Viņa pirmais darbs Statoil pirms 13 gadiem bija izmazgāt grīdu veikalā. «Tas izrādījās vērtīgs uzdevums, jo 10 gadus vēlāk bija vieglāk par vieglu uzstādīt Eiropas standartu grīdas tīrībai.» Nu jau ceturto gadu Guntis Āboltiņš-Āboliņš strādā Norvēģijā. Vispirms Statoil mazumtirdzniecības Eiropas Kompetences centrā Oslo, bet kopš šī gada oktobra - StatoilHydro galvenajā mītnē Stavangerā Norvēģijas dienvidrietumos, Nākotnes enerģijas risinājumu departamentā.
Kā benzīns aptiekā
Ierodoties Stavangerā, es uzreiz nokļūstu 20 gadus pēc tagadnes (tā prognozē Guntis), iekāpjot Toyota Prius - nevis tajā hibrīdmodelī, kas brauc ar degvielu un elektrību, bet vēl lielākā retumā - ūdeņraža darbinātā auto. Norvēģijā ir tikai divas ūdeņraža uzpildes stacijas, Skandināvijā kopā - trīs. Bet tas ir tikai pagaidām. Laikā, kad Bencs dibināja savu autouzņēmumu, benzīnu vajadzēja pirkt aptiekā, zina stāstīt Gunta tētis, inženierzinātņu doktors Gintauts Āboltiņš-Āboliņš. Un Tomasa Edisona laikā ar elektrību apgaismotajās telpās pie sienas bija brīdinājums nemēģināt spuldzīti iedegt ar sērkociņu. Šis aptuveni 120 gadus vecais plakāts kā atgādinājums par progresa lokiem tagad ir iekļauts StatoilHydro prezentācijā. Ir ļoti laba sajūta, braucot ar šo auto un apzinoties, ka apkārtējā vidē no tā nonāk tikai tīrs ūdens, saka Guntis. «Ja visas automašīnas būtu tādas, mēs pilsētās varētu elpot lauku gaisu.»
Būvē nākotnes lielceļus
Ūdeņraža izmantošana ir tikai daļa no StatoilHydro nākotnes enerģijas programmas. Biodegvielas ražošana, atjaunojamās enerģijas avoti (vējš, viļņi, paisums un bēgums), ogļskābās gāzes savākšana no atmosfēras, energoefektivitāte? ir ļoti plašs un vēl neizzināts darba lauks. «Mans uzdevums ir identificēt veiksmīgākos nākotnes «lielceļu» virzienus jauno enerģijas risinājumu pasaulē un atrast labākos veidus, kā StatoilHydro var piedalīties šo ceļu būvēšanā,» skaidro Guntis. Šie jaunie risinājumi ir īpaši svarīgi šobrīd, kad gan naftas cenas, gan atmosfēras piesārņotība sasniedz rekordus. The Inconvenient Truth jeb «Neērtā patiesība» ir filma par globālā klimata izmaiņām, kuru Guntis Āboltiņš-Āboliņš iesaka noskatīties katram. Tā atstāj iespaidu un mudina rīkoties - kaut vai piecelties un izslēgt gaismu priekšnamā. Filmas iniciators ir bijušais ASV viceprezidents un Klimata aizsardzības alianses dibinātājs Als Gors. «Daudzi mani motivatori ir līdzīgi, tādēļ esmu priecīgs, ka man ir tā retā izdevība strādāt ar lietām, kam es patiesi ticu un kas var padarīt mūsu dzīvi labāku,» vēl pirms labās ziņas par Alam Goram piešķirto Nobela Miera prēmiju e-pastā raksta Guntis.
Dream team
Nākotnes enerģijas risinājumu departamentā Guntis ir nokļuvis, piesakoties uzņēmuma iekšienē izsludinātajā konkursā, un ir viens no nedaudzajiem ārzemniekiem StatoilHydro galvenajā mītnē. Arī iepriekšējā darbavietā, Statoil Eiropas Kompetences centrā, pārsvarā strādā norvēģi. Stokholmas Ekonomikas augstskolas profesors Šells Nordstrēms saka, ka esot tikai divi ceļi, kā veidot karjeru lielā skandināvu uzņēmumā - ir jābūt vai nu skandināvam, vai telepātam. Guntis acīmredzot tomēr ir gājis citu ceļu. «Ja nebūtu bijis labu darba rezultātu Latvijā (un tie bija un ir patiešām labi), nekas tāds nebūtu noticis. Jāsaka paldies arī Baibai Rubesai, kura mani izvirzīja.» Latvijas Statoil vadības komandā nostrādātos gadus G. Āboltiņš-Āboliņš raksturo ar vārdiem dream team jeb sapņu komanda. Guntim ir ļoti labas atmiņas no laikiem, kad viņš bija viens no tiem, kas Statoil radīja tādu, kāds tas Latvijā ir šobrīd. «Tas nenozīmē, ka mums nebija domstarpību. Mēs bijām ļoti dažādi, bet to apzinājāmies un atradām veidus, kā izmantot katra stiprās puses un viens otram palīdzēt. Neko tādu es citur neesmu pieredzējis.»
Pārmaiņas redzamas
Šobrīd StatoilHydro, kur strādā vairāk nekā 30 tūkstoši darbinieku 40 pasaules valstīs, Guntim ir gan eksperta, gan projektu vadītāja loma. Tas nav darbs klasiskā hierarhiskā organizācijā, ir jāiemācās sastrādāties matricā gan pa horizontāli, gan vertikāli. «Tas nav viegli, ir vajadzīgs laiks, pacietība un sistemātiska pieeja, taču, atrodot pareizo «koda atslēgu», ātrums un spēks šai «mašīnai» ir milzīgs.» Pārmaiņas notiek, un StatoilHydro no kādreizējās tradicionālās naftas kompānijas ir pārvērtusies par ambiciozu alternatīvās enerģijas projektu attīstītāju Ziemeļeiropā. Guntis atceras, kā pirms sešiem gadiem Rīgā uzņēmis toreizējo Statoil vadītāju Olavu Fjellu. «Man bija izdevība pavadāt viņu pa Rīgu savā auto, kas tika darbināts ar simtprocentīgu biodīzeli - toreiz tā bija kas jauns, jaunums arī Statoil šefam.» Uzņēmuma vadītājs vien noteicis, ka «principā» jau biodegviela ir laba lieta, ko vajadzētu attīstīt. Bet no toreiz iesētās sēklas izaudzis viens no galvenajiem Statoil attīstības virzieniem. «Tas bija pareizs solis pareizā laikā,» saka Guntis.
Tūkstošiem detaļu
Kā panākt, lai no mazumiņa attīstās kaut kas liels? «Domāju, ka man piemīt liela pacietība un izturība milzīgus, garus projektus novest līdz galam. Ne visi to spēj. Daudzi cilvēki mēģina šo darbu vienkāršot, veikt epizodiski vai izraut no konteksta un tādā veidā izdarīto pasniegt kā lielu sasniegumu, bet beigās tas izrādās vien burbulis.» Te Guntis velk paralēles ar antīko automobiļu restaurācijas procesu, kas ir viens no viņa hobijiem. Automašīnai ir tūkstošiem detaļu, un, kad tās visas ir izliktas uz galda, tad var sēdēt saķertu galvu, domājot, ko ar to visu iesākt. Taču katra detaļa pati par sevi ir ļoti vienkārša, parasts dzelzis. Katra no tām ir jāpaņem, jāapstrādā un jānoliek, lai sagaida savu laiku, kad viss tiks likts atkal kopā. Tā, solīti pa solītim, astoņu gadu laikā Guntis ir salicis vienu no padomju armijas pirmajiem džipiem. Kad šis darbiņš bijis pabeigts, antīko automobiļu rallijā viņa auto izpelnījās aplausus un tika parādīts daudzos televīzijas kanālos. «Tas nebija tāpēc, ka mana mašīna būtu īpaši labāka par citām, bet tāpēc, ka tas bija rūpīgi līdz galam novests projekts, kurš ietrāpīja īstajā laikā. Ieguldīto darbu vienkārši nevar neredzēt.»
Sākas ar vērtībām
Arī biznesā daudzi procesi un stratēģijas sastāv no vienkāršām lietām, kuras tikai jāsaliek pareizajās kombinācijās. Tomēr stratēģija nav milzīgs puzlis, kas jāsaliek noteiktā rāmja ietvaros. Tas drīzāk ir milzīgs lego, no kura var izveidot jebko. Ir liela starpība, vai tu restaurē automašīnu, vai radi to no jauna. Stratēģija ir jaunrade, saka Guntis. Ir jāspēj atrast to, ko citi neredz vai arī vēl nav pamanījuši. Stratēģiskā plānošana sākas ar vērtībām. «Ja tās ir zināmas, es zinu, kurā virzienā varu iet. Tas ir būtisks atbalsts,» Guntis parāda grāmatiņu, kurā aprakstītas četras StatoilHydro pamatvērtības - Courageous, Open, Hands-on, Caring (drosmīgs, atvērts, izdarīgs, iejūtīgs). Ar šīm vērtībām Guntis jūtoties labi. «Esmu pamanījis, ka tās jau ir iegājušas manī iekšā, un arī mājās, zāli pļaujot, es vados pēc tām pašām vērtībām, kas ir svarīgas uzņēmumam. To nevar tā vienkārši «izņemt ārā» un ārpus darba būt citam cilvēkam. Ja es citos redzu tādu attieksmi, tad zinu, ka šis cilvēks nav patiess - vai nu viņš māna pats sevi, vai savu darba devēju. Nevar vienlaikus stāvēt divās laivās.»
Arhitekta skats
Guntis neizceļ nevienu no kompānijas vērtībām kā sev tuvāko, taču atzīst, ka drosme stratēģim ir vajadzīga, lai pastāvošos rāmjus un priekšstatus neuztvertu kā absolūtus. Protams, biznesā ir vajadzīgi standarti, tomēr tajā pašā laikā daudzām lietām ir jāpieiet radoši un jāmēģina saskatīt jaunas iespējas, ko attīstīt un realizēt. Lai to spētu, ir jābūt nedaudz māksliniekam. «Jo dziļāk tu esi kādā lietā iekšā, jo vairāk barjeru saskati, tāpēc dažreiz ir labi atkāpties un paskatīties uz problēmu no malas. Tad to var ieraudzīt citā gaismā.» Pēc izglītības inženieris, Guntis atzīst, ka dažreiz viņā mākslinieciskā puse ar inženiertehnisko saķildojas - ja mākslinieks saredz skaisto un ideālo, tad inženieris šajā vīzijā iejaucas ar skaitļiem un faktiem. Savulaik Guntis ir gājis Mākslas akadēmijas kursos un vēlējies studēt arhitektūru. Arhitektūra viņam ļoti patīkot joprojām. «Arhitekts manī nekur nav pazudis, un mājās man ir daudz vairāk grāmatu par arhitektūru nekā par alternatīvajām degvielām.» Arhitekta redzējums noder ne tikai, būvējot stratēģijas «lego». Guntis saskata tiešu sakarību starp arhitektūru un savu darbu alternatīvās enerģijas «frontē». «Arhitektūrā vēl ir milzīgs neizpētīts lauks, kas skar enerģijas efektivitāti. Pamazām cilvēki sāk saprast, ka mājas var būvēt citādi - tā, lai ietaupītu enerģiju, piemēram, izmantojot saules siltumu. Tomēr joprojām tiek būvētas milzīgas «kastes», kurās sabāzti tūkstošiem kondicionieru, kas rij elektrību. Tā nav ilgtermiņā dzīvotspējīga koncepcija, jo energoresursu cenas tikai augs.»
Ilgtspējīgai attīstībai
Viesojoties StatoilHydro birojā, ielūkojos arī naftas treideru zālē, kas ir trešais lielākais naftas tirdzniecības punkts pasaulē. Šobrīd degvielas cenas ir augstākas, nekā bijušas jebkad agrāk. Šīm cenām būs kritumi un kāpumi, tomēr tajā pasaulē, kur būsim pēc 20-30 gadiem, vairs nevarēsim atļauties tērēt enerģiju tā kā šodien. Ar šo atbildību Guntis būvē arī pats savu ģimenes māju Cēsu rajonā. Tās būvniecībai tiek izmantoti pēc iespējas videi draudzīgi materiāli. Guntis cer, ka kādu dienu viņa saimniecība varēs funkcionēt enerģētiski neatkarīgi un ar iespējami mazu iespaidu uz vidi. Jau tagad lietā likts gravitācijas spēks, un ūdens mājās no avota «nāk» pats, bet māju silda zemes siltums.
Tālums nav tālu
Topošā māja Latvijā apliecina, ka Guntis negrasās visu mūžu pavadīt Norvēģijā, lai kādas piena upes ķīseļa krastos tā piedāvā. «Manas mājas ir Latvijā, tur ir viss, kas man tuvs un svarīgs.» Bet viņš arī neslēpj, ka dažkārt sāp sirds par sašķobītajām vērtībām dzimtenē. «Šobrīd nav pārliecības, ka visi strīdi Latvijā tiks izskatīti taisnīgi, ka, vēršoties pašvaldībā ar kādu projektu, netiks saņemts signāls, ka jāmaksā, vai ka tava biznesa ideja netiks nozagta.» Labā ziņa ir tā, ka sabiedrība vairs nav vienaldzīga. «Man arī pašam ir gribējies kāpt lidmašīnā, lai stāvētu ar plakātu pie Saeimas.» Kad vakarā dzeram tēju Āboltiņu-Āboliņu ģimenes lokā, Gunta sieva Aija ieminas: «Labi, ka no rīta sanāca tik daudz cilvēku.» Viņa nerunā par kādu pasākumu Stavangerā, bet par piketu Latvijā. Caur satelīttelevīziju Latvijas klātbūtne jūtama arī fjordu ielokā. Ir tā, ka tālums vairs nav tāls. Gunta vadītajos projektos iesaistās cilvēki no daudzām pasaules valstīm. «Izrādās, ka attāluma robežas ir iedomātas, es tās vairs nejūtu. Tā ir interesanta atklāsme.»
CV
Guntis Āboltiņš—Āboliņš
a/s StatoilHydro biznesa attīstības un projektu vadītājs
Dzimis 1969. gadā
Iepriekšējā darba pieredze Statoil Mazumtirdzniecības Eiropas kompetences centra darbības attīstības vadītājs, Latvija Statoil mazumtirdzniecības vadītājs, Ferrosan Latvijas pārstāvniecības vadītājs
Izglītība Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas MBA grāds, biznesa vadības pamati Helsinku Universitātē, elektroinženiera diploms Rīgas Tehniskās universitātē
Ģimene precējies, ir meita
Hobiji arhitektūra, lidaparātu vadīšana, antīku automobiļu restaurācija, daba
Viedoklis
Baiba Rubesa, Statoil Latvija izpilddirektore:
Guntim ir divas lieliskas rakstura īpašības, kas viņam ir līdzinājušas ceļu attīstībai Statoil. Pirmkārt, viņu interesē cilvēki un procesi. Turklāt viņš mēdz iedziļināties gan vienā, gan otrā. Tādējādi Guntis ir spējīgs konstruktīvi virzīt procesus, iesaistot pareizos cilvēkus pareizā laikā. Otrkārt, viņu interesē viss tehniskais (kas, kā, kāpēc?), īpaši, ņemot vērā ietekmi uz vidi. Manuprāt, pašreizējais darba uzdevums viņam ir pilnīgi atbilstošs.
Balsot un uzdot jautājumus var šeit.
