Farmaceitu un aptieku tīklu starpā arvien aktuāla kļūst diskusija par normu, ka no 2010. gada aptiekas Latvijā drīkstēs piederēt tikai farmaceitiem. Pret šo normu ir lielās aptieku ķēdes, savukārt par – farmaceitu biedrība.
Lai izprastu konkrētās normas iemeslus, ir jāatgriežas desmit gadu senā pagātnē, kad Farmācijas likums tika pieņemts. Toreiz tika noteikts desmit gadu ilgs pārejas posms, lai visas aptiekas pārkārtotos tā, lai no 2011. gada atbilstu šim likumam. Ir jāteic, ka desmit gadi ir ļoti ilgs laika posms, un to laikā daudzas lietas mainās, –mūsu uzskati, arī vide ap mums. Mainījusies ir arī mūsu domāšana. Tāpēc šis likums ne velti tiek apspriests vēlreiz, jo ir skaidrs, ka 2000.gadā uzrakstītais vairs neatbilst tai realitātei, ko diktē šodienas prasības.
Kaut kas jāmaina tajos gadījumos, ja ir slikti un nepieciešamas korekcijas. Šajā gadījumā kārtība būtu jāmaina tad, ja aptiekas nefunkcionē pietiekami labi un ja iedzīvotājiem netiek nodrošināta kvalitatīva farmaceitiskā aprūpe. Līdz ar to rodas jautājums: vai tiešām ir tik slikti, lai būtu kaut kas tik radikāli jāmaina? Pavērtējot šodienas situāciju, ir jāsecina, ka patiesībā tādu problēmu nav.
Cita svarīga lieta ir tā, ka aptiekas īpašuma formai nav nekādas saistības ar tās sniegto kvalitāti. Līdz ar to teikt, ka aptieku tīkli apkalpo iedzīvotājus sliktāk nekā farmaceitiem piederošās aptiekas, mēs nevaram. Neredzu pamatojumu tam, kāpēc aptiekām būtu jāpieder tikai farmaceitiem.
Šaubos, vai likuma izstrādātāji ir aptaujājuši farmaceitus, lai noskaidrotu, cik no viņiem ir gatavi būt par aptieku īpašniekiem. Pēc pašreiz spēkā esošās likumdošanas jaunas aptiekas vairs atvērt nevar, tāpēc vienīgais veids, kā aptieku tīkliem attīstīties, ir nopirkt no farmaceita jau strādājošu aptieku. Līdz ar to rodas jautājums: kāpēc tad farmaceiti šīs aptiekas pārdod? Latvijā ir ļoti grūti strādāt nelielam individuālam uzņēmējam. Viņiem ir jārūpējas ne tikai par farmaceitisko aprūpi, bet arī par saimniecisko pusi. Neviens nav atcēlis prasības par aptieku datorizāciju, tāpēc ir vajadzīgi pietiekami labi datori un zināšanas to izmantošanai. Farmaceiti aptiekas pārdod, jo vēlas nodarboties ar farmaceitisko aprūpi, nevis saimniecisko darbību.
Savukārt aptieku tīklos šādu problēmu nav. Tajos ir gan savs saimniecības dienests, gan sava IT nodaļa, farmācijas daļa, kura rūpējas par licencēšanas jautājumiem, kā arī juridiskā daļa. Līdz ar to farmaceitam, kurš strādā aptiekā, nav jārūpējas par šādām lietām. Šis ir tas lielais pluss, kāpēc daudzi farmaceiti ir nolēmuši savas aptiekas pārdot. Viņiem saimnieciskās rūpes ir izrādījušās pārāk smaga nasta, tāpēc nav izprotams: kāpēc farmaceiti pēkšņi 2011. gadā vēlētos atkal vadīt aptiekas, ja pirms trīs četriem gadiem ir tās pārdevuši? Tāpat arī, ja, piemēram, aptieku tīkli vairs nedrīkstēs darboties, diez vai farmaceiti, kuri šīs aptiekas pārņemtu, būtu pietiekami turīgi, lai ienāktu ar savu aprīkojumu, cilvēkiem un tehniku. Problēmas patieso būtību tā īsti neviens nav apjautis, jo var jau sistēma funkcionēt tā, kā ir pašlaik, un var funkcionēt arī tā, kā ir paredzēts jaunajā likumā. Bet vai kāds īsti ir sapratis, kā tiks realizēts šis starpposms, lai mēs nokļūtu jaunajā situācijā? Praktiskās lietas nav pārdomātas.
Ja farmaceiti uzskata, ka aptieku tīkli ir slikti un jādara viss, lai to nebūtu, savukārt aptieku tīkli uzskata, ka farmaceitiskās aprūpes kvalitāte nav atkarīga no uzņēmējdarbības formas, nav šīs vienojošās platformas diskusijai, jo problemātiskās tēmas ir principiāli atšķirīgas. Neviens nav veicis ne aptauju, ne pētījumu par to, kāda tad ir šī situācija. Farmaceitu biedrības paziņojums, ka aptieku tīkli nodarbojas vienīgi ar komerciju, ir absolūti bezatbildīgs. Farmaceitu biedrībā ir iestājušies visi farmaceiti un farmaceitu asistenti, kas strādā Latvijas aptiekās. Un vismaz puse no visām aptiekām pieder kādam no aptieku tīkliem. Tātad farmaceitu biedrība pauž viedokli, ka vismaz pusei no viņu biedriem farmaceitiskā aprūpe nav primārais pienākums.
Ja kompromiss tiek panākts un aptieka drīkst piederēt gan sabiedrībai, gan uzņēmējam tāpat kā līdz šim, aptieku attīstība turpinās. Savukārt, ja likums netiek grozīts, aptieku tīkliem ir arī variants, ko darīt šādā situācijā. Tomēr lielie ārvalstu aptieku īpašnieki netic tam, ka situācija šādi var mainīties, jo Eiropas Savienībā novērojama pilnīgi pretēja tendence - tirgus liberalizācija. Var minēt divus piemērus – Zviedrijā, kur aptiekas piederēja valstij, pret valsti tika iesniegta prasība Eiropas kopienu tiesā, kuru tā zaudēju, un rezultātā līdz nākamā gada beigām visas aptiekas tiks nodotas privātās rokās – aptiekas drīkstēs piederēt jebkuram, to vadot sertificētam farmaceitam. Arī Vācijā, kur pastāv noteikums, ka vienam farmaceitam var piederēt četras aptiekas, notiek diskusijas par to, lai aptiekas varētu piederēt jebkuram. Savukārt Latvija, pašlaik izskatās, iet pilnīgi pretējā virzienā nekā pārējā Eiropa.
Protams, sliktākajā gadījumā, ja grozījumi likumā paliek spēkā, aptieku tīklu īpašnieki nekur nepazudīs. Viņi pārveidosies par telpu nomniekiem un slēgs līgumus ar sertificētiem farmaceitiem, lai tur varētu izveidot savas prakses vietas. Tā ir piemērotākā izeja, tomēr juridiski tā ir ļoti sarežģīta. Jebkurā gadījumā ir jābūt ļoti naivam, lai domātu, ka no tirgus varētu pazust aptieku tīklu īpašnieki, kuri līdz šim ir ieguldījuši lielus līdzekļus.
Jaunajā Farmaceitiskās aprūpes likumprojektā, kurš tiek gatavots, ir iekļautas ļoti daudzas diskutablas lietas. Piemēram, attiecībā uz šo pašu noteikumu par aptieku piederību farmaceitiem, rodas jautājums: kas notiek, ja pēkšņi šis aptiekas īpašnieks-farmaceits nomirst? Likumprojektā ir ierakstīts, ka šī licence ir jāpārdod citam sertificētam farmaceitam. Respektīvi, likums uzliek par pienākumu farmaceita radiniekiem pārdot aptieku citam farmaceitam, turklāt netiek atrunāts, kas notiek ar visu saimniecisko darbību. No otras puses, ja tas ir uzņēmums, kurš ir šīs aptiekas īpašnieks, minētā problēma nepastāv. Šis likumprojekts vēl joprojām ir ļoti koriģējams.
Biznesā divi gadi ir ļoti īss laiks, tāpēc šāda nenoteiktības sajūta par to, kāda kārtība pastāvēs 2011. gadā, rada plānošanas problēmas lieliem uzņēmumiem. Tāpēc skaidrība ir vajadzīga pēc iespējas drīzāk.
.jpg)
