Ja līdz krātuves iesūknēšanas sezonas beigām neizdosies noglabāt nepieciešamās dabasgāzes rezerves Inčukalna pazemes gāzes krātuvē, tad nodrošināt ziemas ikdienas patēriņu principā būs neiespējami, norāda Jānis Kalējs, AS Latvijas Gāze Vairumtirdzniecības departamenta vadītājs.
Latvija ziemas periodā patērē vidēji 8,4 teravatstundas (TWh) dabasgāzes, stāsta J. Kalējs, piebilstot, ka šobrīd galvenās problēmas tirgotājiem rada ne tikai gāzes pieejamība, bet arī finansējums, kas nepieciešams šāda apjoma noglabāšanai Inčukalna pazemes gāzes krātuvē. Pie šī brīža cenām noglabāšanas izmaksas varētu veidot teju vienu miljardu eiro, atzīmē J. Kalējs.
Jābūvē terminālis
Gāzes iesūknēšana nākamajai ziemai šobrīd ir ļoti problemātiska, norāda J. Kalējs. “Ja pērn viena TWh gāzes, kas jānoglabā krātuvē, izmaksāja, piemēram, 30 miljonus eiro, tad šogad tie jau ir gandrīz 100 miljoni eiro. Jāteic, ka gāzes cenas saglabājas ļoti augstas un nestabilas. Augstākais punkts šogad tika sasniegts aprīlī, kad TTF front month indekss sasniedza 130 eiro par megavatstundu (EUR/MWh). Arī šā brīža tirgus prognozes rāda, ka līdz nākamajam pavasarim gāze joprojām maksās 90–100 EUR/MWh.
Augstā vasaras cena saistīta arī ar vairāku Eiropas valstu lēmumiem par obligāto rezervju veidošanu, kas palielina pieprasījumu pēc gāzes un saglabā cenu līmeni augstu,” norāda J. Kalējs, piebilstot, ka Inčukalna pazemes gāzes krātuve un Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) terminālis pašlaik ir svarīgākie infrastruktūras objekti reģionā, jo spēlē lielu lomu enerģētiskās drošības nodrošināšanā. “Liela nozīme, protams, ir Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) terminālim, jo tas pašlaik ir vienīgā alternatīva dabasgāzes piegādēm, aizstājot Krievijas gāzi.
Šobrīd Klaipēdas LNG termināļa regazifikācijas jaudas ir pilnībā rezervētas līdz šā gada 30. septembrim. Līdz ar to problēma ir nevis resursa pieejamība, bet gan infrastruktūras trūkums. Pašlaik ir iespējams iegādāties kuģa kravu ar sašķidrināto dabasgāzi, taču tehniski to nav, kur izkraut. Šī iemesla dēļ arvien aktuālākas kļūst diskusijas par papildu termināļu būvniecību reģionā. Iepriekš publiski bija izskanējuši pieņēmumi, ka līdz ar Polijas-Lietuvas starpsavienojuma izveidi gāze reģionā varētu ieplūst no Polijas, taču pēc pārvades sistēmas operatoru datiem gāzes plūsmas šobrīd notiek Polijas virzienā un veido aptuveni 20% no šā brīža Klaipēdas LNG termināļa regazifikācijas jaudām,” teic J. Kalējs.
Pietrūkst gāzes
“Ja reģions saņems gāzi tikai no Klaipēdas, kas savas regazifikācijas jaudas no jūnija pat vēl nedaudz samazinās, principā Baltijas gāzes tirgum, kas ietver Lietuvu, Latviju, Igauniju un Somiju, būs ļoti problemātiski nodrošināt tikai vasaras pašpatēriņam nepieciešamos apjomus, nemaz nerunājot par nākamo ziemu, kad ikdienas patēriņš ir pat trīs reizes augstāks. Pie pesimistiskākā scenārija, Baltijas gāzes tirgus patēriņam vasarā atgriežoties pagājušā gada līmenī, iztrūkumu var nākties kompensēt ar Inčukalna pazemes gāzes krātuves rezervēm, taču, tās nepapildinot, reģions nākamo ziemu sagaidīs ar vēl mazākiem gāzes krājumiem nekā šobrīd. Šī iemesla dēļ jautājums par papildu termināļu būvniecību reģionā pašlaik ir ļoti aktuāls. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka, piemēram, arī Paldisku terminālis būtu pieejams ātrākais novembrī vai decembrī. Tas, protams, nedaudz atvieglos situāciju, taču tāpat nespēs nodrošināt reģiona patēriņu pīķa dienās. Zināms, ka šobrīd Latvijas valdība ir uzdevusi Latvenergo izveidot drošības rezerves 2 TWh apmērā, kas ir atzīstams solis. Cik zināms, līdzīgi plāno rīkoties arī igauņi, lietuvieši un somi,” pauž J. Kalējs.
Kaspars Cikmačs, Latvenergo Attīstības direktors un valdes loceklis, stāsta, ka, izvērtējot iespējamos riskus, kas saistīti ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, un atbilstoši šī gada 24. februāra valdības dotajam uzdevumam valsts drošības nolūkos papildināt gāzes rezerves, Latvenergo ir operatīvi veikusi iepirkumu aptuveni 2 TWh gāzes iegādei Latvenergo termoelektrostaciju ražošanas apgādes drošumam.
“Noslēgtie līgumi paredz sašķidrinātās dabasgāzes piegādi uz Klaipēdas termināli un gāzes iesūknēšanu Inčukalna pazemes gāzes krātuvē aprīlī un maijā. Dabasgāze tiks piegādāta no Norvēģijas, Amerikas Savienotajām Valstīm un Kataras. No apgādes drošuma viedokļa svarīgi būtu, lai līdz gada beigām Baltijā sāktu darboties vismaz vēl viens sašķidrinātās dabasgāzes terminālis,” stāsta K. Cikmačs, atgādinot, ka šogad Latvenergo nav iegādājusies gāzi no Krievijas un arī negrasās to darīt.
Jādiversificē avoti
Krievijas karadarbība Ukrainā kā vēl nekad iepriekš aktualizējusi jautājumu par enerģētiskās neatkarības nodrošināšanu, piekrīt Sandis Jansons, AS Sadales tīkls valdes priekšsēdētājs. “Šī iemesla dēļ mums būtu jādomā ne tikai par iespējām atteikties no Krievijas gāzes un meklēt alternatīvus piegādes avotus, bet arī par atjaunojamo energoresursu (AER) arvien pieaugošo lomu nākotnes enerģētikas tirgū. Pilnīgi saprotams, ka šajā ģeopolitiskajā situācijā Eiropa arvien vairāk sāk domāt gan par AER, gan par avotu diversifikāciju kā tādu, un tas ir tikai loģiski. Jo vairāk valsts vai konkrēts reģions spēj sevi nodrošināt ar energoresursiem, vēlams atjaunīgiem, jo tas ir labāk, drošāk un stabilāk,” spriež S. Jansons, piebilstot, ka atjaunīgās elektroenerģijas īpatsvara pieaugums kopējā enerģētikas bilancē noteikti palielinās arī prasības pēc drošākas un kvalitatīvākas elektroapgādes.
“Vidējā temperatūra palātā šobrīd ir apmierinoša. Pašlaik sadales infrastruktūras kapacitāte ir pietiekama, lai tīklam būtu iespējams pieslēgt jaunus mazos ražotājus jeb mikroģeneratorus, taču lielajām elektrostacijām jaudas jau daudzviet ir rezervētas – ne vien mūsu, bet arī Augstsprieguma tīkla infrastruktūrā. Kopējais rezervēto jaudu apjoms jau tagad pārsniedz patēriņa segšanai nepieciešamās jaudas un, ja visi ieplānotie projekti tiks īstenoti, mums tīklā veidosies enerģijas pārpalikums. Maigi sakot, interese par zaļo ražošanu Latvijā pašlaik ir milzīga un pārsniedz drosmīgākās prognozes – lielā mērā to, protams, ietekmējusi ģeopolitiskā situācija. Jebkurā gadījumā elektrotīklam jāmainās līdzi paradumiem un pieprasījumam, attīstot atbilstošu infrastruktūru un sadarbībā ar politikas veidotājiem arī izveidojot jaunu, atbilstošu regulējumu, tarifa metodiku, kā arī ilgtspējīgas zaļās enerģijas ražošanas atbalsta programmas. Jau pašlaik, pateicoties Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānismam, veicam mērķtiecīgus infrastruktūras modernizācijas darbus teritorijās, kur interese par zaļo elektrības ražošanu ir salīdzinoši vislielākā. Atjaunīgās enerģijas apjomu celšana ir daļēji atkarīga no mūsu iespējām pielāgot tīklu, tādēļ papildu finansējuma, piemēram, struktūrfondu, piesaistei būs izšķiroša nozīme mērķu sasniegšanā,” stāsta S. Jansons.
Jāmeklē individuāli risinājumi
Šobrīd nav pareizais brīdis sevi mierināt ar to, ka ziemā viss būs labi, nepieciešams rīkoties, domā K. Cikmačs. “Jārīkojas gan katram individuāli, gan uzņēmējiem. Protams, ir zināmi izaicinājumi, ar ko šajā gadījumā nākas saskarties, taču vienkārši neko nedarīt un gaidīt nedrīkst. Katram iedzīvotājam ir jādara viss iespējamais, lai labāk sagatavotos ziemai. Jādomā, kā mēs varam būt efektīvāki, ko vēl varam paspēt nosiltināt un kādus alternatīvus resursus varam izmantot, lai nodrošinātu savu mājokli ar enerģiju. Mums vēl ir nedaudz laika, lai sagatavotos, un šis paveiktais darbs noteikti nebūs lieks. Paveiktie mājasdarbi sniegs savu labumu ne tikai šajā ziemā, bet arī nākamajā un aiznākamajā gadā,” norāda K. Cikmačs.
Arī S. Jansons atzīmē, ka energopratība ir viens no atslēgas vārdiem, kas šoziem mums varētu palīdzēt tikt galā ar daudzajiem izaicinājumiem. “Tas sevī ietver raudzīšanos uz dažādiem resursiem un to, kā mēs šos resursus patērējam. Vispirms visiem ieteiktu sekot līdzi savam elektrības patēriņam – viedie elektroenerģijas skaitītāji sniedz klientiem brīvi pieejamus, pārskatāmus ik stundas patēriņa datus, kas pieejami pie tirgotāja un arī Sadales tīkla klientu apkalpošanas portālā. Tos analizējot, varam kļūt energoefektīvāki. Mājsaimniecībām savukārt ir iespēja izmantot valstī pieejamos atbalsta instrumentus un uzstādīt mikroģeneratorus, lai savam pašpatēriņam maksimāli ražotu enerģiju pašu spēkiem. Tas ir veids, kā kļūt neatkarīgākiem, jo katrs kilovats, ko mēs paņemam no saules, nozīmē mazāku fosilo resursu patēriņu un līdz ar to – mazāku atkarību no kaimiņvalstīm. Jebkurā gadījumā, ja runājam par gaidāmo ziemu, visprātīgāk ir cerēt uz labāko, bet gatavoties sliktākajam scenārijam – ja gadīsies jaunas, neparedzamas krīzes, lai tās mūs nesatricina,” aicina S. Jansons.
