošajiem autovadītājiem pasniedza maisus ar kartupeļiem, citi pirms aizturēšanas tērzēja ar policistiem.

Kopš Lielās franču revolūcijas laika jēdziens vienlīdzība ir gluži kā sarkanais lakats Spānijas buļļu cīņās. Pavicināja, izaicināja un uzvarēja vai zaudēja. Skatītāji vēro arēnu un azartā aiztur elpu, lai uzgavilētu matadoram par izveicību vai noelstos par asiņaino spēles iznākumu. Vienkārša un dzīvnieciska cīņa, kas balstās uz veiksmi un pieredzi, nevis vienlīdzību. Gluži tāpat kā Latvijas vienlīdzības pretstati.

Mums ir Satversme, kurā teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Mums ir Veidenbaums, kurš dzejojis, ka dūrei tik spēks. Kur mēs esam nonākuši? Nekur tālāk neesam tikuši, kaut gan jēdziens vienlīdzība ir kļuvis par brīvbiļeti uz eiropiešu sirdīm. Cilvēki grib dzīvot ar apziņu par sociālo taisnīgumu, kuru var izteikt arī matemātiskā izteiksmē, piemēram, ar Džini koeficientu. Latvija nav visnevienlīdzīgākā Eiropas valsts, taču nav arī starp valstīm, kur iedzīvotājiem ir vienlīdzīgi dzīves apstākļi, ienākumi, iespējas.

Salīdzināšanai - 2015. gadā Latvijai Džini koeficients bija ap 35%, un šis rādītājs bija viens no sliktākajiem Eiropā. Tas parāda, cik vienlīdzīgi ir ienākumi starp dažādām sabiedrības grupām un cik liela ir plaisa starp bagātākajiem un trūcīgākajiem. Piemēram, Zviedrijai Džini koeficients bija 25%.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) faktiskajās cenās 2022. gadā bija 39.08 miljardi eiro. Tas raksturo Latvijas ekonomikas lielumu. Savukārt Latvijas ēnu ekonomikas lielums, saskaņā ar Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā (SSE Riga) Ēnu ekonomikas indeksa pētījumu, pērn bija 26.5% no IKP. Pie tam, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā turpina augt – 2016. gadā tas bija 20.7%.

Kā viens no biežāk minētiem ēnu ekonomikas cēloņiem Latvijā tiek minēts nedeklarētie skaidras naudas darījumi. Pie ēnu ekonomikas īpatsvara 26.5% apmērā, tas monetārā izteiksmē ir 10.36 miljardi eiro. Šī ir naudas masa, kas paliek ārpus Latvijas nodokļu sistēmas administrācijas uzraudzības. Tā rezultātā nesaņemtie nodokļu ieņēmumi valsts budžetā pie efektīvas nodokļu likmes 20% (IIN, UIN, kapitāla pieauguma nodoklis ir 20%, bet PVN – 21%) ik gadu sastāda vismaz ap diviem miljardiem eiro. Šī summa būtu svarīgs pienesums Latvijas kopbudžetam, lai varētu samazināt budžeta deficītu, Latvijas ārējo parādu un papildus iegūtu līdzekļus aizsardzības, veselības, izglītības un citu nozaru stiprināšanai.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš globālās finanšu krīzes, kas satricināja pasaules ekonomiku. Neraugoties uz monetārās politikas pūliņiem, pasaules attīstīto valstu tautsaimniecībās nav atgriezies līdz krīzei novērotais optimisms un izaugsme.

Gluži otrādi, Japānas centrālās bankas pūles ir koncentrētas, lai nepieļautu tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, eirozonas centrālās bankas cenšas pārtraukt ieilgušo pārlieku zemas inflācijas posmu, bet ASV atgriešanās pie normāla procentu likmju līmeņa norit lēnāk, nekā sākotnēji tika gaidīts.

Pasaules attīstītajās valstīs tautsaimniecības reakcija uz monetāras politikas stimuliem ir kļuvusi neelastīgāka, un centrālo banku izmantoto instrumentu arsenāls, šķiet, ir tikpat kā izsmelts.

Veicot apjomīgo aktīvu pirkšanas programmu, Eirosistēmas jeb eiro zonas centrālās bankas ir veicinājušas kopējā ārpus banku sistēmas apritē esošā plašās naudas apjoma kāpumu, tomēr eirozonas tautsaimniecības izaugsme turpina stagnēt, lai gan izdevies novērst deflācijas draudus.

Valdības piešķirtā atbalsta summa par plūdu postījumiem zemniekiem palīdzēs izdzīvot līdz pavasarim, un tad daļai Latvijas lauksaimnieku var nebūt finanšu resursu, ko ieguldīt ražošanā, aģentūrai LETA sacīja biedrības «Zemnieku saeima» priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre.

«Zaudējumus vai neiegūto peļņu kompensēt nevar, bet lauksaimniecība ir ilglaicīgs bizness. Svarīgi, lai šīs kompensācijas palīdzētu vismaz samaksāt tos parādus, kas šobrīd ir jāsamaksā, un izdzīvot līdz pavasarim. Uz pavasari mēs ceram, ka gan valdība, gan bankas, gan finanšu sektors kopumā izdomās labākus instrumentus nākamās sezonas finansēšanai. Lai nākamajā sezonā būtu raža, ir nepieciešami ieguldījumi, un daudziem lauksaimniekiem nebūs to resursu, ko pavasarī ieguldīt sēklās, mēslojumā, augu aizsardzībā un degvielas iegādē, lai varētu turpināt ražošanu. Ar kompensācijām varēs izdzīvot līdz pavasarim,» sacīja Dzelzkalēja-Burmistre.

Viņa arī atzina, ka Latvijas lauksaimnieki joprojām cer, ka Latvijai izdosies saņemt Eiropas Savienības (ES) atbalstu par plūdu nodarītajiem postījumiem.

Pasaulē arvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka bagātie kļūst bagātāki, bet nabagie – nabadzīgāki. Arī Latvijai jau gadiem neizdodas izkļūt no ļoti izteiktas ienākumu nevienlīdzības apburtā loka.

Davosas Ekonomikas foruma galvenā tēma šogad ir pasaules iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība. Un ne velti – šobrīd plaisa starp pasaules bagātajiem un nabagajiem ir lielākā pēdējo simts gadu laikā, liecina dažādi pētījumi. Latvija tostarp pēdējos gados ir valsts ar visizteiktāko ienākumu nevienlīdzību Eiropas Savienībā (ES).

Noslāņošanās maratons

Bagātībai ir tendence plūst vienos un tajos pašos maciņos. Izpētes kompānija Oxfam apkopojusi datus, sadalot pasaules iedzīvotāju skaitu uz pusēm pēc to turības – bagātākajos un nabadzīgākajos. Šie dati liecina, ka 85 pasaules bagātākie cilvēki (viena palielāka autobusa pasažieru skaits) šobrīd kontrolē tikpat lielu bagātību kā visa nabadzīgāko pasaules iedzīvotāju puse (vairāk nekā 3,5 miljardi) kopā. Savukārt Šveices banka UBS norāda, ka Džini koeficienta vērtība (raksturo ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā) pēdējo 10 gadu laikā pieaugusi faktiski visās pasaules lielākajās tautsaimniecībās.

«Normālās valstīs, kur ir progresīvā nodokļu sistēma, tiek aplikti visi ienākumi: gan dividendes, gan ienākumi no īres vai vērtspapīru pārdošanas. Taču šis «solidaritātes nodoklis» attiecas tikai uz darbaspēku. Cilvēkam, kurš pelna 75 000 eiro gadā, faktiski būs jāmaksā 56% nodokļu likme. Vienlaikus mēs zinām, ka mums valstī ir 40% strādājošo cilvēku, kas saņem «aplokšņu algas» un nemaksā neko. Kādēļ cilvēkiem, kas daudz mācījušies, dienu un nakti strādājuši, investējuši savā izaugsmē, tagad būtu «jāsolidarizējas» ar tiem, kas saņem algu aploksnē? Kāpēc mums jāmaksā par tiem, kas nemaksā nekādus nodokļus? » intervijā žurnālam Sestdiena saka Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis.

Fragments no intervijas

Kādēļ esat vērsies pret valdības plānoto «solidaritātes nodokli», ko varētu apstrīdēt Satversmes tiesā?

Pirms gada sociālie partneri (darba devēji un arodbiedrības) vienojās ar valsti par nodokļu politikas stratēģiju. Vienošanās paredzēja, ka netiek ieviesti jauni nodokļi, jāsamazina darbaspēka nodokļu slogs, kā arī jāpaplašina nodokļu bāze uz citu avotu rēķina (nekustamais īpašums, kapitāls, patēriņš). Taču augustā Finanšu ministrija no atvilktnes izvilka «solidaritātes nodokli», kas ir pretrunā visiem šiem principiem: tas ir jauns nodoklis, ar ko aplikt darbaspēku, un tas nav ne progresīvs, ne solidārs.

Jaunie tiešmaksājumu nosacījumi liedz Latvijai tiekties uz Eiropas Savienības (ES) vidējo līmeni, pirmdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta Panorāma" sacīja biedrības "Zemnieku saeima" valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Viņš norādīja, ka nosacījumi, kas nāk līdzi paredzētajiem maksājumiem, liedz Latvijas lauksaimniekiem tiekties uz Eiropas vidējo līmeni. "Tie ir klaji meli, ka lauksaimnieki saņems 200 eiro uz hektāra," sacīja Lazdiņš.

Viņš minēja, ka šajā plānošanas periodā Latvijas lauksaimnieki saņem 130-140 eiro par hektāru, bet nākamajā plānošanas periodā tiešmaksājumu apmērs uz hektāru varētu samazināties par 20-25%. "100-105 eiro ir maksimums, ko lauksaimnieki saņems," pauda Lazdiņš.

"Zemnieku saeimas" valdes priekšsēdētājs skaidroja, ka šobrīd lauksaimniekiem vienoto platībmaksājumu un zaļināšanas prasību izpilde nerada sarežģījumus, bet nākamajā plānošanas periodā šīs abas komponentes katram lauksaimniekam būs obligātas, kā arī par tām papildus maksājumi vairs nepienāksies.

Jau kopš pandēmijas sākuma tiek spriests par to, kādu burtu galu galā atgādinās notiekošais ekonomikā. Sākotnēji, esot aktuālai bezcerībai, tika runāts par burtu L, kas simbolizētu strauju ekonomikas kritumu, kam seko stagnācija.

Tiesa gan, pēc tam plauka pieņēmumi, ka drīzāk būs sagaidāma V, U vai W veida atgūšanās. Pēdējā laikā gan tiek norādīts, ka, iespējams, alfabētu vajadzētu papētīt vēlreiz. Nu ekonomistu izvēles kārts bieži krīt uz burtu K, kas simbolizē to, ka ekonomikas atgūšanās ne visiem būs vienāda. Proti, daļai sabiedrības materializēsies kaut kas līdzīgs V veida atgūšanās scenārijam, bet otrai daļai no šīs krīzes tik ātri izrāpties neizdosies, un viņu dzīves kvalitāte uz ilgu laiku var pat pasliktināties. Attiecīgi – Covid-19 pandēmijas pienesums var būt augoša nevienlīdzība gan sabiedrību, gan valstu vidū.

Izgaismo nevienlīdzību

Augošu nevienlīdzību nosaka kaut vai tas, ka šī krīze vairāk ietekmējusi nozares, kuras jau tāpat parasti nevar izcelties ar lielām algām un gigantiskām peļņām. Faktiski Covid-19 primāri skāris zemu ienākumu, ierobežotu prasmju un nepieredzējušus darbiniekus, kuriem bieži vien sociālā aizsardzība nav tā augstākā. Piemēram, zemāka līmeņa atalgojums mēdz būt viesmīlības nozarē, kurai pandēmija norāvusi stopkrānu. Daudzās šādās nozarēs darbs no mājām īsti nav iespējams, kas nozīmējis, ka šiem cilvēkiem vai nu darbs zūd, paliek būtiski mazāk, vai kādā citā veidā tiek apgrūtināts. Savukārt biroju darbu no mājām veikt ir nosacīti vieglāk. Līdz ar to sitiens pa baltajām apkaklītēm bijis ne tik iznīcinošs.

Kad 2015. gada martā Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome pieņēma lēmumu par valsts vērtspapīru pirkšanas programmas (PSPP) sākšanu, to pavadīja arī solījums programmu turpināt līdz 2016. gada septembra beigām vai līdz brīdim, kad ECB Padome būs pārliecinājusies, ka vērojama noturīga inflācijas līmeņa tuvināšanās cenu stabilitātes mērķim (inflācija tuvu, bet zem 2% līmeņa).

Šomēnes varam atzīmēt datumu, kad sākotnēji bija paredzēts eirozonas centrālo banku PSPP noslēgums.

Bet programma tomēr turpinās.

Varam konstatēt, ka acīmredzot nav izpildījies otrais priekšnosacījums: ECB Padome, kuras sastāvā ir arī Latvijas Bankas prezidents, nav guvusi pārliecību, ka vērojama noturīga inflācijas tuvināšanās 2%. Programmas izbeigšanas vietā tā ir pagarināta par sešiem mēnešiem, ir palielināts pirkto vērtspapīru mēneša apjoms, paplašināts pērkamo vērtspapīru loks, samazinātas procentu likmes un uzsākta jauna programma (TLTRO II). Arī 2016. gada 8. septembra sēdē ECB Padome apstiprināja, ka visi uzsāktie pasākumi turpinās. Un kāds ir tā visa rezultāts?

Bezdarbs un aizvien pieaugošā ienākumu nevienlīdzība būs vieni no svarīgākajiem jautājumiem, ko nākamgad nāksies atrisināt pasaules valstu līderiem, liecina piektdien publiskotais Pasaules ekonomikas foruma (WEF) pētījums.

Organizācija, kas katru gadu Šveices kūrortpilsētā Davosā uz pārrunām pulcē valstu vadītājus, biznesa līderus un akadēmiķus, izveidojusi desmit svarīgāko jautājumu sarakstu, kas, visticamāk, nākamajos 12-18 mēnešos būs uzmanības centrā.

Šī saraksta augšgalā ierindota aizvien pieaugošā ienākumu nevienlīdzība.

Pasaules turīgākajiem iedzīvotājiem turpinot uzkrāt bagātību rekordlielā ātrumā, vidusšķira saskaras ar grūtībām, šajā ziņojumā norāda bijušais ASV viceprezidents Als Gors, kurš ir viens no 1800 ekspertiem, kas piedalījušies šī pētījuma izstrādē.

Pērn WEF veidotajā sarakstā ienākumu nevienlīdzība ieņēma otro vietu aiz bažām par saspīlējumu Sīrijā un Ziemeļāfrikā.

Stabilā situācija Latvijas tautsaimniecībā jau astoto gadu nodrošina iekšzemes noguldījumu kāpumu.

Izteiktāka bijusi darba algu kāpuma un bezdarba krituma veicinātā mājsaimniecību noguldījumu palielināšanās, kamēr uzņēmumu noguldījumi bijuši svārstīgāki un atsevišķos gados arī sarukuši, uzņēmējiem uzkrājumus izmantojot importa un investīciju darījumos.

Noguldījumu ienesīgums ir zems, iedzīvotāji un uzņēmēji meklē ienesīgākas līdzekļu izvietošanas iespējas, tamdēļ lielākā daļa noguldījumu koncentrējas likvīdajā pieprasījuma noguldījumu segmentā. Rūkot ārvalstu klientu noguldījumiem un turpinoties mātesbanku finansējuma samazinājumam, augošie iekšzemes noguldījumi kļuvuši par galveno banku finanšu resursu avotu – 2018. gada nogalē iekšzemes noguldījumu atlikums pārsniedza banku iekšzemes kredītportfeļa lielumu.

Digitālā pasaule ap mums strauji attīstās. Vēl pavisam nesen tālruņus izmantojām tikai sarunām, bet finanšu pakalpojumus saņēmām bankās un pat ne internetbankās, un neiedomājāmies, ka var būt citādi.

Tehnoloģiju attīstība paver plašas iespējas finanšu pakalpojumu attīstībai, tai skaitā progress skar un skars arī naudu. Paveras plašas iespējas attīstīt naudas veidus, veicināt naudas apriti un ātrumu. Paveras iespējas arī veikt izmaiņas un uzlabojumus monetārajā politikā, padarīt efektīvāku monetārās politikas transmisijas mehānismu un, kas zina, nākamās krīzes atveseļošanai centrālās bankas jau varētu izmantot digitālo naudu jau pierastās aktīvu pirkšanas vietā. Šajā rakstā aplūkosim nākotnes iespējas, par kurām centrālās bankas jau ir sākušas domāt – tām ir interese, tās jau publicējušas pētnieciskus darbus un bijuši pirmie eksperimenti.

Centrālajai bankai ir jāiet kopā ar tehnoloģiju attīstību, lai nepiepildītos dažu vizionāru redzējums, ka centrālo banku pasivitātes rezultātā emitētā nauda pamazām izzudīs no apgrozības un cilvēku digitālajos maciņos paliks tikai privāto emitentu emitētās kriptovalūtas. Privātās naudas uzvara nozīmētu arī privātā sektora uzvaru pār valsti, bet atstāsim valsts un privātā sektora spēkošanos filozofiskākas ievirzes rakstiem. Kamēr pastāv centrālās bankas, tām būs jāseko līdzi un jāpielāgojas tehnoloģiju attīstībai. Līdzšinējās zinātnieku diskusijas ir izvirzījušas divus veidus, kā var tikt glabāta centrālās bankas digitālā nauda. Centrālās bankas digitālā nauda varētu tikt glabāta centrālajā bankā atvērtos kontos (angliski – account based) vai arī elektroniskajās ierīcēs (angliski – value based). Šie abi centrālās bankas digitālās naudas veidi var pastāvēt neatkarīgi no tā, kas ir digitālās naudas izplatītājs naudas gala īpašniekiem – centrālā banka vai bankas.

Naudas līdzekļi ir uzņēmuma komercdarbības galvenais tiešais resurss, ar kuru uzņēmums veicina sava kapitāla pieaugumu. Naudas līdzekļi ir uzņēmuma apgrozāmo līdzekļu likvīdākā daļa, to uzskaite nav sarežģīta, tomēr bieži uzņēmumu grāmatvedībā tiek pieļautas neprecizitātes naudas līdzekļu uzskaitē. Jāuzsver - naudas līdzekļu uzskaite ir reglamentēta daudzos normatīvos dokumentos.

Vispirms jāatzīmē, ka atbilstoši Gada pārskatu likuma prasībām bilancē uzrāda tikai naudu, bet naudas plūsmas pārskatā uzrāda naudu un naudas ekvivalentus. Savukārt, pēc starptautiskajiem grāmatvedības standartiem bilancē uzrāda naudu un tās ekvivalentus.

Dažāda pieeja

Praksē ir izveidojusies situācija, ka uzņēmumi dažādi uzrāda naudas līdzekļus gada pārskatā. Sakarā ar to pārskata lietotāji papildus informāciju var iegūt finanšu pārskata pielikumā, kurā jābūt norādītai naudas un tās ekvivalentu uzskaites politikai, kā arī būtu jāatšifrē bilances postenis nauda gadījumā, ja tajā ir ietverti arī naudas ekvivalenti. 2011. gada 21. jūnija Ministru kabineta noteikumos Nr. 481 «Noteikumi par naudas plūsmas pārskata un pašu kapitāla izmaiņu pārskata saturu un sagatavošanas kārtību» pirmo reizi ir sniegta naudas definīcija. Šo noteikumu izpratnē:

Ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā lauksaimniecība atrodas lielu pārmaiņu priekšvakarā, par to ieviešanas ātrumu gan vēl pāragri runāt, jo visos līmeņos turpinās diskusijas.

Intervijā Dienas Biznesam zemkopības ministrs Kaspars Gerhards norāda, ka Eiropas Savienība ir izvirzījusi ļoti ambiciozus mērķus: samazināt augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošanu, cenšoties padarīt pārtiku bioloģiskāku, un vienlaikus samazināt siltumnīcu gāzu emisijas zemes apsaimniekošanā un lauksaimniecībā. Pašlaik svarīgākais ir izstrādāt šo mērķu iedzīvināšanas risinājumus un rast atbalsta mehānismus to sasniegšanai.

Kāda pašlaik ir situācija lauksaimniecībā Latvijā uz ES, Baltijas fona?

Kopējo situācijas novērtējumu ir salīdzinoši grūti sniegt, jo katrai lauksaimniecības nozarei ir savas stiprās un arīdzan vājās puses. Turklāt pat Latvijas mērogā ir ļoti atšķirīga situācija reģionu griezumā – gan pēc saražotās produkcijas apjoma, gan pēc saimniecību lieluma, gan pēc to ienākumiem un pat darbības jomām. Ja raugās uz lauksaimniecības produkcijas izlaidi, tad kopš Latvijas iestāšanās ES 2004. gadā tā ir pieaugusi vairāk nekā divas reizes, kas ir visstraujākā izaugsme visā Eiropas Savienībā. Vienlaikus ir cits parametrs, kurā Latvija būtiski atpaliek.

Latvijā šā gada martā salīdzinājumā ar attiecīgo mēnesi pērn bija trešais lielākais rūpnieciskās ražošanas pieaugums Eiropas Savienībā (ES), liecina piektdien publiskotie ES statistikas pārvaldes Eurostat dati, kas apkopoti par 22 ES dalībvalstīm.

Saskaņā ar tiem mūsu valstī rūpnieciskās ražošanas izlaide martā bija par 10% lielāka nekā šajā mēnesī 2016.gadā. No ES dalībvalstīm, par kurām ir pieejami dati, lielāks nekā Latvijā rūpnieciskās ražošanas pieaugums bijis Igaunijā (+14,8%) un Rumānijā (10,2%).

Lietuvā martā rūpniecības izlaide bija par 4,6% lielāka nekā pirms gada.Kopumā rūpnieciskās ražošanas kāpums gada izteiksmē tika reģistrēts 20 ES dalībvalstīs, par kurām ir pieejami dati, bet kritums bijis tikai Nīderlandē (-2,2%). Horvātijā rūpnieciskā izlaide saglabājās pagājušā gada trešā mēneša līmenī.Mēneša izteiksmē rūpniecības produkcijas izlaides pieaugums martā reģistrēts 14 ES dalībvalstīs, par kurām pieejami dati, bet astoņās valstīs fiksēts samazinājums.

Ikdienā šķietami nemanāma, tomēr tautsaimniecībai nepārvērtējami nozīmīga ir uzticamība. Vai varam paļauties, ka preču un pakalpojumu maiņas darījumos iegūsim solīto; vai varam būt droši, ka darījuma otra puse spēj pildīt solījumus; vai vērtības, kuras iegādājāmies, patiesībā pieder to pārdevējam, un kā varam droši zināt, kas tieši kam pieder?

Vai, iegādājoties, piemēram, nekustamo īpašumu, tam nav apgrūtinājumu, vai īpašumtiesību nostiprinājumi ir droši un nevar tikt nesankcionēti mainīti? Visbeidzot, naudas pastāvēšana pašos pamatos ir uzticēšanās rezultāts – tautsaimniecības dalībnieku paļaušanās, ka naudaszīmes, kam pašām par sevi nav gandrīz nekādas vērtības, var un nākotnē varēs apmainīt pret precēm un pakalpojumiem. Līdzās uzticībai naudas pirktspējai, kredītiestāžu emitētā bezskaidrā nauda var pastāvēt, ja klienti uzticas kredītiestāžu spējai pildīt saistības un regulējošo institūciju spējai novērst nelīdzsvarotības, kas rodas banku sistēmā.

Darījumos, kuros nepietiek ar otras puses labu reputāciju, mūsdienās uzticamības panākšanai plaši tiek izmantoti centralizēti institucionāli risinājumi – dažādi reģistri, vidutāji, kas apstiprina darījuma pušu noslēgtās vienošanās, intelektuālā īpašuma izmantošanas tiesības un autoratlīdzības sadali administrējošas iestādes utt. Institucionālie risinājumi ne vienmēr ir ātrdarbīgi un efektīvi, turklāt daudzos gadījumos to darbošanos atbilstoši izveidošanas iecerei apdraud dažādi cilvēciskie faktori – kļūdas, ļaunprātība. Varētu vaicāt, vai iespējams izveidot tautsaimniecības darbības modeļus, lai uzticamība kļūtu par sistēmas neatņemamu īpašību un tautsaimniecības dalībnieku paļāvība būtu sasniedzama bez trešās puses iesaistes? Vai iespējams darījuma slēdzējpusēm izveidot līgumus, kuru izpilde notiktu automātiski, bez darījuma gaitu un nosacījumus pārraugošo pušu iesaistes, un līguma nesankcionēta maiņa būtu neiespējama?