Jūlijs Madernieks aizgāja mūžībā 85 gadu vecumā, nekad nenovecojis.
Pirmais projekts — pazīstamā Berga bazāra īpašnieka, būvuzņēmēja Kristapa Berga znota advokāta Friãa Alberta dzīvokļa iekārtojums jūgendstilā 1903. gadā. Nopietnākā atzinība — augstākais novērtējums starptautiskajā izstādē Parīzē 1928. gadā viņa dizainētajam krēslam meistara Jāņa Skultāna izpildījumā. Piedāvājums ikdienai — nacionālais stils mēbeļrūpniecībā. Rakstura īpašība — kautrība.
— Jūlijs Madernieks propagandē savu stilu ne tikai ar zīmējumiem, viņš to dara arī ar savu personu. Mākslinieku sastopam, ziema vai vasara, aizvien Rīgā, visbiežāk Jaunāko Ziņu un piena paviljonu rajonos. Galvā viņam žokejnīca, pretēji Zaļkalnam, kas tikai ziemā pataupa matus, galvu apsegdams. Kājās gandrīz stūrainas, smagas kurpes. Mugurā īss savāda griezuma mētelis. Apakšā, ja ne samta svārks, tad vismaz tāda veste, gluži mazu priekšu. Bet visīpatākais ir — pēc paša zīmējuma darinātā apkaklīte. Tā sasniedz vismaz divu apkaklīšu augstumu, un zem tās savādi atlocītajiem stūriem kvēlo neliela, bet krāsās ļoti grezna kakla saite. (..) Man pat šķiet, ka taisni tajā meklējams viņa nenovecošanas noslēpums. Augstā apkakle neļauj galvai ierauties krūtīs, un spilgtais pušķis zem zoda piešķir vaigam daudz svaiguma, — suminot Madernieku 70. dzimšanas dienā, rakstīja Jānis Jaunsudrabiņš.
— Pareizi veidotā, gludi skūtā seja, pieglaudīgi paplānie mati, ikdienīgais uzvalks un tā klusais, kautrais valkātājs — nekas neliecina par spēcīgi savmaļu personību mūsu mākslas pasaulē, — atmiņās raksta Jaunāko Ziņu redaktors Jānis Kārkliņš.
— Nekad viņš kaklā nesien tautisko prievīti, mugurā nevelk pelēkos pērmindera svārkus un tomēr ir izcilākais latviskā stila meklētājs kā rakstos, tā lietišķās mākslās — mēbeļu, paklāju, audumu zīmējumos, mītņu rotājumos. Viņš nav etnogrāfisko senrakstu un senformu atdarinātājs, bet latviskā stila meklētājs ar savas latviskās mākslinieka personības dziļiejūtu. Viņš nepieņem nekā sveša, bet rada pats savu. Tāds ir sava latviskā raksta rotnieks Jūlijs Madernieks.
Abas liecības rāda Jūliju Madernieku 20. — 30. gados, kad Vecgulbenes pagasta Vecmadernieku mājās dravnieka ģimenē 1870. gada 27. februārī dzimušais mākslinieks jau lepojās ar pamatīgu dzīves pieredzi. Tā sākās Vecpiebalgas draudzes skolā, turpinājās Rīgā Vācu amatniecības skolā, bet finišēja Pēterburgā štiglica centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, kur Jūlijs studēja no 1892. līdz 1898. gadam. Par izcilību viņš ieguva stipendiju studiju ceļojumam uz ārzemēm, kuru izmantojot apmeklēja mākslas centrus Francijā, Vācijā, Itālijā, Beļģijā, Holandē un Austrijā.
Dizaina pasaulē
No 1904. līdz 1914. gadam Rīgā Madernieks vadīja savu zīmēšanas un gleznošanas studiju, kurā mācījušies daudzi nākamībā slaveni latviešu mākslinieki. Paralēli viņš iesaistījās interjerista darbā. Pirmais projekts — būvuzņēmēja Kristapa Berga znota — meitas Valijas dzīvesbiedra advokāta, namīpašnieka Friča Alberta — dzīvokļa iekārtojums. 1903. gadā tā zīmējumus, fotogrāfijas, atsevišķus interjera priekšmetus varēja aplūkot Rīgas mākslas salona lietišķās mākslas skatē. Līdz 1905. gadam Madernieks veidoja interjera dizainu jūgendstilā arī paša Kristapa Berga un viņa otra znota — meitas Līvijas dzīvesbiedra, ārsta Kārļa Meņģeļa, kura tēvam Cēsu būvuzņēmējam Rīgā piederēja vairāki nami un muiža, dzīvokļiem. Arī advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka, Rīgas domnieka Fridriha Grosvalda dzīvokļa Teātra bulvārī iekārtojums bija Madernieka veikums, ko turklāt dabūja aplūkot teju katrs no tā laika latviešu elites, jo Grosvalda kundzes salons ceturtdienās kļuva par svarīgu latviešu sabiedriskās dzīves centru.
Interjerista pienākumi prasīja daudz laika, pūļu un galvenais — pacietību saskarē ar Rīgas sabiedrības krējumu. Lūkojot, lai viss atbilstu iecerētajam projektam, piemēram, uz Grosvaldu dzīvokli Madernieks devies divas reizes dienā. Grosvalda un Berga kundžu starpā valdījusi sāncensība — viņas viena otru vēlējušās pārspēt ne tikai salonu spožumā, bet arī mājas iekārtojumā. Klientu gaume ar Madernieka pārliecību dažkārt nav sakritusi, tāpēc kopš 1906. gada viņš sašaurināja interjerista praksi, atsakoties tajā no jūgendstila izteiksmes. Viņa aci saistīja nacionālais romantisms, kas dizainā izpaudās ģeometriskās formās un akcentētās vertikālajās līnijās, īpaši krēslu atzveltnēs. Līdzās mēbeļu zīmējumiem Madernieks aizrāvās ar grafisko dizainu — darināja metus tekstilijām: mēbeļaudumiem, durvju un logu aizkariem, galdautiem un metālkalumiem, lai tos stilistiski pieskaņotu mēbelēm.
1923. gadā Madernieks projektēja Siguldas Rakstnieku pils iekštelpu iekārtojumu. Mēbeļu formas — pārsvarā gludas, ar taisnām mierīgi līdzsvarotām līnijām, balti tonētas ar rūtainu mēbeļu audumu līdzsvarojumam. 20. gadu vidū tapa interjers Latvijas Årlietu ministrijas telpām. Tolaik Madernieks sāka sadarboties ar mēbeļu rūpnieku Jāni Skultānu, kurš izgatavoja latviska stila krēslus pēc mākslinieka zīmējumiem. 1928. gadā starptautiskajā izstādē Parīzē Skultāna meistarība tika novērtēta ar augstāko apbalvojumu. Abi kungi kopdarbu turpināja. Skultāna produkciju reklāma drīz raksturoja kā nacionālo stilu mēbeļrūpniecībā. 1931. gadā tā vēstīja:
— Silti apsveicams ir pazīstamā rūpnieka J. Skultana teicamais pasākums — dziļi pārdomātais un mākslinieciski pēc Madernieka zīmējumiem veidotais nacionālais stils mūsu mēbeļrūpniecībā, kas ar katru gadu vairāk un vairāk iekaro visplašāko aprindu nedalītu atzinību. Sevišķi izceļas vairāki elegantu kabinetu, ēdamistabu, salonu un guļamistabu komplektu veidojumi.
Nenoliedzami — padarīts iespaidīgi daudz. Kā Madernieks to spēja? Divas lietas noteikti palīdzēja. Tā viena — dzīvē viņš šo to bija piedzīvojis. Otra — viņš izvēlējās kalpot tikai mākslai, nevis laulībai.
Klājās smagi
Vispirms par pieredzi tās banālākajā interpretācijā — viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Pirmo pasaules karu Madernieks pavadīja Maskavā. 1916. gada rudenī viņš strādāja par zīmēšanas skolotāju Larinas sieviešu ģimnāzijā.
— Kad sākās drūmie 1918. gada rudens mēneši, kur visu galvenās rūpes bij par pārtiku, arī Maderniekam klājās smagi, — atceras mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. — Nereti viņu sastapu ar piena kanniņu stāvot rindā vairākas stundas, bieži bez panākumiem. Vēlu rudenī, kad visi lauki jau nokopti, Madernieks braucis ārpus Maskavas meklēt uz tukšā tīruma kartupeļus. Dažu dienu sameklējis pat līdz 35 mārciņām. Visgrūtākais bijis 5 — 6 kilometru tālais, dubļainais ceļš ar nastu līdz stacijai. Maskavā iebraucot — atkal jāmērī vairāki kilometri līdz dzīvoklim. Nākamo dienu — vienīgās rūpes, kā atpūtināt nospiestos plecus, līko muguru. Tāda pat procedūra atkārtojusies, sagādājot malku, ko, nevienam neredzot, pats mākslinieks ar rokas zāģīti sagatavojis. Dažureiz nasta gadījusies par smagu, ko ceļos nometies gan dabūjis uz muguras, bet nav varējis uzcelties kājās. Ziemā nereti laimējies palienēt ragaviņas, ar kurām, no liela attāluma, vizinājis pa tumsu, pa sniegputeņiem, pa bedrainajām ielām, draugu sagādātas korķu skaidas.
1920. gada aprīlī Madernieks atgriezās Rīgā. Rainis, kas tobrīd vadīja Izglītības ministrijas Mākslas departamentu, viņu aicināja vadīt Glezniecības nodaļu. 1920. gada nogalē tā dēvētās kasparsoniādes laikā, kad saasinājās attiecības starp vecās akadēmiskās skolas aizstāvjiem un jaunajiem Rīgas grupas māksliniekiem, Maderniekam pārmeta simpatizēšanu jaunajiem. Ko Madernieks? Lai nu ko, bet remdenību viņš necieta:
— Remdena sabiedrība, remdena māksla, remdenas domas, remdenas jūtas, remdena dvēsele — kas tā par neizturami riebīgu trūdukambara smaku! Pats par sevi saprotams, ka remdena sabiedrība prasa arī tādu pat remdenu mākslu, nosodīdama, nogānīdama visu, kas pāri šai sastinguma robežai. Nekas tā neuztrauc mierīgo mituli, kā liela, radoša gara pārdrosme; nekas nesaceļ tik ļaunas asinis filistru psīchozē, kā patiesā sajūsmā — ekstāzē radīts jaundarbs mākslā. Kā novērst šo pavirši nejaudīgo izturēšanos pret mākslu, kā izvēdināt šās remdenības elku midzeņus? (..) Remdenība, tāpat kā laipošana, piemērošanās plašā pūļa gaumei, pieskaitāma kaitīgākām parādībām mākslas laukā.
Remdenībai par upuri krituši, nomaldījušies no īstā mākslas ceļa ne mazums mākslinieku. Jau bībelē sacīts: vai nu auksts vai karsts, bet tikai ne remdens, jo tas tikšot izspļauts... Kur remdenība ieperinājusies, tur mākslas attīstībai, radīšanas priekam vārti slēgti.
Madernieks nepieder pie remdenajiem. 1921. gada sākumā viņš no darba ministrijā aizgāja un turpmāk strādāja par zīmēšanas skolotāju Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā.
Diskrēta lieta
Par to otru lietu — par laulību runājot, ģimenes cilvēka pienākumus Madernieks izvēlējās nebaudīt. Par vecpuiša Madernieka ģimeni savā ziņā varētu uzskatīt Akadēmisko organizāciju konkordiju Valdemārija, kuras goda filistrs viņš bija. Valdemārijas mītnē Cēsu ielā mākslinieks uzturējās bieži un allaž jutās kā mājās, jo labi sapratās ar studentiem, savukārt jaunieši labprāt kavējās Madernieka sabiedrībā.
Dienišķās maltītes? 20. gados Merķeļa ielā pretim Vērmanes dārzam darbojās gleznotāja Romana Sutas mātes kafejnīca Sukubs, kas slavena ar jauno moderno gleznotāju (ekspresionistu grupas) apgleznotajām sienām — visādu ģeometrisku figūru, īpaši kubu, savijumiem un kombinējumiem. Dzejnieks Pēteris Īrmanis atceras, ka no ekspresionistiem un viņiem tuvajiem gleznotājiem ik dienas Sukubā redzējis veco Jūliju Madernieku ar mazo sarkanraibo kravati, kādas nebija nevienam citam. Viņš bijis laipns vīrs, protežēja jaunos, visur pievienojās viņu spriedumiem un palīdzēja sodīties par vecajiem.
Un tomēr — kāpēc vecpuisis? Sešdesmit piektās dzimšanas dienas sakarā žurnāls Sievietes Pasaule tincināja savu pastāvīgo līdzstrādnieku. Protams, darba kārtībā — sirdslietu jautājums. Mākslinieks atzina, ka par pirmo mīlu zēna gados kļuvusi kāda vecāka dāma, kura viņam ļoti patika un tikusi ilgi turēta atmiņā. Bet kā ar jūtām nopietnākos gados?
— Mīla ir kā nakts dzestrumā smaržojoša puķe, kura dienas gaismā un saules tveicē kautrīgi slēpj savu burvīgo aromātu, — prātoja Madernieks. — Runāt atklātībā par personīgu mīlu — stipri diskrēta un trausla lieta, kādu vārdos tērpt var tikai īsts dzejnieka talants, jo pretējā gadījumā šis stāsts izklausītos mīlas dievišķā oreola necienīgs, kļūtu ikdienišķīgs un banāls. Mākslinieku dzīvē mīla vienmēr spēlējusi ievērojamu lomu kā garīgs dzinējspēks.
Kāpēc tomēr vecpuisis?
— Laulība un māksla — divas augstas un patmīlīgas būtnes, kurām reizē kalpot spēj tikai nedaudzi mākslinieki tā, lai neviena no tām neciestu, — diplomātiski atteic mākslinieks.
Kas zina — iespējams, vecpuišos Madernieks palika kautrības dēļ. šī viņa rakstura īpašība nav palikusi nepamanīta.
— Jūlijs Madernieks nav sabiedrisks. Draugu viņam maz pat starp tuvākajiem darba un skolas biedriem. Viņš pieder pie tā sauktajiem klusajiem darbiniekiem. Un tomēr mēs viņā vērojam it kā divas dabas. Kur viena piekāpjas un nobēg klusībā, tur otra saslienas un protestē bez baiļu un kautrēšanās. Mēs visi zinām, ka Jūlijs Madernieks ir viens no kautrākajiem mūsu vidū, kad runa iet par tā saukto iešanu ļaudīs. Cik viņš ir redzēts izstāžu vernisāžās, svētkos un svinībās? Ja kaut kur viņu redz, tad ir tāds iespaids, it kā viņš te nejauši būtu gadījies un gribētu atvainoties. Godināšanas, jubilejas un uzslavas viņam iet garām, jo arī pats savos dzīves svētkos viņš turas nomaļis. Un tomēr jāsaka, ka otrais viņa es ir dzīvs un vērīgs sekotājs visam, kas notiek mūsu gara kultūras laukā, — raksta Jānis Jaunsudrabiņš.
Un kā nu ne — Madernieks taču ir populārs mākslas kritiķis, kas regulāri publicējas Jaunākajās Ziņās, turklāt šajā jomā slavens kļuva, rakstot latviešu avīzēs, jau pirms Pirmā pasaules kara. Vārdu sakot, izstādes viņš, protams, apskata, bet pēc pirmizrādēm, citu netraucēts. Viens no pirmajiem viņa studijas audzēkņiem pat zinājis stāstīt, ka, nopircis jaunu, gaišu uzvalku, Madernieks kautrējies tajā tūdaļ rādīties sabiedrībā. Viņš to ievalkājis, vispirms staigājot ārpus pilsētas.
Viņa vienīgais draugs bija komponists Emilis Melngailis. Mūzika bija Madernieka kaislība. Jaunieša gados viņš apguva vijoles spēli un kopā ar lauku puišiem spēlēja zaļumballēs. Pēc mākslas skolas pabeigšanas dažreiz uzstājās baznīcu un labdarības koncertos. Komponists Alfrēds Kalniņš, ar kuru Madernieks kādu laiku dzīvoja kopā Pēterburgā, pat mēģinājis viņu pievērst tikai mūzikai. Viņa grāmatu plauktā allaž atradās mūzikas teorijas literatūra. Vēl ap 1911. gadu gleznotāja Jāņa Kugas kāzās Madernieks esot spēlējis vijoli. Vēlākos gados viņš vijoli pameta, šad tad piesēzdamies pie klavierēm. Visaugstāk mākslinieks vērtējis Riharda Vāgnera mūziku, bet Verdi ierindojis teju vai pēdējā vietā, jo uzskatījis par stipri tukšu tās trīs ceturtdaļu ritmu dēļ vistraģiskākajās vietās.
— Tā mīļais Jūlij Maderniek, — teica Jaunsudrabiņš, kad Maderniekam palika 70. — Pēc skaitīšanas mākslas nu tu esi iegājis jau astotajā gadu desmitā. Bet vai tas ko nozīmē? Gadi stāv ārpus mums. Tie rit savu ritamo, vai mēs būtu vai nebūtu. Ir starp cilvēku bērniem jauni sirmgalvji un ir veci jaunekļi. Tu piederi pie pēdējiem. Tie var saslimt, var pat nomirt, bet novecot — nekad.
