Eiropas Parlaments pieņēmis kārtējo direktīvu, nosakot, ka automašīnām, ko izmanto valsts iestādes, ir jābūt pēc iespējas energoefektīvākām.
Uzreiz jāteic, ka šāds lēmums acīm redzami neiekļaujas pašreizējās ekonomiskās situācijas kontekstā ne Latvijā, ne arī citur Eiropā, turklāt tā vien izskatās, ka minētajā lēmumā ir atstāts pietiekami daudz variantu, lai attiecīgās prasības varētu apiet.
Protams, zaļās idejas, rūpes par vides aizsardzību ir visnotaļ apsveicamas — būtu tikai labi, ja visā tautsaimniecībā tiktu izmantotas tikai tādas tehnoloģijas, kas vidi piesārņotu minimāli. Taču šis jautājums ir jāskata kontekstā ar visu pārējo ekonomisko situāciju. Tā vien izskatās, ka Eiropas parlamentam ir kaut kad senā pagātnē izstrādāts turpmākās attīstības plāns nākamajai simtgadei, un Briseles smagnējā birokratizācijas mašinērija neļauj tajā veikt jebkādas korekcijas. Jāņem vērā, ka hibrīdauto izmaksas ir ievērojami dārgākas par līdz šim ierastajiem auto gan attiecībā uz iegādi, gan arī servisa pakalpojumiem.
Tādējādi atļauties šādas ekstras no nodokļu maksātāju kabatām brīdī, kad Eiropa ir uz ekonomiskās recesijas sliekšņa (un vēl ir grūti prognozēt, cik ilgi tā turpināsies), būtu pilnīgs neprāts. Tiesa, piemēram, Latvijas amatpersonas, kurām pienākas dienesta auto, varētu atcerēties, ka pasaulē pastāv ne tikai limuzīni ar ļoti jaudīgiem un arī degvielu «rijīgiem» motoriem, bet arī tādi mazlitrāžas auto. Tie ir lētāki, energoefektīvāki, kā arī ar tiem iespējams ātrāk pārvietoties pa Rīgas ielām satiksmes sastrēgumu laikā.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka Eiroparlamenta deputāti ir parūpējušies, lai tās valstis, kuru amatpersonām nerūp pašu izmantoto auto energopatēriņš, par to varētu neuztraukties arī turpmāk. Piemēram, tiek paredzēts, ka, lai neradītu lieku birokrātisko slogu, minētā prasība neattieksies uz maza apjoma iepirkumiem. Šķiet, mūsu amatpersonām nevajadzēs ilgu laiku, lai izdomātu, kā lielus iepirkumus padarīt par maziem. Piemēram, sludinot nevis vienu iepirkumu par 12 automašīnām, bet gan pa vienam konkursiņam mēnesī.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka šī direktīva nav līdz galam pārdomāta faktiski ne no viena aspekta, un Latvijas uzdevums šajā gadījumā būtu vismaz mēģināt panākt tās labojumu veikšanu vai pat atcelšanu Eiropas Parlamentā.