«Būtiski ir saprast, ka pirmie gadi pēc iestāšanās eiro zonā ir visnotaļ optimistiski, ieplūst kāda papildu nauda, pirmie gadi ir kā medusmēnesis. Problēmas var parādīties 5-7 gadus vēlāk,» intervijā laikrakstam Diena sacījis ekonomists Jānis Ošlejs.
«Šo problēmu būtība ir tā, ka salīdzinoši palielinās cenas, ja vēlaties, izlīdzinās cenas ar turīgākām valstīm, savukārt tas agri vai vēlu ietekmē jūsu ražotāju pašizmaksu. Citiem vārdiem sakot, nabadzīgajām valstīm, pievienojoties eiro zonai, ir risks, ka pēc kāda laika to ražotāji zaudē konkurētspēju. Tas, starp citu, notika Grieķijā,» skaidrojis ekonomists.
Jautāts, ko šajā sakarā var darīt, J. Ošlejs sacījis: «Var mēģināt uzbūvēt ļoti stipru ražojošo sektoru. Savukārt, lai to izdarītu, ir nepieciešama plaša finansējuma rūpniecībai pieejamība. Savukārt tas nav iespējams bez apzinātas valsts politikas. Ja paskatāmies uz Vāciju, tad redzam, ka šīs valsts banku sektorā dominē valstij, pašvaldībām piederošās finanšu institūcijas, kas šādus kredītresursus var sniegt.»
Runājot par palīdzības sniegšanu Kiprai, ekonomists paudis viedokli: «Tas, kas notika Kipras gadījumā, vispirms parāda to, cik eiro zonā samocīti ir lēmumu pieņemšanas procesi. Ikreiz, kad jāglābj kāda eiro zonas valsts, tas nenotiek kaut cik sistēmiskā formā, jo zonas valstis nevar vienoties par noteikumiem. Tas savukārt izriet no zonas valstu atšķirīgajām interesēm - Vācijai savas, Francijai savas utt.»
Uz iebildi, ka gadījumi ir pārāk atšķirīgi, J. Ošlejs Dienai atbildējis: «Var jau būt, tomēr jāuzsver, ka Kipras problēmām nevajadzēja būt tādam it kā pārsteigumam, kas pārsteidz nesagatavotus. Kipra jau iestājās eiro zonā ar visu savu, atvainojos, krievu ofšoru naudas biznesu, visi to zināja, ieskaitot Eiropas Centrālo banku!»