Daudzām nozarēm, lai pārietu uz bezizmešu vai zemu izmešu saimniekošanu, labākais būtu mainīt tehnoloģijas un elektrificēties, bet elektroenerģija arvien vairāk tiks iegūta no saules un vēja.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Latvenergo tehnoloģiju un atbalsta direktors un valdes loceklis Kaspars Cikmačs. Par šo un daudziem citiem patērētājiem svarīgajiem enerģētikas jautājumiem tiks diskutēts izdevniecības Dienas Bizness, AS Gaso, AS Latvijas Gāze, AS Latvenergo un AS Augstsprieguma tīkls rīkotajā ikgadējā enerģētikas nozares konferencē Enerģētika 2021: konkurētspēja un tirgus stabilitāte ceļā uz klimata mērķu sasniegšanu.
Kā elektroenerģijas ražošanu un patēriņu ietekmēs ES Zaļais kurss?
Eiropas Savienības ambiciozais mērķis – līdz 2050. gadam panākt klimatneitrālu Eiropas Savienību – enerģētikā tiek balstīts uz diviem stūrakmeņiem: arvien lielāku atjaunojamo energoresursu īpatsvaru un efektīvāku – taupīgāku – šo resursu izmantošanu. Energoresursu efektīvāka izmantošana iespējama, auto ar iekšdedzes dzinējiem aizstājot ar elektroauto, jo tādējādi energoresursu patēriņš sarūk apmēram uz pusi, un tieši transporta jomā eksperti Eiropā un citur pasaulē saskata potenciālu klimatam draudzīgiem risinājumiem.
Vēl vietās, kur nav centralizētās siltumapgādes, energoresursu efektīvāku izmantošanu var nodrošināt ar moderniem un efektīviem siltumsūkņiem. Zaļais kurss nozīmēs arvien vairāk elektrības saražot no vēja un saules. Vienlaikus šai enerģijas ieguvei no vēja un saules ir jābūt ekonomiski pamatotai.
Protams, visām ES dalībvalstīm nebūt nav vienādas starta pozīcijas, un līdz ar to katrai valstij būs savs rīcības plāns, piemēram, Polijai, kurā joprojām būtisks daudzums elektroenerģijas tiek saražots, izmantojot pašu iegūtās akmeņogles, kas sociālekonomiski ir ļoti sensitīvs aspekts. Latvija uz vispārējā ES fona var lepoties ar ļoti zaļu elektroenerģiju, kuras mugurkauls ir Daugavas HES kaskāde (Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas). Protams, atkarībā no nokrišņiem (ūdens daudzuma) zaļās elektroenerģijas apmērs Latvijā svārstās no 40 līdz 60%, kura sasniegšanai citām valstīm ir nepieciešami daudzi gadi.
Latvija negatavojas apstāties pie sasniegtā, tādēļ aktīvi strādā ne tikai vēja un saules enerģijas izmantošanas izpētē, bet ar mērķi efektīvāk izmantot Daugavas HES kaskādi. Latvenergo sistemātiski veic HES rekonstrukciju – veco turbīnu nomaiņu pret jaunām, ar kurām var saražot ievērojami vairāk elektroenerģijas. Salīdzinājumam – Pļaviņu HES jauda sākotnēji bija 825 MW, bet pēc turbīnu rekonstrukcijas būs jau vairāk nekā 920 MW, tas nozīmē – ar to pašu ūdens daudzumu stundā iespējams saražot par teju 100 MWh vairāk.
Vai Latvijā saules paneļi elektroenerģijas ražošanai ir ekonomiski pamatoti?
Pēdējo gadu laikā ir palielinājusies gan saules paneļu pieejamība, gan arī darbības efektivitāte, līdz ar to saules paneļu uzstādīšana kļūst ekonomiski pamatota. Kopumā Latvenergo Baltijā ir viens no līderiem saules paneļu izvietošanā, tie kopumā uzstādīti vairāk nekā 1000 klientu (gan uzņēmumiem, gan privātpersonām). Latvijā lielākie šādu saules paneļu uzstādītāji ir piena produkcijas ražotājs AS Preiļu siers un bērza saplākšņa produkcijas ražotājs SIA Troja.
Ražotāji šo zaļo elektrību izmantos savā ražošanā, turklāt par to nesaņemot valsts atbalstu obligātās iepirkuma komponentes veidolā. Tiesa, ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko novietojumu, šo saules paneļu efektivitāte gadā būs ap 10–11%, jo tie ražos enerģiju tad, kad spīd saule. Kamēr nav milzīgu elektroenerģijas uzkrāšanas bateriju, uzņēmējiem būs nepieciešamība to iegādāties arī no elektroenerģijas tirgotājiem, izmantojot publisko elektrisko tīklu. Latvijā pašlaik valsts atbalsta saules paneļu uzstādīšanai nav, bet tāds joprojām ir Lietuvā, savukārt Igaunijā atbalsta periods ir beidzies. Latvenergo ir īstenojis projektus saules enerģijas parku uzstādīšanai gan Lietuvā, gan Igaunijā. Lietuvā, Klaipēdas rajonā, vairāk nekā 4 ha platībā ir tapis (ekspluatācijā nodots 2021. gada martā) saules paneļu parks, kurā izvietoti 4410 saules paneļi ar 1,5 MW lielu kopējo jaudu.
Savukārt Igaunijā, Mārjamā pašvaldībā, tiek būvēta 250 kW saules elektrostacija, kurā būs izvietoti 1000 paneļi. Ziemeļu kaimiņvalstī interese par saules paneļiem būtiski samazinājās pēc tam, kad tika izsmelts Igaunijas valdības atvēlētais atbalsts. Lai arī ir stereotips, ka saules paneļus elektroenerģijas ražošanai var likt uz jebkura jumta, tomēr tas neatbilst patiesībai, tāpēc uz visu ražotņu, noliktavu un dzīvojamo māju jumtiem šādus paneļus izvietot nebūs iespējams.
Vai plānojat iesaistīties elektroenerģijas ražošanā, izmantojot vēju?
Daudzus gadus vēja elektrība attīstījās, tikai pateicoties valstu atbalsta mehānismiem, un vīzija par vēja turbīnu cenu kritumu jau kļūst par realitāti, līdz ar to vēja staciju ražotās elektrības cena tuvojas vidējam elektroenerģijas cenu tirgus līmenim, kas ļauj tās ražotājiem iztikt bez atbalsta. Vēl viens būtisks faktors – vēja elektrība ir pakļauta tā saucamajam kanibalizācijas riskam, proti, kad vēja stiprums ir patiešām spēcīgs un ģeogrāfiski plašā apgabalā, tad elektroenerģija tiek ražota visa reģiona vēja stacijās.
Tādā situācijā saražotās elektrības vienlaikus ir daudz, enerģijas cena biržā kļūst zema, un valstīs ar lielu atbalstu (subsīdiju) šāda elektrība tiek pārdota pat ar piemaksu. Pagājušā gada laikā Latvija ir divas reizes pieredzējusi negatīvu elektrības cenu, kas, protams, vēja staciju īpašniekiem pasliktina finanšu rādītājus.
Neskatoties uz izaicinājumiem, Latvenergo dažādās attīstības stadijās un vērtēšanā ir ieceres gan attiecībā par vēja parku izveidi uz sauszemes, gan arī tālākā perspektīvā – Baltijas jūrā. Jāņem vērā, ka tagad jūrā vēja parku izveide ir ievērojami dārgāka par tāda paša parka izveidi uz sauszemes. Paies vairāki gadi, līdz šādi vēja parku projekti jūrā varētu atmaksāties bez subsīdijām – valsts atbalsta – obligātās iepirkuma komponentes vai līdzīgā formā.
Tomēr jebkurā gadījumā jāatceras, ka elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem – ūdens, saules, vēja – var saražot tikai tad, kad šie resursi ir pieejami. Tieši tāpēc ir jābūt vēl kaut kam, kas elektroenerģiju varētu nodrošināt pastāvīgi. Norvēģijā, piemēram, tiek īstenota ūdens uzkrāšana, arī Latvenergo Daugavas hidroelektrostacijās var uzkrāt ūdeni, tomēr uzkrājuma pietiek tikai divām – trim dienām.
Tieši tāpēc pagaidām labākā alternatīva ir dabasgāze, kuru varam izmantot modernizētās TEC, kas var nodrošināt visu Latviju ar elektroenerģiju. Nākotnē lielas cerības tiek saistītas ar liela apmēra enerģijas uzkrāšanu, kad ir daudz vēja, saules, kuru ražotā enerģija tiek iegūta un uzkrāta līdz patēriņa nepieciešamības brīdim. Proti, saules un vēja elektroenerģija tiktu pārvērsta ūdeņradī un no šīs vielas pārvērsta par elektrību tad, kad tā nepieciešama.
Problēma slēpjas ūdeņraža ieguves tehnoloģijās (savulaik tā tehnoloģiski bija arī Latvenergo TEC sistēmā), kuras būtībā nav mainījušās, līdz ar to iegūtā produkta cena šobrīd nav ekonomiski saprātīga, ar ko varētu konkurēt tirgū. Zinātnieki pie ūdeņraža jautājumiem strādā, bet prognozes par to, kad tehnoloģijas ļaus nonākt līdz tirgum pieņemamam cenu līmenim, ir ļoti lielā amplitūdā (tuvākā, ka tas notiks jau 2023. gadā, bet tālākā – 2035. gadā). Laiks rādīs, kad process – elektrība–ūdeņradis– elektrība – iegūs pašizmaksu, kad tam vairs nav nepieciešams nekāds valsts atbalsts, kā tas pēdējo gadu laikā ir noticis ar elektroenerģijas ieguvi no vēja un saules.
Vai ES Zaļais kurss pieļauj elektroenerģijas ieguvei izmantot atomstacijas, kā to dara daudzas ES dalībvalstis?
Latvijā šī tēma nav aktuāla ne tikai tāpēc, ka padomju laiku iecere par AES izveidi Pāvilostā tā arī palika idejas līmenī, bet arī tāpēc, ka šeit dzīvojošajiem joprojām atmiņā ir notikums pirms 35 gadiem Černobiļā (pirms 10 gadiem arī Fukušimā). Savukārt pasaulē un arī Eiropā arvien aktīvāk diskutē par atomstacijām, it īpaši attiecībā par jaunā tipa modulārajām (standartizēti būvētajām) AES.
Visticamāk, būs vajadzīgi vairāki gadi, lai tādas varētu tikt ražotas nevis eksperimentālā līmenī, bet gan masveidā. Varbūt pārsteidzoši, bet 2021. gada aprīlī Igaunijas valdība izveidoja atomenerģijas darba grupu, lai ziemeļu kaimiņvalstī virzītu ideju par mazas, modulāras AES projekta īstenošanu.
Vai ES Zaļais kurss nesadārdzinās elektroenerģijas cenu?
Elektroenerģijas cenu amplitūda pat 24 stundu laikā var piedzīvot ļoti būtiskas svārstības no 0 līdz 100 eiro/MWh, nemaz nerunājot par mēnesi vai ceturksni. Būtībā šogad cenas pieaugušas visiem energoresursiem, jo bija salīdzinoši garāka ziema. Enerģētikas kompānijas ir spiestas rēķināties ar CO2 izmešu (kas jāmaksā par fosilo resursu izmantošanu) kvotu cenām tirgū, jo 100% visu saražot no atjaunojamajiem resursiem pašlaik vēl nav iespējams.
Lai arī 2021. gads ir tikai pusē, CO2 izmešu kvotas cena jau ir dubultojusies, un tā ietekmē arī elektroenerģijas cenas tirgū. CO2 izmešu kvotas cena ir viens no mehānismiem, ar ko Eiropa cenšas ekonomiski uzņēmējus motivēt pāriet uz atjaunojamiem resursiem. Prognozēju, ka šis process turpināsies
