Ja Latvija vēlas sasniegt attīstīto Rietumeiropas valstu dzīves līmeni, ir nepieciešams būtiski kāpināt eksporta ienākumus. To var panākt, veicinot investīcijas eksporta produktu ražošanā, piemēram, būvējot ražošanas un noliktavu infrastruktūru, kā to dara citās valstīs, nevis tās bremzējot ar izvirzītajām prasībām un garām birokrātiskām procedūrām.
Tādu ainu iezīmē AS Fertilizer Group valdes loceklis Ģirts Cēlājs, kura vadītās uzņēmumu grupas apgrozījums bija 63 milj. eiro, no tiem Latvijas ražotnēs vien 15 milj. eiro, un ekonomists, SIA Primekss īpašnieks Jānis Ošlejs.
"Pandēmija salīdzinoši maz skārusi ražošanu un eksportu, vienlaikus sarežģītākas kļuvušas starpkontinentālās piegādes, dažos sektoros pat tās uz kādu brīdi bija pārtrūkušas, tādējādi radot nepieciešamību izvietot pasūtījumu ražošanu tuvāk patērētājiem Eiropā. Tā ir iespēja arī Latvijai, taču pagaidām dažādu iemeslu dēļ investoriem Latvija nav vairs tik pievilcīga," situāciju skaidro Ģ.Cēlājs.
Viņš kā uzņēmuma vadītājs redz vairākus investīciju ražošanā bremzējošus faktorus Latvijā. "Par to, ka Latvijai ir beidzot jāīsteno pasākumi, kuri ieinteresētu gan ārvalstu, gan pašmāju uzņēmējus vai nu paplašināt ražošanu valstī un/vai investēt jaunās ražotnēs, eksportētāju asociācija The Red Jackets runājusi dažādu līmeņu ierēdņu un lēmumu pieņēmēju politiķu kabinetos, bet pagaidām nekādas kustības nav," secina Ģ. Cēlājs.
Viņš kā būtiskāko Latvijas nepilnību redz izpratnes trūkumu, kam seko nepareiza rīcība. "Kāpēc speciālās ekonomiskās zonas Brazīlijā un tepat netālu esošajā Polijā ir kā magnēts investoru piesaistei, bet Latvijā tā nebūt nav?" jautā Ģ. Cēlājs. Viņaprāt, šis jautājums būtu jādiskutē Ministru kabineta un Saeimas līmenī. "AS Fertilizer Group pašlaik būvē rūpnīcu Ganā (valsts Āfrikā), kur speciālās ekonomiskās zonās ir liela valsts pretimnākšana (ieskaitot valsts garantētu iepirkumu ražotajai produkcijai), lai ieinteresētu investorus nākt un samazinātu viņiem risku un arī izmaksas," stāsta Ģ. Cēlājs. Viņš uzskata, ka Latvijā, piemēram, pašvaldības vai valsts speciālajās ekonomiskajās vai industriālajās zonās var būvēt potenciālajiem investoriem ražošanas un noliktavu ēkas, it īpaši, ja pašlaik pasaulē ir ļoti daudz lētas (likme zemāka par 1%, bet inflācija daudz lielāka) naudas.
"Piemēram, ir potenciālie investori no Ukrainas, kuri būtu gatavi ražot Latvijā, bet nav atbilstošas ēku infrastruktūras," tā Ģ. Cēlājs. Viņš norāda, ka ar industriālajām telpām investorus cenšas piesaistīt arī Lietuva, Polija un citas ES dalībvalstis, kuru struktūras piedāvā šādas telpas un citu infrastruktūru, kas nepieciešama potenciālajiem investoriem, nevis kā Latvijā (ar nelieliem izņēmumiem), kur tas viss ir uz investora pleciem.
Izdevīgāk investoram
"Ražošanas un noliktavu ēku būvniecība ir ļoti nepieciešama gan speciālajās ekonomiskajās zonās, gan ārpus tām," tā J. Ošlejs. Viņš atgādina, ka investīcijas mēdz būt gan vienkāršākas (piemēram, atvērt restorānu, jo nav ļoti lielas izmaksas), taču ietekme uz ekonomiku un tautas labklājības pieaugumu būs ļoti neliela, gan arī sarežģītākas (piemēram, rūpnīcas izveidei vajadzīgi miljoniem vērti kapitālieguldījumi iekārtās, ražošanas uzsākšanai un arī pašu produktu izstrādei, pārdošanai), kuru īstenošana ir daudz riskantāka.
"Uzsākot rūpnīcas būvniecību, ražotājs nezina, vai pilnībā izdosies realizēt iecerēto risinājumu, vai iecerētajam produktam būs vieta tirgū un vai kāds cits, piemēram, Ķīnā jau nebūs uzbūvējis attiecīgu ražotni ātrāk un nepiedāvās produkciju tirgū par zemāku cenu. Tie visi ir būtiski riski. Secinājums – investīcijas ražošanā ir riskantākas par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, restorānā u.tml.," tā J. Ošlejs.
Visu rakstu lasiet 29.jūnija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!